“Ja izdodas abstrahēties no visa, kas notiek tieši apkārt ap mums, skatam ir jābūt gaišam.” Saruna ar Emīlu Zilbertu 2
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valmieras teātra Apaļajā zālē pirmizrādi piedzīvojuši kinoscenārista Alvja Lapiņa sarakstītās drāmas mirkļi divās daļās – izrāde par komponistu Emīlu Dārziņu “Es neesmu klaviernieks”. Izrādes komponists ir ilggadējais Valmieras teātra muzikālās daļas vadītājs Emīls Zilberts.
Emīls Dārziņš ir viens no spilgtākajiem un latviskākajiem komponistiem, kura dzīve pārtrūka 33 gadu vecumā. Pirms traģiskās nāves komponistu publiski apvainoja muzikālā zādzībā, jau toreiz slavenais somu komponists Jans Sibēliuss paziņoja, ka Dārziņa komponētā “Vientuļā priede” ir Sibēliusa skaņdarba “Tonelas gulbis” plaģiāts. Izrāde “Es neesmu klaviernieks” mēģina atrast atbildes, kas un kāpēc toreiz īsti notika.
Vai izrādē par komponistu ir vairāk mūzikas vai teksta?
E. Zilberts: Šī ir Alvja Lapiņa jaunradīta luga, bet autors ļoti cieši ir turējies pie atrodamajiem faktiem, izpētījis visus pieejamos materiālus, arī literatūru, nostāstus un stāstus. Lugā būs ieraugāms daudz no tā, ko cilvēki jau zina, bet noteikti būs arī šādi tādi knifi, kuri varētu būt paslīdējuši garām. Tā ir dramatiska izrāde, un mūzika ir tikai klātesoša, ne dominējoša. Luga vairāk akcentē Dārziņu kā cilvēku, atklāj kā personību, tā stāsta par visām viņa cilvēciskajām vājībām, mīlas mokām, draugiem un līdzbiedriem, kuri ir bijuši liecinieki komponista īsajai mākslinieciskajai darbībai.
Ko jūs tēlojat lugā?
Nevarētu teikt, ka tēloju, sēžu pie klavierēm un reizēm spēlēju. Varētu būt vairākas versijas, kā saprast manu lomu, kā to uztvers skatītājs. Iespējams, tā ir kā tilts starp pagājušā gadsimta sākuma māksliniekiem, komponistiem un mūsdienu komponistiem. Iespējams, tur esmu kā Dārziņa atspulgs, Dārziņa gars, alter ego. Atrodos pie klavierēm un mazliet ar klavieru skaņām aprakstu brīža noskaņas, izjūtas.
Cik daudz izrādē skan paša Emīla Dārziņa mūzika un cik ir jūsu kompozīciju, aranžējumu?
Lai gan izrādē Dārziņa kompozīcijas praktiski neskan, vienlaikus nepārtraukti ir dzirdamas un jūtamas atsauces uz viņa darbiem, precīzi to pat nevaru saskaitīt. Diemžēl skaņdarbu, kuri saglabājušies, komponistam nav tik daudz, pārsvarā tās ir solo dziesmas un “Melanholiskais valsis”, tas arī viss. Nav saglabājusies nekāda instrumentālā mūzika, ko, protams, varētu izspēlēt arī izrādē. Tomēr izmantoju tēmas no dziesmām, varētu teikt, ka tās vairāk ir parafrāzes, variācijas par Dārziņa tēmām. Un tad vēl skan manis paša mūzika, kura radusies Dārziņa skaņdarbu iespaidā.
Vai jums pašam ir tuva Emīla Dārziņa mūzika?
Man ir tuva romantiskā mūzika, mīlestības tēma mūzikā un mākslā. Arī Dārziņa galvenā vadlīnija bija mīlestības tēma. Tāpēc, jā, noteikti izjūtu saikni ar Dārziņu. Dārziņa mūzikas tuvumu esmu jutis visu mūžu, savulaik pats mācījos Dārziņa mūzikas vidusskolā.
Esat Valmieras Drāmas teātra muzikālās daļas vadītājs, klarnetists un bundzinieks, aranžētājs, komponists un grupu “Autobuss debesīs” un “Žerāri” dalībnieks. Vai pandēmijas laikā profesionālam mūziķim pietiek darba?
Es teiktu, ka pietiek – cik pats darbojos, tik daudz ir darba. Ja gaida, kad kāds ko pienesīs klāt, tad, protams, nekas nenotiek. Ir jādarbojas, jāmeklē iespējas. Man patīk būt darbīgam dažādos virzienos, arī rokmūzikas lauciņā ar grupu “Autobuss debesīs”. Tas mums nāk līdzi jau kopš zēnības gadiem, tur es atpūšos, izvēdinu galvu, to par īsti profesionālu darbību neuzskatu, jo ne tuvu neesmu bundzinieks, tā gan ir kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, kaut gan nu jau koncertu notiek arvien retāk. Savukārt dziedošo aktieru apvienība “Žerāri” skan lauku kultūras namos, retāk arī uz lielām Rīgas skatuvēm, un mūsu mērķis ir iepriecināt cilvēkus.
Kā teātra mūzikas autors Valmierā esmu jau septiņpadsmito gadu, un izrāžu ir bijis daudz. Pašlaik mūsu teātrī notiek rekonstrukcija, un man ir ierādīta telpa virszemē, pirmo reizi manu teātra gadu laikā strādāju telpā ar logu un mans skats uz dzīvi ir gaišs. Domāju, ja izdodas abstrahēties no visa, kas notiek tieši apkārt ap mums, skatam ir jābūt gaišam. Arī kontekstā ar izrādi skats ir gaišs, jo pat, ja Dārziņa likteņa noslēgums bija traģisks, mums ir iespēja gūt mācību no viņa dzīves ceļa un ir palicis viņa muzikālais mantojums.
Kādu jūs gribētu savu ideālo apmeklētāju teātrī? Tagad daudz tiek pieminēts, ka teātris ir viena no retajām iespējām socializēties. Vai teātri vajadzētu saukt par izklaidi?
Droši vien tas teātra darbinieks, kurš teiktu, ka vēlas, lai skatītājs ir tikai priecīgs un aplaudē, nebūtu īsti godīgs. Mēs visi gribam domājošu skatītāju, tādu klausītāju, kurš iedziļinās izrādē, un ne mazāk svarīgi – skatītāju, kurš arī saprot, ko esam gribējuši pateikt. Bet – protams, pastāv jautājums, vai nākotnē teātris pārvērtīsies tikai par izklaidi. Domāju, ka Valmierā tas noteikti nenotiks, drīzāk tie būs daži lielie Rīgas teātri, kuriem jau tagad ir šāda tendence. Ir jāspēj balansēt starp piedāvājuma pievilcību, vienlaikus spēlējot nesagatavotam skatītājam un tomēr nezaudējot domājošu teātra gardēžu interesi. Tas gan ir fakts, ka publiku piesaistīt kļūst aizvien grūtāk, bet nedomāju, ka tāpēc būtu jāiet lētu, viegli sagremojamu materiālu ražošanā. Tas nav ceļš, un tas vairs nebūtu teātris, bet balagāns.
Jūs esat gan teātra, gan kinofilmu komponists. Vai brīžam nav žēl, ka skaņdarbi paliek tikai izrādēs, ka tie neizdzīvo arī savu mūzikas dzīvi atsevišķos ierakstos?
Droši vien tas būtu ideālais variants, ko gribētu katrs komponists. Arī es dažreiz pārskatu savu teātra mūziku, un gribētos, lai šie skaņdarbi skanētu kaut kur vēl. Tas gan zināmā mērā ir uzņēmības jautājums, būtu jāsakārto notis, jādod spēlēt. Tieši nesen, pandēmijas brīvajos vakaros, pārinstrumentēju mūziku simfoniskajam orķestrim no pēdējās Vara Brasla filmas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”. Tagad notis būs pieejamas un, ja kāds vēlēsies, varēs atskaņot. Bieži jau ir tā, ka gribētu spēlēt, bet nav nošu, no izrādēm pāri palikuši tikai aizvēsturiski video ieraksti. Ar to, ka trūkst šāda nošu materiāla, jau grēko tieši paši komponisti.
Vai esat domājis, kā gadījās, ka Dārziņa “Vientuļās priedes” un Sibēliusa “Tonelas gulbja” skaņas vietām līdzībā sasaucās? Kas iespaidoja abas kompozīcijas? Tas laikam gan ir viens no latviešu kultūras vistraģiskākajiem neatbildētajiem stāstiem – komponista atbilde plaģiātisma apsūdzībai.
Jo vairāk lasa, pēta un iedziļinās, jo vairāk liekas – nevar būt, ka “Vientuļās priedes” notis ir zudušas. Droši vien tās kaut kur mētājas… Dievs vien zina, kad un kas tās atradīs. Par vienu eksemplāru ir skaidrs – tas sadega ugunsgrēkā, vēl viens aizgāja uz Krieviju, bet tas viens, kurš bija aizsūtīts uz Somiju, tam teorētiski būtu jābūt. Arī es vēl joprojām ceru, ka notis tomēr atradīsies. Lugā Jurjāns saka: “Savu “priedes” eksemplāru es aizsūtīju Sibēliusam. Atpakaļ neesmu saņēmis.” Visi arhīvi gan ir izpētīti, bet tas nenozīmē, ka darbs pat pēc simt gadiem nevar atrasties. Varbūt, cerams, tas notiks ātrāk.
Neviens jau nevar spriest, cik bija līdzību. Nav arī zināms, cik sekundes vai minūtes Sibēliuss veltīja, lai salīdzinātu abas partitūras. Jā, kaut kas līdzīgs jau tiešām varēja būt – mēs esam diezgan radniecīgi, latvieši ir tuvāk Ziemeļeiropai nekā Viduseiropai, mūsu mūzikas izjūta varētu būt līdzīga. Dārziņš ir dzimis, audzis pie dabas, tāpat arī Sibēliuss mīlēja savas Somijas laukus.
Mans viedoklis – Sibēliuss īpaši neiedziļinājās kaut kādā vēstulē no Rīgas, par kaut kādu gabalu, ko bija uzrakstījis viņam nezināms komponists. Tā bija tikai formāla atrakstīšanās. Izrādē skan arī dažas manas vīzijas par “Vientuļo priedi”, to izmantoju tādu kā nelielu vadmotīvu.
Emīla Dārziņa dzīves noslēgums bija traģisks, viņa dzīves laikā netrūka pārdzīvojumu… Iespējams, tieši tādēļ viņš spēja radīt tik skaistus un izjustus skaņdarbus. Varbūt, lai radītu mākslu, radošam garam kāda deva dzīves dramatisma ir nepieciešama?
Man ir jāpiekrīt – jo cilvēkam plašāks jūtu spektrs, jo viņš vairāk dzīvē izdzīvojis, pārdzīvojis, jo tas vairāk dod viņam kā māksliniekam, tā ir pieredze, kuru var tikai pilnveidot. Laikam jau no priecīgas, laimīgas dzīves neveidojas daudz krāsu. Cik zināms, komponisti savus priecīgos darbus pārsvarā raksta pasūtījumiem, bet nopietnie, viņu sirdsdarbi nebūt ne vienmēr ir līksmi un jautri.
Mākslinieku jau tikai bagātina piedzīvotās ciešanas, protams, – arī laimes brīži. Ir gan arī taisnība, ka mākslinieki ir neaizsargātāki pret ikdienas pasauli, viņiem visu laiku ir vaļā emociju atvere.
Dārziņa laiks pagājušā gadsimta sākumā daudzējādā ziņā līdzinās arī mūsdienām.
Iespējams. Es gandrīz izjūtu kaunu un arī nesaprotu tos latviešus, kuri tagad mēģina skriet līdzi Rietumiem un Eiropai. Arī toreiz tādu cilvēku netrūka. Nesaprotu, kā var kaunēties par savu latviskumu un noniecināt valodu… Iespējams, to uztveru sakāpināti, bet man vienmēr ir bijusi svarīga latviskā identitāte, nacionālas izjūtas.
Kāpēc mūsdienās ir svarīgi runāt par komponistu Emīlu Dārziņu, ne tikai par skaņdarbiem, bet arī par viņa dzīvi?
Viņš palika uzticīgs saviem ideāliem, dega par savu pārliecību, neskatoties, ka, iespējams, tas brīžam nebija izdevīgi, viņam tas pat maksāja draudzību. Tas parāda to, kādam māksliniekam vajadzētu būt, cik ļoti viņam vajadzētu degt par savu kultūru, nāciju, galu galā – arī par mīlestību. Darīt visu pēc vislabākās sirdsapziņas, nedomājot par to, kas par to būs. Galu galā – tas gan var skanēt patētiski, bet augstāk par savām interesēm ir jāceļ visas tautas, nacionālās intereses. Tas ir fakts, un es uzskatu tieši tāpat.
