“Ja jums darba vietā Latvijā nepamatoti spiež runāt svešvalodā, tā ir diskriminācija” – Tiesībsarga biroja pārstāve skaidro darba ņēmēju tiesības 204
“Ja jūs Latvijā neapkalpo latviešu valodā, tā ir diskriminācija. Ja jums darbavietā Latvijā nepamatoti spiež runāt svešvalodā – vai nu darba devējs, vai uzstājīgi klienti – tā ir diskriminācija, un Latvijā diskriminācija ir aizliegta,” – Anete Ilves, Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas vadītāja.
Tiesībsarga biroja pārstāve – juriste Anete Ilves norāda, ka, atsaucoties uz Satversmi un Darba likumu, darba devējiem nav tiesību pieprasīt darba ņēmējiem krievu valodas prasmes, izņemot ļoti retos gadījumos. Tomēr, pārskatot darba sludinājumus, redzams, ka lielā daļā sludinājumu krievu valodas zināšanas tiek prasītas kā obligātas vai vēlamas.
Arī medijos un sociālajos tīklos izskan arvien vairāk pieredzes stāstu, kuros darba ņēmējiem tiek atteikts darbs, jo nemāk krievu valodu.
Lai apturētu latviešu jauniešu diskrimināciju darba tirgū, Saeima ir uzsākusi darbu pie Darba likuma grozījumiem. Tajos ir plānots noteikt konkrētu profesiju sarakstu, kurās darba devēji drīkstēs pieprasīt svešvalodu, t.sk. krievu valodas, zināšanas. Savukārt tiesībsargs aicina neklusēt – ja sastopaties ar diskrimināciju valodas vai citā jomā – rakstiet iesniegumu, zvaniet, jo pret diskrimināciju visus aizstāv Latvijas likumdošana. Tiesībsarga biroja konsultanti izvērtēs katru gadījumu un sniegs padomu.
Latvijā diskriminācijas aizliegums izriet no Satversmes 91.panta: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” Vai varat paskaidrot, kā šis Satversmes pants aizsargā latviešu jauniešus pret lingvistisko diskrimināciju?
Šajā ziņā ir vērtīgi iepazīties ar tiesību doktrīnu, grāmatu “Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa Cilvēka pamattiesības.” Minēto grāmatu ir sagatavojis izcilu Latvijas juristu kolektīvs profesora R. Baloža vadībā. Attiecībā uz valsts valodas lietošanu tajā ir norādīts: “Personai nav tiesību prasīt, lai viņai būtu iespēja sazināties publiskā telpā tieši viņas dzimtajā valodā. Taču jebkuram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības prasīt, lai viņam būtu iespējams publiskā telpā sazināties valsts valodā. Situācijās, kur valsts valodas funkcija faktiski netiek nodrošināta, tā ir valsts iedzīvotāju diskriminācija.”
Vienkāršiem vārdiem sakot – ja jūs neapkalpo latviešu valodā, tā ir diskriminācija. Ja mazākumtautības pārstāvis atsakās runāt vai nerunā valsts valodā, viņš vai viņa diskriminē valsts valodā runājošos cilvēkus.
Tālāk Satversmes komentāros lasām: “Darba devēja prasība darba attiecībās lietot citu valodu nekā valsts valodu, ja tam konkrētā gadījumā nav īpaši attaisnojoša iemesla, ir diskriminācija. Attaisnojošs iemesls turpretī nav apstāklis, ka viena daļa iedzīvotāju, ar ko darbiniekiem ir saskarsme, nepārvalda vai nevēlas lietot valsts valodu.”
Tātad arī darba attiecībās Latvijā galvenajai noteicošajai valodai jābūt valsts valodai. Ja darba attiecībās Latvijā darbiniekam nav iespējams lietot valsts valodu un tiek pieprasīta cita valoda, tad attiecīgi darba devējs veic diskrimināciju pret valsts valodā runājošajiem darbiniekiem.
Pastāv izņēmumi, kad cilvēkam nākas runāt svešvalodā, tomēr saskarsmē ar Latvijas iedzīvotājiem, klientiem vai pacientiem – Latvijas iedzīvotāju apkalpošana nav šis attaisnojošais iemesls.
Tātad Satversme aizliedz lingvistisko diskrimināciju, tomēr ikdienā uzņēmēji un pat valsts pārvaldības iestādes daudzos darba sludinājumos pieprasa darbiniekiem krievu valodas prasmes.
Jautājums – kāpēc krievu valoda tiek rakstīta sludinājumos? Vai tas ir pieradums, inerce vai reāla nepieciešamība? Mums ir Latvijas Republikas Satversme, kuras 91. pants aizliedz diskrimināciju. Viens no diskriminācijas pamatiem ir valodas dēļ. Attiecīgi diskriminācija valodas dēļ nozīmē to, ka valstij ir noteikta valsts valoda. Šī valsts valoda ir jālieto publiskā vietā.
Mājās, savā ģimenē, runājam kā gribam, kaut vai katrs izdomājam savu valodu, bet, kad ejam publiskā vidē, jālieto valsts valoda. Ja valsts valodas zinātāji un pratēji nevar šo valodu pielietot konkrētajā valstī, tad attiecīgi pret viņiem tiek veikta diskriminācija. Respektīvi, mazākumtautībām ir tiesības kopt savu valodu, runāt savā valodā, bet tajā brīdī, kad mēs esam publiskā vidē, tad diskriminācijas pārkāpums attiecas uz tiem, kas publiskā vietā nerunā valsts valodā.
Vai tūrisms var tikt uzskatīts par pamatotu iemeslu (Darba likuma 32.panta izpratnē), lai darba devējs Latvijā darbiniekiem drīkstētu prasīt krievu valodas zināšanas?
Ja mēs dodamies uz ārzemēm, tad pieņemam, ka mūsu dzimtajā valodā mūs var nesaprast un būs jākomunicē kādā svešvalodā, visticamāk starptautiski atzītā, piemēram, angļu valodā. Tieši to pašu var attiecināt uz tūristiem no Krievijas. Ja Latvijā kā svešvaloda ir populārāka angļu valoda, tad tūristiem ar to ir jārēķinās. Līdz ar to komunikāciju ar tūristiem, tai skaitā no Krievijas, var nodrošināt arī angļu valodā. Turklāt ir jāņem vērā, ka Latviju mēdz apmeklēt arī tūristi no tādām valstīm, kas nerunā angļu vai citā Latvijā vairāk pazīstamā svešvalodā, piemēram, Japānas, tomēr pakalpojumi viņiem tiek nodrošināti. Līdz ar to galvenais ir spēt savā starpā saprasties, nevis zināt konkrētu svešvalodu. Darba devējiem to būtu labi ņemt vērā.
Reiz intervēju jaunu meiteni, kuru bija atlaiduši no darba nākamajā dienā, jo kāda kliente bija pasūdzējusies, ka viņu neapkalpojot krievu valodā.
Tādā gadījumā rodas jautājums – kāpēc šādā situācijā darba devējs neaizstāv savu darbinieku? Pēc būtības, lai mēs varētu Latvijā strādāt, mums ir jāzina tikai latviešu valoda. Visas pārējās valodas ir tikai bonuss. Otrs jautājums – kāpēc cilvēki necīnās par savām tiesībām?
Iespējams būtu nepieciešama plašāka informācija publiskajā telpā, tai skaitā medijos par diskriminācijas gadījumiem tieši valodas jomā – ja darba devējs nepamatoti prasa darbiniekam runāt krievu vai kādā citā valodā, kas nav valsts valoda, klientu apkalpošanā vai arī darba kolektīvā, tā ir diskriminācija. Latvijā katram ir tiesības strādāt, lietojot valsts valodu.
Darba inspekcijas aizrādījumu dēļ, kā arī dzejnieces un publicistes Liānas Langas latviešu valodas kampaņas ietekmē, daudzi uzņēmēji palikuši uzmanīgāki ar krievu valodas prasībām darba sludinājumos. Tagad bieži raksta nevis obligātas, bet “vēlamas krievu valodas zināšanas”, “priekšroka ar krievu valodas zināšanām” un tml. Vai šāda spēle ar vārdiem kaut ko izmaina no diskriminācijas viedokļa?
Darba sludinājumos noteiktās prasības var būt dažādas. Parasti tiek rakstītas galvenās prasmes, ko darba devējs grib savā darbiniekā redzēt – pamata prasības, un tad vēl blakus – vēlamās lietas. Būtu jāvērtē konkrēti gadījumi – ticamākais, ka par vēlamajām prasmēm darba ņēmējs iegūst papildus punktus, kas dod viņam priekšrocības attiecībā uz pārējiem, kuri, piemēram, nemāk krievu valodu.
Būtiski uzsvērt, ka visi darba sludinājumos ieliktie vārdi attiecībā uz krievu valodu – “vēlams”, “priekšrocība” automātiski nenozīmē, ka tā ir diskriminācija.
Tomēr – visiem darba devējiem jāņem vērā, ka vietējo klientu – Latvijas iedzīvotāju apkalpošana nav leģitīms attaisnojums krievu valodas prasīšanai nevienā Latvijas uzņēmumā – nevienā slimnīcā, bankā, kafejnīcā, veikalā, poliklīnikā, valsts iestādēs u.t.t.
Var būt reti izņēmumi, kad darba devējam sadarbībai ar ārzemēm tiešām nepieciešams kāds speciālists piemēram, ar ķīniešu valodas zināšanām. Bet tiem tiešām jābūt retiem izņēmumiem, nevis ikdienai Latvijas iedzīvotāju apkalpošanas vārdā.
Nesen bijām liecinieki neapmierinātībai ar to, ka Krievijas pilsoņiem, lai pagarinātu uzturēšanās atļaujas, bija jākārto valsts valodas eksāmens. Tie, kuri valstī uzturas legāli, to nokārtoja. Tūrisms ar Krieviju jau sen nenotiek. Nav vairs ne ētisku, ne tiesisku attaisnojumu Latvijas iedzīvotājus apkalpot krievu valodā?
Arī pirms šī notikuma nebija nepieciešamība apkalpot Latvijas iedzīvotājus krievu valodā. Tas ir vecs ieradums, ko daudziem šķiet grūti atmest. Satversmes 91. pantā ierakstīts diskriminācijas aizliegums. Attiecībā uz valodu – publiskā vidē lieto tikai valsts valodu.
Kāda jauna ārste intervijā LTV “Panorāma” stāstīja, ka bieži saņemot krievu pacientu vārdiskus uzbrukumus tāpēc, ka slikti runā krievu valodā. Kādas ir ārstu tiesības šādos gadījumos?
Darba devēja pienākums (Darba likuma 7.panta pirmā daļa) ir nodrošināt saviem darbiniekiem drošus darba apstākļus. Tas attiecas gan uz labvēlīgas iekšējās vides radīšanu (gan darba drošība, gan mobinga izskaušana), gan aizsardzību no klientu puses.
Tas, ko darba devējs var darīt šādā situācijā, piemēram, ir publicēt informāciju, ka veselības aprūpes pakalpojumi galvenokārt tiek nodrošināti valsts valodā. Atsevišķos gadījumos komunikācija var notikt arī svešvalodā, bet ja pacientam nav pārliecības par savām valsts valodas zināšanām, tad var ņemt līdzi uzticības personu, kas var veikt tulkojumu.
Komunikācija svešvalodā nav ārsta pienākums. Šeit darbojas tas pats princips, kas ietverts augstāk minētajos Satversmes komentāros – klients var pieprasīt komunikāciju valsts valodā, bet nevar pieprasīt komunikāciju nevienā svešvalodā.
Valsts Darba inspekcija, kas nodrošina diskriminācijas novēršanu darbavietās, pauž sociālajā vietnē “X”, ka viņu kompetencē neesot sodīt uzņēmējus, tikai aizrādīt, un ka diskriminētajiem jauniešiem jāgriežas tiesā. Vai tā tiešām ir, ka lingvistisko diskrimināciju nevar novērst savādāk kā tikai tiesas ceļā?
Pirmkārt, no sistēmiskā viedokļa ir absurdi, ka Latvijā par tiesībām lietot latviešu valodu kā valsts valodu būtu jāvēršas tiesā. Likumdošanai būtu jābūt tā sakārtotai, lai diskriminācija tiktu apturēta savlaicīgi.
Valsts tiesību sistēmā ir 3 varas atzari: ir likumdevējs – Saeima, kas izstrādā normatīvo regulējumu. Ir izpildvara, kas nodrošina likumu izpildi – Ministru kabinets un tā padotībā esošas institūcijas, kā šajā gadījumā – Valsts Darba inspekcija. Tikai pēc tam, strīdu gadījumā, kā pēdējais līdzeklis paliek tiesu vara. Tomēr tiesu varai nebūtu jābūt primārajai likuma izpildes nodrošinātājai.
Vai tiesībsargs ir saņēmis daudz iesniegumu par lingvistisko diskrimināciju?
Vēsturiski mūsu birojā visbiežāk saņemam iesniegumus par diskrimināciju dzimuma un invaliditātes dēļ. Par valodas jautājumiem iedzīvotāji sūdzas maz.
Tāpēc es gribu aicināt visus iedzīvotājus, kuri uzskata, ka tikuši diskriminēti vai nu krievu valodas prasmju trūkuma dēļ, vai kādā citā veidā – rakstiet mums iesniegumu, izstāstiet visu, kas notika, un mēs izskatīsim un vērtēsim, vai esat bijuši pakļauti diskriminācijai.
Ja darba ņēmēji vērstos pie mums ar iesniegumu, mēs varētu sniegt atzinumu par diskriminācijas esamību vai neesamību, un nepieciešamības gadījumā cilvēks pats var vērsties tiesā un izmantot tiesībsarga atzinumu.
Svarīgi zināt – darba ņēmējam nebūs jāpierāda, ka pret viņu tika veikts diskriminācijas pārkāpums, bet ir jāsniedz informācija, kas liecina, ka ir noticis iespējams diskriminācijas aizlieguma pārkāpums. Diskriminācijas gadījumos likums nosaka, ka darba devējam ir jāpierāda, ka pret darba ņēmēju netika veikta diskriminācija.
Kā vērtējat Darba likuma grozījumus, pie kuriem pašlaik strādā Saeima, kas noteiks konkrētas profesijas, kurās drīkstēs pieprasīt krievu valodas prasmes darba ņēmējiem Latvijā?
Konkretizēšana pati par sevi visos gadījumos ir ļoti noderīga. Vai tā ir valodas diskriminācija vai kāda cita, mēs savā praksē dažādos jautājumos ļoti bieži esam redzējuši, ka tiklīdz ir iesaistīti vairāki cilvēki, tā rodas dažādas versijas par to, kas tad ir domāts ar konkrēto likuma normu. Bieži likumus ir nepieciešams konkretizēt, un ja ir zināms, ko konkretizēt, tad tas ir tikai atbalstāmi.
Kā palīdzēt diasporas jauniešiem, kuri nevar atgriezties Latvijā un strādāt, jo darba devēji pārsvarā prasa krievu valodas zināšanas?
Tiesībsarga birojs nav saņēmis nevienu diasporas jauniešu iesniegumu – tāpēc mēs neesam informēti par šo problēmu. Tomēr zinot, ka valsts iegulda līdzekļus dažādās diasporas programmās un apmaksā re-emigrācijas programmas, tas, ka šie jaunieši nevar atgriezties, lai strādātu, ir liels zaudējums Latvijai. Diasporas jaunieši nāk ar pasaules pieredzi, ar citu skatījumu, kas Latvijai būtu milzu ieguvums.
Kādus risinājumus lingvistiskās diskriminācijas problēmai redzat nākotnē?
Par šo jautājumu ir publiski jārunā biežāk. Jo ir daļa cilvēku, kas uzskata – ja nerunājam minoritāšu valodā, tad mēs diskriminējam minoritātes. Bet patiesībā diskriminācija notiek otrādā veidā – ja nerunā valsts valodā, tad notiek diskriminācija.
No savas puses varam padomāt, kā šo jautājumu aktualizēt, īpaši, kad būs izveidota Tiesībsarga biroja jaunā nodaļa, kas strādās tieši ar diskriminācijas jautājumiem. Ir svarīgi izglītot sabiedrību, galvenais, lai darba devēji kopumā saprastu, kā darbojas diskriminācija valodas dēļ.
Likt darbiniekam darba laikā runāt svešvalodā – gan apkalpojot klientus, gan kolektīvā tāpēc, ka daži no darbiniekiem nav apguvuši valsts valodu, ir diskriminācija, par kuru darbiniekam ir tiesības vērsties tiesā.
Vēl paliek jautājums – cik ļoti mēs paši cienām savu valodu? Varam uzrakstīt izcilus likumus, bet ja mēs paši automātiski pārejam uz citu valodu tikai tāpēc, ka mums citā valodā ir kaut kas pajautāts – vai mēs paši savu valodu cienām?
Arī mums pašiem jāuzņemas daļa atbildības, un pašiem ir jārunā valsts valodā!
Ja arī jums gadījies saskārties ar diskrimināciju valodas dēļ – darba attiecībās vai jebkur citur – priecāsimies, ja dalīsieties ar mums savā pieredzē, rakstot uz [email protected]!
