“Ja jūra pēkšņi izskalotu kādu pamatīgu, vērtīgu koka vraku, tad gan mums būtu lielas problēmas!” Saruna ar arheologu Jāni Meinertu 8
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja jūra pēkšņi izskalotu kādu pamatīgu, vērtīgu koka vraku, tad gan mums būtu lielas problēmas
Mediju sarosīšanās par pagājušā gada nogalē Daugavas grīvas tuvumā izskalotajiem seno kuģu vrakiem liecina, ka sabiedrības interese par šīm lietām ir itin liela. Tostarp zemūdens arheoloģija un pieminekļu aizsardzība, kā arī izpēte Latvijā šobrīd ir jauna, vēl bērna autiņos esoša joma.
Pat Igaunijā un Lietuvā tā ir attīstītāka. Latvijā patlaban nav neviena sertificēta zemūdens arheologa, kamēr kaimiņiem ir. Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) Arheoloģijas un vēstures departamentā par zemūdens lietām kopš 2018. gada atbildīgais ir arheologs Jānis Meinerts, kuram tas ir tikai blakus uzdevums, jo pārvaldē nav atsevišķas struktūrvienības un atsevišķas štata vietas cilvēkam, kam būtu specifiski ar to jāstrādā. Vienlaikus zemūdens arheoloģijai tuvākajā nākotnē paredzama nozīmīga loma ekonomisko projektu īstenošanā. Speciālistu neesamība var Latvijai atspēlēties nepatīkamā veidā.
Kas Latvijā spēj uzraudzīt zemūdens pieminekļu stāvokli, senos piekrastes vrakus?
J. Meinerts: Es pats neesmu nirējs, bet profesionālu nirēju Latvijā netrūkst. Ir daudz nirēju klubu, kuru dalībniekiem ir gana ilga interese par seno kuģu vrakiem. Manuprāt, viņi būtu jāiesaista šajā darbā. No viņiem bieži vien arī nākusi informācija par zemūdens objektiem. Problēma ir tā, ka sadarbība ar nirējiem, kas interesējas par vrakiem, ne vienmēr ir vienkārša.
Daļēji tāpēc, ka tur klāt ir pirmatklājēja gods, kas, protams, ir respektējams. Bet no otras puses, 2016. gadā stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi par niršanu jūrā ierobežotās teritorijās, uzliekot ierobežojumus, kas reglamentē niršanu uz vēsturisko kuģu vrakiem.
Pirms tam nekā tāda vispār nebija, un tur valdīja “mežonīgie Rietumi”, kur viss notika pēc specifiskas goda izpratnes, kas katram cilvēkam, kā zināms, atšķiras. Taču izveidotā regulējuma sistēma ir visai sarežģīta, tāpēc daudzi nirēji uz mums ir dusmīgi un nevēlas sadarboties. Tur vajadzīgs laiks, un es ceru, ka vienoties ar viņiem tomēr izdosies.
Kad noteikumus ieviesa, bija noteikts, ka ievērošana jākontrolē Krasta apsardzes dienestam.
Viņi ir tie, kas to var praktiski izdarīt. Viņi izsniedz niršanas atļaujas, kontrolē. Līdz šim mums nav bijis ziņojumu, ka tur būtu notikušas kādas nelikumības. Zinu, ka agrāk slēgti sadarbības līgumi, bet, godīgi sakot, mums ir visai maz informācijas, kas tur notiek.
Viņu rīcībā ir saraksts ar vietu koordinātām, kuru tuvumā lai nirtu, vajadzīgs saskaņojums. Tas attiecas ne tikai uz vēsturisko vraku vietām, bet arī kvadrātiem, kur pēc Otrā pasaules kara jūrā izgāza munīciju. Tur niršana ir pilnībā aizliegta. Tātad tā ir ne tikai mūsu, bet arī Jūras administrācijas kompetence.
Bet NKMP rīcībā taču ir kāda karte, kurā atzīmēti jūs interesējošie punkti?
Jā, tāda ir. Man izdevies līdz zināmai stadijai sakārtot vraku reģistru, kur digitālā formā ierakstīts un sistematizēts viss, kas glabājas mūsu papīra arhīvos. 2019. un 2020. gadā profesors Gvido Straube no LU Vēstures un filozofijas fakultātes mūsu uzdevumā izskatīja Latvijas Valsts vēstures arhīva fondus, meklējot ierakstus un liecības par kuģu katastrofām.
Tā informācija tagad arī ir reģistrā. Bet uzreiz jāsaka, lai arī šo ierakstu ir ap 170, tikai par 35 kuģiem mums ir arī koordinātas. Par pārējiem zinām tikai aptuvenu bojāejas reģionu. Vienlaikus ir nirēji, kas atraduši un zina precīzas šo kuģu vietas, taču mēs tās nezinām.
Lasīts, ka Latvijas teritoriālajos ūdeņos zināmi ap 400 vraki, kamēr kopējais skaits varot būt vairāki tūkstoši.
Tas droši vien nāk no zemūdens arheoloģijas entuziasta Voldemāra Raina intervijām. Neesmu redzējis tādu sarakstu, kur būtu uzrādīti 400 vraki. Personīgi nepazīstu Rainu, bet pēc tā, ko zinu, varu teikt, ka viņš savas darbības laikā bijis ļoti labs nirējs ar ķērienu, tomēr par saviem atklājumiem nav neko uzrakstījis. Neticu, ka pastāv 400 vraku saraksts ar kaut cik drošām koordinātām.
Bet daudzi tūkstoši vraku – jā, tā varētu būt. Mēs tos vienkārši nezinām, neesam apzinājuši. Hidrogrāfisko dienestu interesē tikai kuģošanas drošība, tas ir, kuģu ceļi, Irbes jūras šaurums, ostu akvatorijas. Atklāto jūru bez vajadzības viņi neķemmē. Viņi neidentificē vrakus, viņi tikai atzīmē, vai tie ir bīstami kuģošanai.
Vēl dzirdēts, ka Latvijā, vismaz agrāk, darbojušās vairākas grupas, kuras varētu nosaukt par zemūdens mantračiem – cilvēki, kas būtībā aplaupa vrakus un pārdod izcelto.
Domāju, “suvenīru” ņemšana notiek pastāvīgi. Vai notiek liela apmēra vraku aplaupīšana? Es teiktu, ka ne. Varbūt ir atsevišķi profesionāli organizēti gadījumi, kas veikti tik labi, ka mēs par tiem nemaz neuzzinām. Ik pa laikam parādās priekšmeti, kas ir acīmredzami izcelti. No kurienes tie īsti nāk, to, protams, pateikt vairs nevar.
Pārvaldē pēdējos gados izveidota arheologa Jāņa Asara vadītā struktūra, kas nodarbojas ar senlietu un antikvāro priekšmetu nelikumīgās aprites ierobežošanu. Viņu redzeslokā ir nonākušas tūkstošiem arheoloģisko senlietu ne tikai no Latvijas, bet arī no kaimiņvalstīm. Taču tur ne reizi nav bijuši priekšmeti, kas nākuši no zemūdens vides. Vai nu šādas darbības Latvijā notiek ļoti maz, vai arī viņi izmanto kādus citus aprites ceļus.
2016. gadā, kad valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļāva vācu Pirmā pasaules kara laika kreiseri “Bremen”, viens no iemesliem, kāpēc tā rīkojāmies, bija indikācijas, ka notiek priekšmetu izcelšana, lai tālāk pārdotu Vācijā, kur par tiem bija interese. Daļa šo priekšmetu, starp citu, nonāca Ventspils muzejā kā dāvinājums. “Bremen” vraku lokalizēja Ventspils nirēju grupa, un tas guļ jūrā apmēram 20 km no Ventspils. Bet, jā, līdzīgi kā ar sauszemes arheoloģiskajiem pieminekļiem, arī ar zemūdens objektiem ir tā, ka priekšmetu vienkārša izcelšana nav normāla prakse. Te atkal ir tas punkts, ka NKMP trūkst sadarbības ar nirējiem, kuri mums varētu dot ziņu, ja redz ko tādu notiekam. Arī sadarbība ar Krasta apsardzi būtu jāaktivizē.
Novembrī pie Daugavgrīvas mola atsegto vraku NKMP speciālisti, kā zināms, aizraka, lai pasargātu nākotnei, bet decembrī atkal bija liels satraukums, kad Rītabuļļu pludmalē izskalotās 19. gadsimta burinieka daļas kāds sadalīja un daļu izvazāja. Tiesa, atlikušo vraka daļu pēc tam ar NBS palīdzību aiztransportēja uz Daugavgrīvas cietoksni.
Pēc manā rīcībā esošās informācijas, tur panāca neformālu vienošanos, ka pazudušās brangas atgriezīs un arī nogādās cietoksnī pie pārējā vraka. Ar vrakiem ir tā, ja to vienreiz izskalo krastā, tad ieskalo smiltīs, tad atkal izskalo, un īpaši, ja tas notiek kādā populārā pludmalē, tad labāk to aizvākt un kaut kur noglabāt. Citādi pēc pāris gadiem šie fragmenti vispār var pazust. 2020. gada rudenī, kad minēto vraku izskaloja krastā pirmoreiz, tas vēl nebija apdedzis, bet tagad kāds vasarā bija to aplējis ar degšķidrumu un mēģinājis aizdedzināt.
Ja koka vraku izceļ no ūdens, bet nekonservē, tas laika gaitā degradējas. Arī Zviedrijas “Vasa”, kas ir konservēta un ļoti pieskatīta, degradējas. Tas ir neapturams process. Apstākļi Daugavgrīvas cietokšņa kazemātos tomēr ir salīdzinoši labi. Temperatūra tur īpaši nesvārstās. Sabrukšanas process norit lēnāk. Kazemātos novietotās vraka daļas droši saglabāsies 20–30, varbūt pat 50 gadus. Ilgāk gan ne.
Bet ja tagad jūra pēkšņi izskalotu kādu pamatīgu, vērtīgu koka vraku, kuru nevar nolikt kazemātos, taču jāmēģina saglabāt, tad gan mums būtu lielas problēmas, jo mums diemžēl nav Jūras muzeja, nav vietas, nav ķīmijas, nav speciālistu, kas mācētu strādāt ar tādiem specifiskiem, lieliem no jūras ūdens nākušiem koka objektiem. Tas apraktais Daugavgrīvas vraks arī būs jāceļ ārā, jo tajā vietā vēja un straumju maiņas dēļ notiek ļoti strauja krasta erozija. Kuģis smiltīs atradies visticamāk kopš 19. gadsimta vidus, un erozijas dēļ arī atsedzās. Osta tur plāno būvēt krasta stiprinājumu. Tas stiepsies pāri šī vraka vietai, un tas vienkārši būs jāpārvieto.
Valsts nozīmes aizsargājama arheoloģijas pieminekļa statuss šobrīd ir tikai diviem vrakiem – “Bremen” un tā sauktajam “Kolkas vrakam”. Kas tas par objektu?
Tas atrodas pie paša Kolkasraga, pārdesmit metru no krasta. Šogad plānojam nelielu ekspedīciju, lai apskatītos, kādā stāvoklī tas ir. Pie reizes paņemsim koka paraugus. Pašreizējais datējums ir aptuveni 17. gadsimts. Bet to izteicis Voldemārs Rains, kurš ar savu komandu šo vraku 90. gados arī atklāja, un tas nav balstīts koksnes analīzēs. Šo kuģi saista ar zviedru admirāļa Klāsa Fleminga eskadras daļēju bojāeju 1625. gada septembrī vētrā ceļā no Rīgas uz Stokholmu. Stāsts, protams, ir lielisks, taču pateikt, ka tas ir tieši šīs eskadras kuģis… Nu, nav jau tā, ka tas zviedru kuģis bija vienīgais, kas 17. gadsimtā gāja bojā pie Kolkasraga. Tādu bijis simtiem.
Šis ir interesants tāpēc, ka atrodas tuvu krastam un ir ļoti labi saglabājies, jo dziļi iegrimis smiltīs. Borti saglabājušies gandrīz līdz augšai. Bet, manuprāt, tas ir pārāk mazs, lai būtu viens no Fleminga eskadras kuģiem.
Kolkasraga apkaimē ir ļoti daudz vraku. Tur ir tā īpatnējā situācija, ka šis smilšu sēklis lielās vētrās pārvietojas. Ja tur iestrēdzis kuģa vraks, tas pārvietojas līdz ar sēkli. Taču milzīgā smilšu masa vraku visdrīzāk salauž. Tāpēc ik pa laikam saņemam krastā pa kādam dēlim, brangai, masta vai stūres galam. Tas ir kā lielā smilšu mucā, kas piepildīta ar kuģu modelīšiem. Kolkā ir biedrība “Domesnes”, kas to visu vāc. Dažas detaļas tur ir ļoti interesantas. Piemēram, stūres rats.
Tas ir jūrā, bet objekti iekšzemes ūdeņos – upēs, ezeros?
NKMP Arheoloģijas un vēstures departamentā esmu atbildīgs par Vidzemi – mans lauciņš ir arī tur esošās Āraišu un Bricu ezermītnes. Vēl ezeros zināmas vairākas pāļu konstrukcijas ar neskaidru nozīmi. Viena no tām ir Jura Urtāna vadībā salīdzinoši nesen atklātā Sāvienas ezerā. Vēl ir vairākas vēsturisko tiltu atliekas. Alūksnē un Viļakā viduslaiku pilis atradās uz salām, kurp veduši tilti. Abos gadījumos pāļu konstrukcijas zem ūdens saglabājušās. Vēl ir vairākas vietas, kur varētu meklēt tādu tiltu paliekas. Pēdējos gados diemžēl nav gadījies vairs atrast vienkoča laivas. Agrāk purvus izstrādāja ar rokām, un tur daudz ko varēja atrast. Tagad to izdara ar tehniku un tādu vienkoča laiviņu vienkārši samaļ, pat nepamanot.
Lietuvieši savā piekrastē 30 metrus zem jūras līmeņa konstatējuši akmens laikmeta mežu paliekas – celmus jūras dibenā. Arī mūsu piekrastē varētu būt kas tāds?
Visticamāk, tā arī ir. Šī nolauzto koku zona ap 15 km no krasta stiepjas aptuveni līdz pat Liepājai. Tātad šādi reliktie meži un akmens laikmeta apdzīvotības pēdas visdrīzāk ir arī Latvijā. Mums tā ir pilnīgi neapzināta zona. Lietuvas pusē konstatētas vairāku apmetņu paliekas. Ja ir apmetņu pēdas lietuviešu pusē, tad kāpēc lai nebūtu arī mūsējā?
Kādi ir iemesli, ka zemūdens arheoloģijā atpaliekam no Igaunijas un pat Lietuvas?
Vēsturiski tā izveidojies, ka gan Igaunijā, gan Lietuvā sakrita apstākļi un personības, kas jau 80. gadu beigās un 90. gados, kad jūrā varēja sākt brīvāk nodarboties ar niršanu, spēja šai lietai dot virzību. Tagad viņu vietā jau nākusi nākamā paaudze. Mums bija tā, ka cilvēki, kas to labi uzsāka, tādi kā V. Rains, 90. gadu beigās apstājās, un tālākas virzības nebija. Nav tā, ka mums tagad pavisam būtu jāsāk no nulles, tomēr, ja profesionāli, tad mums diemžēl jāsāk no nulles punkta. Lietuvā pētniecības centrs ir Klaipēdas universitātē, kur viņiem ir laba sadarbība ar jūras biologiem un pētniecības kuģis. Igaunijā ir lielais Jūras muzejs, ko savulaik ar savu entuziasmu iesāka Vello Mēss. Viņiem arī Igaunijas Mantojuma pārvaldē ir cilvēki, kas specifiski strādā tieši ar zemūdens mantojuma jautājumiem.
Runā, ka arī Latvijai kā jūras valstij beidzot vajagot Jūras muzeju.
Cik zinu, Rīgas Brīvosta plāno atvērt publiskai apskatei Daugavgrīvas bāku, veidot tur tādu kā informācijas centru. Vai tur būs muzejs? Viņi par to vēl domā.
Otrs stāsts varētu būt par Daugavgrīvas cietoksni, kurš ilgstoši ir bez īsta saimnieka. Pēdējos gadus cietoksni mēģina uzturēt kārtībā entuziasti no “Bolderājas grupas”. Tas cietoksnis ir milzīgs un sarežģīts objekts, toties muzejam tā būtu nevainojama vieta. Tas ir daudzas reizes lielāks un interesantāks par to, kur atrodas Klaipēdas Jūras muzejs.
Zemūdens arheoloģija, izrādās, ir ne tikai vēstures jautājums. Jūras dibens jāapseko arī pirms vēja parku veidošanas.
Veidojot vēja parkus, jūras dibenā jādzen pāļi, jāliek betona enkuri. Jāgulda kabeļi, jāveido infrastruktūra. Likums par kultūras pieminekļu aizsardzību ir spēkā arī jūras teritorijās un uzliek par pienākumu infrastruktūras objektu attīstītājiem pirms lieliem būvdarbiem apzināt kultūras mantojuma vērtības darbu zonā. Latvija tāpat ir izstrādājusi un apstiprinājusi normatīvu, kas regulē ekonomiskas darbības jūrā. Tas ir Jūras telpiskais plānojums. Kultūras mantojuma aizsardzības intereses tajā arī ir. Tas nozīmē to, ka pēc 10–15 gadiem, kad vēja parku izbūvē varētu sākties reāla kustība, attīstītājiem reizē ar tur esošajām dabas vērtībām būs jāapzina arī kultūras mantojuma vērtības. Tāda prakse ir arī citviet Eiropā.
Ja mums nav speciālistu, kurš ar to tiks galā?
Tieši tā. Zemūdens arheologu vispār ir maz. Nereti ir tā, ka uz vienu ir vesela komanda ar speciālistiem – tālizpētes veicēji, kas veic jūras dibena skenējumus, tehniskie nirēji, droni. Bet ir jābūt cilvēkam vai cilvēkiem, kas tādu komandu spētu vadīt. Ja tādu nebūs pie mums, acīmredzot būs jāmeklē citur. Un tie tad nebūsim mēs, kas pētīs mūsu mantojumu, bet kādi cilvēki no kaimiņvalstīm.
