– Esat bijis Dziesmu svētku virsdiriģents kopš 1970. gada, tātad jums ir ļoti liela pieredze, ievērojams noslēguma koncertu kopums, kuru izvērtēt. Jau kādu laiku rosās diskusija par to, cik sabalansēti noslēguma koncerta repertuārā ir jaundarbi un zelta fonds. Kā jums šķiet, cik labi tas sabalansēts? 0
– Vienmēr, kad runāju par šo tēmu, es aicinu organizatorus domāt ļoti nopietni. Nevienu nesaukšu vārdā un nekritizēšu – organizatoriem pašiem ir ausis un galva, lai klausās, domā un lemj. Bet pasaulē ir triumvirāts, trīs labas lietas, un tā būtu jābūt arī koncertā: trešdaļa klasikas, trešdaļa tautas mūzikas un tikpat daudz jaunās mūzikas. Tā būtu atbildība pret Dziesmu svētku procesu un Noslēguma koncertu kā notikumu.
Otrs: klasika jākopj un jāveido, lai noturētu uz tās kvalitātes latiņas, uz kuras tā uzcelta. Ja to nedarām, mēs vairs nevaram pakāpienu īsti aizsniegt, paliekam pusceļā. Par maz ir satikties reizi piecos gados, tad neizveidojas vajadzīgās kopdziedāšanas iemaņas. Izmantojot iespēju, ka mēs šeit runājamies, es aicinātu savus kolēģus ļoti skrupulozi iepazīties ar to materiālu, kas koriem jāpasniedz, un tad gan skatēs, gan noslēguma koncertā iznākums būtu labāks, nevis tikai – kā iznāk, tā dziedam. Tas varbūt ir popmūzikas iespaids, jo tā atļauj lielāku vaļību, brīvību, neprecizitāti. Tas nav ne aizrādījums, ne pārmetums, vienkārši fakta konstatācija.
– Bet ko darīt?
– Tādēļ es visiem spēkiem cenšos uzturēt kopdziedāšanas tradīcijas. Nu jau 28 gadus Gaujienā skan Jāzepa Vītola mūzikas svētki. Tagad gribu attīstīt kopdziedāšanas tradīciju savā dzimtenē, Kurzemē. Pērn notika trešais Kurzemes dižkoncerts Skrundā – tajā piedalījās jau 15 kori, šogad taisās atkal. Tāpat jau otrajā gadu desmitā iegājis tradicionālais Valsts svētku koncerts, uz kuru sabrauc ap divdesmit vīru koru.
Un vēl – kora muzicēšanas pamatā jābūt sabiedriskai aktivitātei, kas izpaužas kā daļas koristu neapmierinātība ar repertuāra neatbilstību pasākuma nozīmīgumam…
– Vīru balsu ir arvien mazāk, tas pēdējā laikā dzirdēts arvien biežāk.
– Jā, un, ja viņus nestimulēs, tad šī brīnišķīgā tradīcija mums patiešām var pārtrūkt. Par to jādomā ļoti nopietni, arī sastādot programmas. Bet ar vīru dziedājumu var panākt tādu katarsi – es desmit gadus izbaudīju koncertus pārpildītā zālē Rīgas Latviešu biedrībā, publika klausās vēl aiz atvērtām durvīm foajē. Tātad to var izdarīt, un jāsaprot, kā. Pārāk liela popularitāte gan arī laikam nav labi, jo RLB kādā brīdī uzskatīja, ka vairs nespēj tikt galā ar publikas pieplūdumu uz maniem koncertiem, un no tiem atteicās. Tādēļ liels paldies Latvijas Universitātei, jaunrades biedrības “Juventus” direktorei Edītei Simanovičai, kura mūs ar sapratni pieņēma, un pērn 18. novembrī jau novadījām Valsts svētku koncertu Lielajā aulā.
– Jāsaprot jau arī, kādēļ dziedātājiem repertuārs nepatīk – vai pie vainas jaundarbi, vai arī repertuārs šķiet par grūtu, jo lielā mērā esam kļuvuši vieglo ceļu meklētāji.
– Vieglais ceļš man šķiet sliktākais no visiem riskiem. Es gan vienmēr katram korim, ar kuru strādāju, esmu centies uzdot visgrūtākos uzdevumus, kas viņus paceļ līdz profesionālam skanējumam, jo izpildījums ir galvenais, kas nosaka, kur tu atrodies. Ja nesāksim ļoti nopietni šajā virzienā mainīties un pilnveidoties, tad jau drīzumā iznākums var nebūt tik spožs, kā gribētos.
Kādreiz bija vērtīga tradīcija izvērtēt kopkora skanējumu Noslēguma koncertā. Piemēram, komponists un ērģelnieks Andris Vītoliņš almanahā “Latvju Mūzika” skrupulozi analizēja, kura dziesma bija perfekti izpildīta, kura – intonatīvi neprecīza. Tagad, ja dzirdu, ka kopkoris neprot noturēties tonī, tas ir pirmais profesionalitātes zuduma rādītājs. Un es atkal atgriežos pie kopdziedāšanas tradīcijas – ir par maz satikties un dziedāt kopā reizi piecos gados. Ja diriģenti nav panākuši perfektu skanējumu mēģinājumos, Mežaparka estrādē jau to vairs nav iespējams izdarīt.
– Tad diriģentam ir tā lielā atbildība – gan pielabināt cilvēkus korim, neaizbiedēt ar pārmērīgām grūtībām, gan arī panākt, lai viņi dziedātu tīri, profesionāli.
– Jā, pašos pamatu pamatos tas ir galvenais. Atklāti sakot, neviens jau nav ieinteresēts darīt kaut kādus puskoka lēcienus, pamest darbus pusdarītus, gribas panākt, lai viss būtu kārtībā un labi. Es Gaujienas kora repertuārā 28 gadus turēju visgrūtāko Vītola dziesmu “Upe un cilvēka dzīve”. Vienmēr nevarēja panākt ideālu skanējumu, bet 1984. gadā, kad manā pārziņā bija divi lieli reģioni, Vidzeme un Kurzeme, visi, pat vismazākie kori, nodziedāja šo grūto dziesmu kā obligāto skatē, un aizgāja uz 1985. gada Dziesmu svētkiem.
