“Reģionālās koncertzāles ir ļoti būtiskas valsts attīstībai, un tāpēc par tām jāmaksā.” Saruna ar diriģentu Imantu Resni 17
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
28., un rītvakar, 29. oktobrī, Liepājas operas simtgadi vērienīgi noslēgs Hektora Berlioza dramatiskās leģendas “Fausta pazudināšana” grandiozs uzvedums koncertzālē “Lielais dzintars”.
Speciāli tai starptautiskas radošās komandas veidotais operas iestudējums vienlaikus būs pirmā reize, kad pie diriģenta pults “Lielajā dzintarā” stāsies koncertzāles idejas autors, Liepājas Simfoniskā orķestra kādreizējais mākslinieciskais vadītājs, Lielās mūzikas balvas laureāts un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Imants Resnis, kurš ir “Fausta pazudināšanas” mākslinieciskais vadītājs un diriģents.
Šā gada rudenī aprit simt gadu, kopš tika nodibināta Liepājas opera. No tās trupas cēlušās arī izcilas personības – tur savu karjeru sāka operdziedātājs Mariss Vētra un iepazinās slavenā latviešu diriģenta Marisa Jansona vecāki – vijolnieks un diriģents Arvīds Jansons un operdziedātāja Iraīda Jansone.
Operas jubilejas programmā jau izskanējusi komponista Jēkaba Nīmaņa opera visai ģimenei “Mūž(-uš)īgais lidojums” par mušu, kura izlēma darīt visu, lai kļūtu mūžīga, savukārt rīt, 29. oktobrī, koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” atvērs mākslas doktores Vēsmas Lēvaldes, Liepājas muzeja un Kristiana Brektes veidotu izstādi “Liepājas operai – 100”, kurā apmeklētāji līdz 15. janvārim varēs iepazīties ar dažādām vēstures liecībām.
Bet operas “Fausta pazudināšana” izvēle izvērtusies simboliska: 1922. gada septembrī Liepājas operu atklāja ar Šarla Guno operu “Fausts”. Nu simt gadus pēc šī notikuma svētkus atzīmēs ar tiem pašiem Gētes tēliem Berlioza versijā.
Franču heroiskā romantisma ģēnija Hektora Berlioza “Fausta pazudināšana” būtībā ir opera par Fausta ilgošanos, Mefistofeļa kārdinājumu un Margeritas maldīšanos. Iespaidīgo stāstu izdziedās pasaules klases solisti: titullomā tenors Mikaels Spadačīni, kura uzstāšanās apvārsnis sniedzas no Eiropas līdz Buenosairesai un kurš ar lieliem panākumiem šo lomu dziedājis Zārbrikenē Franka Hilbriga režijā, un divi spoži Grācas operas solisti: Anna Bruļa kā Margerita un Tomass Esls – Mefistofelis.
Nelielo Brandera lomu dziedās ukraiņu solists Pavlo Balakins. Iestudējuma muzikālo ietvaru veidos Liepājas Simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktais koris “INTIS” – dziedātāji pārvērtīsies par zemniekiem, baznīcēniem, krogusgājējiem, elfiem, silfīdām, studentiem, kareivjiem, maldugunīm, dēmoniem un debesu gariem. Skatuviskumu piešķirs Vācijā un Austrijā augstu vērtētā režisore Huana Inesa Kano Restrepo un māksliniece Anna Heinrihsone, kuras pārziņā būs gan scenogrāfija, gan tērpi.
Imant, sakiet, lūdzu, kāda ir sajūta, pirmo reizi diriģējot koncertzālē, kura tapusi, lielā mērā pateicoties jūsu idejai, rīcībai, uzņēmībai?
I. Resnis: Uz tik pacilājošu jautājumu atbildēšu īsi – ļoti laba!
Bet jūs, protams, atradīsieties pie pults orķestra bedrē…
Un domāju par to, kāds būs kontakts ar kori, kas stāvēs balkonā. Distance ir ļoti liela. Jā, viens no maniem mērķiem koncertzāles projektēšanas laikā bija paredzēt iespēju, ka tajā ik pa laikam varētu uzvest operu. Kaut arī skatuve operas uzvedumam nav milzīga, ir orķestra bedre, kas ļauj iestudēt arī operas vai uzņemt viesizrādes. Nezinu nevienu precedentu Latvijas mūzikas vēsturē, kad “Fausta pazudināšana” būtu iestudēta nevis kā koncertuzvedums, bet kā skatuves uzvedums, īsta opera. Tas arī varētu būt viens no pamudinājumiem šo darbu iestudēt Liepājā.
Jūs Fausta tēma interesējusi dažādās izpausmēs, bet režisore Huana Inesa Kano Restrepo, veidojot skatuves iekārtojumu minimālisma tradīcijās, kur simbolisms, grāmatas un gaisma tiek izcelti kā galvenie elementi, simbolizējot Fausta ilgošanos pēc apskaidrības, piepildījuma un varas, teikusi, ka iedvesmojusies arī no Raiņa un Aspazijas dzīves. Pirmo reizi ieraugot Raiņa portretu, esot aptvērusi, ka tieši tādu dzejnieku bija iztēlojusies, lasot Gētes darbus skolā…
Un man režisores ideja pārcelt operas darbību uz mūsdienīgu bibliotēku patīk. Rainis ir tas, kurš latviski lasošo publiku iepazīstināja ar “Faustu”. Viņš šo darbu iesāka tulkot šeit, Liepājā, būdams cietumā. Un Aspazija piegādāja dažādus materiālus. Mūsu iestudējumā Berlioza operā skanēs arī dzeja latviešu valodā…
Un kā, jūsuprāt, vispār skan “Lielajā dzintarā”? Esat taču dzirdējis ne vienu vien koncertu.
Tā taču akustikas un visādā citādā ziņā ir labākā zāle Latvijā, varbūt pat Baltijā.
Ir mūziķi, kas augstāk tomēr vērtē “Goru” Rēzeknē, bet jūs esat Liepājas patriots…
Tam nav nekāda, pilnīgi nekāda sakara ar Liepājas patriotismu. Es esmu Latvijas patriots un līdz ar to sāpīgi pārdzīvoju, ka Rīgā joprojām nav akustiskās koncertzāles un pārskatāmā nākotnē, kā tautā saka, arī nespīd.
Valdībā taču pieņemts lēmums par tādu pārbūvēt Kongresu namu.
Pašā saknē tā ir nepareiza izvēle. Viens no aktīvākajiem Kongresu nama pārbūves bīdītājiem ir Rīgas domes vicemērs (Vilnis) Ķirsis. Tāds diezgan dūšīga auguma vīrs. Izmantošu salīdzinājumu, lai būtu skaidrs, ko vēlos pateikt. Lai Ķirša kungs sameklē sava opīša uzvalciņu – gan jau mājās varbūt kaut kur atrastos – un aiznes pāršūt sev smalku, modernu uzvalku. Pārtaisīts būs pārtaisīts! Turklāt Rīgā pazudīs zāle, kurai ir citas, apskaņojamas zāles funkcijas. Pēc kāda laika kāds cels traci, ka Rīgā tādas nav, bet vajag!
Un parādīsies jautājums, ka vajadzētu ko tādu būvēt. Viena lieta, ka (Kongresu nama apskaņojamā zāle) būs sacūkota un īsti jauna, laba akustiskā koncertzāle nebūs uzbūvēta. Kāds arhitekts teiks – pacelsim par divdesmit metriem jumtu, pabīdīsim sienas par desmit metriem uz visām pusēm… Un tā ir tā pārbūve?
Es saprotu, ka daudzi mūzikas cilvēki un LNSO, kam akustiskā koncertzāle būs nākamā bāze, ir tik tālu novesti, ka viņiem pilnīgi vienalga, ka tik kaut kas mazliet labāks par Lielo ģildi, kas būtībā ir nepiemērota simfoniskajai mūzikai gan savas kubatūras, gan izmēru dēļ. Turklāt tur praktiski nav nekādu palīgtelpu. Es to ļoti labi zinu, jo pats pietiekami daudz gadu Lielajā ģildē esmu pavadījis.
Nupat Ventspils koncertzāles vadībai uzteikts darbs, jo spēlēts vai tukšā zālē.
Nevaru teikt, ka ļoti aktīvi būtu sekojis visām programmām, kas Ventspilī notikušas. Bet, cik esmu pamanījis, man šīs zāles darbība šķita interesanta un simpātiska. Ja vēlas piepildīt zāli katru vakaru vai divas trīs reizes nedēļā, tad uz turieni jāpārceļ šlāgeraptaujas raidījumi un kase pildīsies.
Jau teicu, esmu Latvijas patriots, priecājos par koncertzālēm novados, nu tāda ir arī Ventspilī. Bet būtībā šajā pilsētā nebija vajadzīga akustiskā koncertzāle, jo tur jau bija “Jūras vārti”, daudzfunkcionāla koncertzāle, ļoti piemērota Ventspilij, zāle, kurā var spēlēt gan teātri, gan nopietnās mūzikas koncertus. Akustiskā koncertzāle bija Ventspils ambīciju kaprīze – nu kā var pieļaut, ka Liepājā būs, bet Ventspilī ne…
Daudzi saka – nu par šo kaprīzi maksājam ar saviem nodokļiem.
Kad dzirdu tekstus par “visu mūsu nodokļiem” šādā kontekstā, varu piecpadsmit reizes atkārtot Imanta Ziedoņa vārdus – ar desu debesīs neuzkāpsi! Ja ir uzcelts, tad uzcelts. Un nav ko gausties.
Ne viens vien būs pārsteigts, ka, izrādās, kaut Liepājas koncertzāle darbojas jau septiņus gadus, Imants Resnis tajā diriģēs pirmo reizi.
Ak dievs, tā nav problēma! Svarīgākais, ka koncertzāle ir. Un tās menedžments arī pūlas, lai dabūtu publiku. Bet man ir mazliet žēl, ka pats starta moments tika mazliet nopūdelēts. Sākumā nebija īstas vadības, bija tikai ambīcijas bez reāla projekta!
Man toreiz pēc vecas inerces neskaitāmi draugi un paziņas zvanīja – gribam braukt uz Liepāju, redzēt jauno zāli, bet koncertu afišās neko jēdzīgu nevar atrast. Un viņiem bija taisnība, sākumā nebija aktīvas dzīves. Īpaši pirmajā sezonā, kad vajadzēja “šaut ar lielgabaliem”, izmantojot milzīgo cilvēku interesi, nekādu spožu notikumu “Lielajā dzintarā” nebija.
Esat teicis, ka “Lielais dzintars” izskatās tāds mazliet slīps.
Pēc projekta otrā stāva augstumā paredzēta terase, balkoniņš – tā ir galvenā ieeja – un otrā ielas pusē ir vēl viens būvobjekts. Patiesībā šodien jūs “Lielajā dzintarā” nākat pa ķēķa durvīm. Bet es ceru tik ilgi nodzīvot, lai sagaidītu brīdi, kad “Lielajā dzintarā” ieiesim pa galveno ieeju.
“Lielais dzintars” ir kultūras dzīves smaile novada ļaudīm, tāpat kā “Gors” Rēzeknē…
… kuram arī jāmēģina balansēt starp to, kas pa spalvai publikai, un to, kas ceļ tautas kopējo inteliģences līmeni. Viegli neiet, bet es priecājos, ka savu nišu iekarojusi arī Cēsu koncertzāle. Reģionālās koncertzāles ir ļoti būtiskas valsts attīstībai, un tāpēc par tām jāmaksā. Popmūziķi teiks – pašiem jānopelna! Bet ir lietas, kas valsts attīstības vārdā ir jādotē. Un nevar runāt, ka to varēsim atļauties, kad mūsu eksports bekonam vai sviestam būs sasniedzis tādu un tādu līmeni… Būs par vēlu! Tautas kultūras līmenim jāattīstās tagad. Ar dumjiem cilvēkiem nākotnes valsti neuzcelt.
Jūsu sapņi mēdz piepildīties.
Tam vajadzīgas divas lietas – vispirms vajag ļoti ticēt. Un es ticēju, ka būs. Un otra lieta – pēc horoskopa esmu Zivs. Un zivtiņas ir lielas sapņotājas.
Par ko sapņojat tagad?
Nevis sapņoju, bet uztraucos, kas notiek ar mūsu valsti. Dzīvojam nenormāli sūrā laikā. Skats nākotnē nešķiet diez cik daudzsološs. Diemžēl partiju programmās nejūt valsts attīstības stratēģisko vīziju. Manuprāt, ja vēlamies redzēt savas valsts attīstību un nākotni, viena no lielākajām stratēģiskajām prioritātēm ir zinātnes attīstība. Un arī demogrāfija, jo latvieši izmirst. Ir stilīgi par to runāt, bet jēdzīgus darbus neredz. Taču zinātne ir mūsu reālā iespējamā eksporta prece, jo gaišu prātu Latvijā nav mazums, tikai jāprot tos izmantot.
Kādas ir jūsu sajūtas pirms pirmizrādes?
Kā vienmēr. Uztraukums. Ar gadiem var iemācīties to pārmākt, bet iekšējais nervs pulsē vienmēr.
