Ja izprot krīzes tendences, vieglāk to pārvarēt 25
Kad inflācija ir laba, kad slikta? Ko nozīmētu daudz pieminētā stagflācija? Kā valstis var ietekmēt inflāciju? Kāda ietekme ir euribor likmju kāpumam? Ciktāl valsts var aizņemties? Kur valstij būtu jāiegulda aizņemtā nauda? Ciktāl var izlīdzēties ar pabalstiem? Kādi ir instrumenti efektīvākai personīgo finanšu plānošanai (uzkrājumi, taupīšanas rīki, atbalsta iespējas, kredīti)? Atbildes uz šiem jautājumiem ir būtiskas, lai sabiedrība būtu sagatavotāka krīzes pārvarēšanai. Tieši ar mērķi izglītot sabiedrību – Romāna Meļņika intervija ar profesoru Gundaru Bērziņu, LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekānu un vadošo pētnieku, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli.
Cilvēki šobrīd ir ļoti sabaidīti par to, ka nākamā ziema var būt auksta, ar lielām izmaksām. Vairumam sabiedrības nav padziļinātu zināšanu ekonomikā, varbūt nav pietiekamas prasmes personisko finanšu pārvaldīšanā un nav arī uzkrājumu. Tas nedrošību vēl vairāk palielina. It īpaši saistībā ar ziņām par ārkārtīgi augsto inflāciju.
Kopumā ļoti augsta inflācija nav laba, jo tā negatīvi ietekmē faktiski visus cilvēkus, noēd jebkāda veida uzkrājumus. Cieš cilvēki, kuri iepriekš ilgstoši krājuši līdzekļus kādam nopietnam pirkumam – par uzkrāto naudu nopirkt var mazāk, pieauguši arī neatliekamākie izdevumi. Mēs to ļoti labi redzam pēc noguldījumu krituma bankās – lai noturētu savu līdzšinējo dzīves līmeni, cilvēki samazina savus uzkrājumus. Savukārt ilgtermiņa labklājības pamats ir tieši uzkrājumi, kas dod gan drošību, gan iespēju, piemēram, uzsākt uzņēmējdarbību nākotnē.
Ja tā var teikt, inflācija daudzmaz turīgos padara par mazturīgiem?
Ir jānošķir valsts vai iedzīvotāju bagātība no valsts vai iedzīvotāju ienākumiem. Var būt nozīmīgi uzkrājumi vai bagātība neatkarīgi no regulārajiem ienākumiem – tā, piemēram, var būt paaudzēs mantota labklājība, piemēram īpašumi vai uzņēmumi. Dzīvokļi, mājas, dažādi citi īpašumu arī, protams, var liecināt par bagātību, taču tik augstas inflācijas apstākļos arī īpašuma uzturēšanas izmaksas ir arvien augstākas. Un tas var arī samazināt iespējas savus ikmēneša ienākumus izmantot savas labklājības nodrošināšanai.
Uzņēmēji saka, ka viena, divu procentu līmenī inflācija ir pat laba, jo veicina investīcijas.
Tas būtu vēlamais inflācijas līmenis. Tiek uzskatīts, ka vēlamā inflācija ir apmēram 2% apmērā. Tad ir motivācija brīvos līdzekļus nevis turēt bankās, bet gan izmantot ekonomikas attīstībai. Proti, ja mēs zinām, ka mūsu uzkrājumu vērtība ar katru gadu krītas, tad cenšamies brīvos līdzekļus investēt ekonomikas attīstībā, jaunu ideju, jaunu biznesu radīšanā tieši ar mērķi nosargāt un pat vairot īpašuma vērtību.
Savukārt pārāk liela inflācija, kāda ir, piemēram, šobrīd, ir kaitīga, jo pie tās strauji samazinās līdzekļu apjoms, ko iepriekš varēja investēt. Tas ir tāpat kā ar zālēm – noteiktā nelielā apjomā tās ir veselīgas, taču pārdozēt ir kaitīgi.
It kā nepietiktu ar inflāciju, nu mums draud arī stagflācija. Viss paliek dārgāks, bet bez jebkādas attīstības.
Ja ir stagflācija, tas ir vēl trakāk – pirktspēja un izaugsmes iespējas samazinās, bet cenas un bezdarbs turpina kāpt. Tam ir vairāki iemesli, Latvijas gadījumā tie lielā mērā saistīti ar ārējiem faktoriem.
Ko tādā gadījumā varam darīt?
Pret to ir ļoti grūti cīnīties. Tradicionālais veids, kā valstis cīnās pret inflāciju, – ar kontrolētu ekonomikas ievešanu krīzē, vai tiek izmantots tāds termins kā “ekonomikas mīkstā, ja izdodas, vai cietā piezemēšanās”. Proti, tiek ieviesti pasākumi, lai būtu mazāks patēriņš, tātad veidojas mazāks spiediens uz cenām. Pie tam palielinās arī bezdarbs, kā rezultātā samazinās spiediens celt algu līmeni. Mērķis ir panākt jaunu ekonomikas līdzsvara stāvokli.
Tiklīdz mēs savelkam jostas, mazāk patērējam, sanāk tā, ka uz vietējo tirgu strādājošie, piemēram, pārtikas ražotāji vai pakalpojumu sniedzēji gūst mazākus ienākumus, nespēj vairs konkurēt ar ārvalstu kompānijām, attiecīgi, daudzi spiesti sašaurināt savu darbību, atlaist darbiniekus, kuri paliek bez ienākumiem, vairāk jātērē pabalstiem… Sanāk lejupejoša spirāle.
Diemžēl nav izdomāts cits veids, kā cīnīties ar inflāciju. Bet, kā jau teicu, pret inflāciju cīnīties vajag, jo pretējā gadījumā visi kļūst nabagāki, kopējā labklājība krītas. To neviens ilgtermiņā negrib pieļaut. Piemēri, kādi ir bijuši arī mūsu modernajā vēsturē, rāda, ka augstas inflācijas apstākļos daži kļūst ļoti bagāti, tā ir neliela daļa no uzņēmumiem, no iedzīvotājiem, bet lielākā daļa – ļoti nabadzīgi. Tā rezultātā ienākumu nevienlīdzība būtiski pieaug.
Mēs runājam par cilvēkiem vai uzņēmumiem, bet droši vien to pašu var attiecināt arī uz valstīm? Skatāmies, ka tepat Eiropā ir būtiski atšķirīgi inflācijas rādītāji. Un tas liek domāt, ka valstis ar zemu inflāciju paliks vēl bagātākas kamēr tādas inflācijas līmeņa rekordistes kā Latvija – straujāk atpaliks?
Tieši tā! Valstīs, kur inflācijas līmenis zemāks, šobrīd ir cita patēriņa dinamika. Pie viņiem mazāks īpatsvars patēriņā ir tieši pamatproduktiem, pamatpakalpojumiem. Rezultātā bagātākajām valstīm ir iespēja samazināt citus izdevumus. Un otrs faktors, kas arī svarīgs – lielām valstīm ir augstāka konkurence. Lielākos tirgos liela konkurence jau iepriekš nosaka ātrāku iespaidu uz cenu līmeņiem. Piemēram, ja ir ļoti daudz piegādātāju, daudz uzņēmumu, kuriem ir liels uzkrājumu apjoms, kuru vajag realizēt, viņi ātrāk sāk nolaist cenas ar mērķi noturēt savu tirgus pozīciju un līdzekļu apriti vai necelt cenas tādā līmenī, kas ietekmētu tirgus daļu. Latvijas gadījumā uzņēmumiem nav lielu uzkrājumu noliktavās, konkurence ir neliela, jaunu konkurentu parādīšanās risks neliels, tātad nav risks zaudēt tirgus pozīciju. Tā ir maza tirgus un īpaši Latvijas problēma, ka šajā situācijā uzņēmumi drīzāk samazina pārdošanas apjomu nekā samazina cenu, jo tirgus pārdale nedraud. Līdz ar to, kamēr uzņēmumi var uzturēt biznesu, samazinot izdevumus nevis cenas, viņi to arī darīs.
Ievēroju, ka augustā, kad valdība lēma par atbalstu apkures izdevumiem, tūlīt pat kokskaidu granulu cenas sāka strauju kāpumu. Šķiet, ka arī visi citi atbalsti un pabalsti, kas dod papildu naudu apritē, ir arī kā inflācijas dzinuļi.
Pilnīgi noteikti. Tāpēc pabalstu sistēma regulētajos tirgos, piemēram, gāzes, kur ir ierobežots skaits piegādātāju, strādā labāk, nekā tajā, kur ir ļoti daudz piegādātāju, kā, piemēram, apkures granulas vai malka. Ja var, uzņēmēji pieņem racionālus lēmumus kā maksimizēt savu peļņu. Pie tā ir noteikti jāstrādā un par to ir īpaši jādomā, lai šāda situācija nerastos. Valdības uzdevums ir izveidot tādu atbalsta sistēmu, kas neveicinātu cenu kāpumu pašam produktam.
Tas nozīmē, ka valdībai būtu nevis jātiecas pieņemt vēlētājiem tīkamus lēmumus, kā tas bija pirms vēlēšanām, bet gan jāpulcē gudrākos ekonomistus, finansistus, lai tie izdomā risinājumus iziešanai no cenu kāpuma.
Vismaz pirms lēmumu pieņemšanas ir jāizdiskutē iespējamie riski.
Lai maksātu pabalstus, valsts šogad atkal krietni aizņemas starptautiskos finanšu tirgos. Kādreiz privātpersonas tika kauninātas par ātro kredītu ņemšanu, bet izskatās, ka valsts līmenī notiek tas pats. Ciktāl valsts var iet šo soli un ar kādiem riskiem tas saistīts?
Formāli Latvijai ir salīdzinoši zems parāds – plānotais parāds nākošgad ir aptuveni 42% no iekšzemes kopprodukta. Māstrihtas līgums paredz, ka kopējam valdības parādam nebūtu jāpārsniedz 60% no IKP. Tas nozīmē, ka formāli vēl ir gana lielas aizņemšanās iespējas. Tomēr jāatceras divas būtiskas lietas. Pašreizējie valsts aizņēmumi pamatā ir ilgtermiņa obligācijas ar fiksētu ienesīgumu (procentu likmēm). Savukārt jauniem parādiem būs pilnīgi citas procentu likmes. Tātad, ja šodien mēģinās pārdot valsts parādzīmes, būs daudz augstākas procentu likmes, tātad valsts parāda apkalpošanas izmaksas. Otrs faktors – noteikti būs ļoti liels spiediens no Eiropas Komisijas, lai eirozonas valstis neveidotu būtiskus valsts budžeta deficītus. Šobrīd Eiropas Centrālā banka, paceļot procentu likmes, faktiski samazina naudas daudzumu ekonomikā tieši tāpēc, lai mazinātu inflāciju. Ja no vienas puses Eiropas Centrālā banka, izmantojot monetāro politiku, mazina naudas daudzumu ekonomikā, bet no otras puses valstis aizņemas un pludina naudu atpakaļ ekonomikā, inflācija netiek mazināta. Tātad formāli šobrīd nav ierobežojumu, lai Latvija vēl aizņemtos, taču es domāju, ka būs liels spiediens, lai parādsaistības nebūtu augstākas. Lai neveicinātu jaunu cenu kāpumu.
Ir vēl viens aspekts kādēļ centrālās bankas tik aktīvi cīnās pret inflāciju. Ja tās to nedarīs, ja necels procentu likmes, tad pastāv valūtas vērtības krituma risks. Ja nav aktīva centrālo banku politika cīņai ar inflāciju, valūtas vērtība attiecībā pret citām valūtām krīt. Tas ir iemesls kāpēc Eiropas Centrālā banka nemaz nevar nereaģēt. Mūsu gadījumā eiro vērtības kritums būtu īpaši slikts, jo tādā gadījumā visi importētie energoresursi būtu vēl dārgāki un tas radītu vēl lielāku spiedienu uz inflāciju.
Pat ja gāzi vai naftas produktus nepērkam no Krievijas, alternatīvas piegādes tāpat vairumā gadījumu ir no valstīm, kas ir ārpus eirozonas.
Tieši tā. Un tiklīdz eiro zaudē vērtību, mēs par to pašu maksājam ievērojami vairāk.
Bet tas arī nozīmē, ka nākamās valdības, pat ja to vadīs Krišjānis Kariņš, realizētā politika radikāli atšķirsies no pašreizējās viņa vadītās valdības. Tieši sabiedrības interešu vārdā valsts vairs nevar atļauties rīkoties tā, kā rīkojās līdz šim. Frāze, ka naudas ir vairāk nekā jebkad bijis, ir jāaizmirst.
Pieņemu, ka jā. Iespējams, ka vēl nākamā – 2023. gada – budžetā būs iespējams panākt kādu pielaidīgāku vienošanos ar Eiropas Komisiju, bet tomēr, ja inflācijas spiediens nemazināsies, tad pēc tam būs ievērojami grūtāk. Tikai tāpēc, ka mūs visus ietekmē karš Ukrainā, šogad atcēla valstu parādu griestus, kas bija paredzēti, bet tas nenozīmē, ka netiks ļoti būtiski kontrolēts eirozonas dalībvalstu budžeta deficīta līmenis un ka nebūs prasības pēc būtiskām reformām, lai valsts izdevumi iespējami ātri iekļautos 3% deficīta robežās. Es pieļauju, ka īslaicīgi atļaus atkāpi no tā, bet tas būs ļoti sarežģītu pārrunu ceļā.
Kā cilvēkiem šajā situācijā plānot savus naudas līdzekļus, pārvaldīt savas personiskās finanses, cik nu kuram tās lielas vai mazas ir? Netērēties vispār nekam liekam?
Ja mēs skatāmies teorētiski, krīzi var raksturot kā saspiešanās brīdi. Proti, ja izaugsme ir izplešanās brīdis tad krīzei raksturīga saspiešanās, samazināšanās, sagrupēšanās. Visdrošāk, protams, ir maksimāli samazināt visus nevajadzīgos izdevumus un rēķinus. Cik nu iespējams. Tas ir viens no svarīgākajiem soļiem, lai tajā laikā, kad krīze beigsies, būtu atspēriena punkts jaunam sākumam. Jo tad atkal vajadzēs līdzekļus, lai mēs varētu aktīvi iekļauties jaunajā attīstības ciklā.
Ne velti tagad daudzi raujas pārdot dzīvokļus, kas iepriekš varbūt bija izīrēti, bet tagad stāv tukši un nes vien zaudējumus. Bet varbūt tiem, kuri var, ir īstais laiks pirkt īpašumus?
Arī kredītsaistību apkalpošana ir dārgāka un būs ievērojami dārgāka. Varam rēķināties, ka tuvākajā laikā ilgstošu lētu kredītu pieejamība būs sarežģītāka. Kredīti gan tiks izsniegti, taču to apkalpošana varētu nebūt tik lēta, kā iepriekš. Līdz ar to izdevīgāk orientēties uz pirkumiem, kas ir bez kredīta. Pēc krīzes tieši reāliem naudas uzkrājumiem būs liela nozīme.
Viena no lietām, ko krīzē parasti mēģina darīt, ir brīvos līdzekļus ieguldīt nekustamo īpašumu iegādē. Tas ir ceļš, ko var iet, ja vien no šī aktīva var iegūt kaut kādus papildu līdzekļus vai ietaupīt, piemēram, atteikties no dārgas īres. Tātad jautājums ir par šo īpašumu tālākas izmantošanas iespējām. Proti, ja īpašums var nest ienākumus vai samazināt līdzšinējos izdevumus, kā tas ir, piemēram, ar saules paneļiem, tas ir viens stāsts, bet pavisam cits, ja nauda tiek ieguldīta hobijiem.
Faktiski jātiecas neinvestēt dārgā pašpatēriņā.
Jā. Dārgā pašpatēriņā investēt šobrīd ir riskanti. Savukārt, ja investēsim ražošanas aktīvos, varam būt ieguvēji.
Varam prognozēt ap kuru laiku situācija varētu normalizēties?
Prognozes ir tādas: ja šogad būs inflācija apmēram 16%-17%, tad nākamgad varētu būt 9%-11% un tad aiznākošajā gadā 3%. Tie 3% aiznākošajā gadā ir ļoti optimistiski, pēc manām domām. Savukārt ilgtermiņā visas valstis turpina iet uz 2% inflācijas mērķi. Cik ilgā laikā katrs pie tā nonāks? Tas atkarīgs no tiem faktoriem, kurus jau minēju. Tieši tāpēc valdības lēmumi un ekonomikas pārvaldības politika ir ļoti, ļoti būtiska šajā periodā.
