“Ja ir mīlestība, viss ir pareizi.” Saruna ar Liepājas teātra aktrisi Madaru Kalnu 9
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, 8. jūnijā, Liepājas teātrī bija pirmizrāde režisora Jāņa Znotiņa, dramaturģes Ances Muižnieces un pārējās radošās komandas kopdarbam – izrādei “Mīlestības vārdā”. Lomās aicināta teātra jaunākā paaudze, 2021. gada Liepājas Universitātes izlaiduma aktieri – arī Madara Kalna, kura tāpat kā citi – Valts Skuja, Kārlis Artejevs, Artūrs Irbe, Kintija Stūre un Agnija Dreimane – tēlo daudzas lomas – Ievu, latviešu zemnieci, līgavu, tanti2, meitu2, Madi, Kangaru, Līgu un sardzi.
Kā uzsver radošā komanda, bieži tiek dzirdēts vārdu savienojums “tradicionāla ģimene”, taču nav skaidrs, kas īsti ar to būtu jāsaprot.
“Tāpēc mēs ar visu nopietnību centāmies izpētīt, kas aiz šiem vārdiem slēpjas, iztēloties un izdzīvot uz skatuves pareizas un tradicionālas attiecības. Tā rezultātā nonācām pretrunu un smieklu pasaulē, tāpēc nu ir radusies juteklīga satīra par mīlestības un attiecību tēmu.”
– Par ko vēstīs jaunais iestudējums?
M. Kalna: – Izrādes žanriskais apzīmējums dots kā jutekliska satīra. Tā būs satīra par mums pašiem, par latviešiem, par mūsu dažādu laiku tradīcijām, par to, kā senatnē un arī mūsdienās veidojam attiecības. Var teikt, ka gaidāms tāds sociāli politisks sveiciens tiem, kuri vēlas redzēt vienīgi tradicionālas attiecības un tradicionālas ģimenes. Izrādē uzdodam jautājumus, kas tad īsti ir tās latviešu tradīcijas, uz kurām šie cilvēki tik ietiepīgi mēdz atsaukties. Iesim cauri dažādiem Latvijas vēstures laikiem un skatīsimies, kas tad no tā visa sanāk. Izrādei nav vienota naratīva, pārslēdzamies starp dažādām ainām un tāpēc katram spēlētājam ir teju desmit lomu. Man gan to ir nedaudz mazāk kā pārējiem, bet neteikšu priekšā, vien aicinu nākt un skatīties!
– Kādus jūs saredzat latviešus, vai tiešām esam tik ļoti konservatīvi, kā to izpaužam sociālajos tīklos?
– Man šķiet, skaļās balsis ir vien pārspīlējums, ko skaļi pauž mazākums. Šīs izrādes dramaturģe Ance Muižniece ir ļoti daudz rakusies pa dažādiem vēstures materiāliem, un tie tiek citēti pilnībā precīzi. Piemēram, mums taču ir vai vesels kalns ar nerātnajām dainām! Un tur teiktais ne tuvu nav konservatīvs, dainās runā par itin visu! Tiesa, jau agrāk aptuveni nojautu, kādas varētu būt nerātnās dainas, bet tagad, tās mācoties no galvas, dienu dienā runājot un dzirdot, varu pilnībā apgalvot, ka latvieši apdziedāja pilnībā visu, arī visu fizioloģisko procesu, un nebūt no tā nekautrējās. Izrādījās, par visu ir runāts un par visu ir smiets, arī skaļi nosaukts vārdos. Iespējams, šī tendence citam citu apspiest parādījusies daudzo spaidu varu rezultātā. Protams, cilvēka dabā mēdz būt arī nemitīga cita pamācīšana, uzsverot, ka tikai pats dara pareizi, un vēlme salīdzināt, kurš ko dara pareizi vai kurš nepareizi. Jā, šiem viedokļu paudējiem pietrūkst gan iecietības, gan mīlestības, gan humora, turklāt nevajadzētu taču būt, ka pamācīšana izvēršas par savstarpēju naidīgumu.
– Iespējams, ka šādas naidīgas balsis tiek pat speciāli kultivētas…
– Arī tā tas var būt, vienlaikus mūsos visos no bērnības, no skolas laika mācību grāmatām ir gluži vai iesēta doma, ka, ja tev nav tradicionālās ģimenes, ja tev mājās nav mamma un tētis, tad kaut kas nav pareizi, jau esi ko zaudējis un tavā dzīvē kaut kā nepietiek. Viena šī jautājuma puse ir tā sauktā politiskā propaganda, vēstot par savienību un institūciju ierobežojumiem, bet šis tradicionālās ģimenes postulāts ir iesējies arī dziļāk. To diezgan spēcīgi esmu izjutusi arī savā dzīvē, un, lai gan jūtos diezgan brīva darīt, ko gribu, tāpat jūtu, ka pastāv zināmas normas, kurās ir jāiekļaujas, un, ja neiekļaujies, tad ar tevi kaut kas nav riktīgi.
– Vai varat minēt kādu piemēru?
– Ja pieņem, ka “pareizais uzstādījums” ir tikai viens, ja par tradicionālo ģimeni saucam vien veidojumu, kurā sieviete un vīrietis vienojas laulībā un tad rodas bērni… Izrādes sagatavošanas sākumā visi kopā lasījām materiālu un kādā dienā dalījāmies ar savu ģimeņu stāstiem. No visiem izrādes veidotājiem tikai daži nāca no tradicionālās ģimenes šī vārda “pareizākajā” nozīmē. Arī pati nenāku no šādas ģimenes un tāpat pazīstu ļoti maz vienaudžu, kuriem tāda būtu. Tiesa, tādi stāsti ir, jā, ir tie, kuru vecāki ir gadu gadiem kopā un viss notiek pēc “pareizās grāmatas”, bet lielākajai daļai tā tomēr nav. Arī mūsu pašu attiecības lielākoties ir citādākas, jo dzīvē “pareizi” notiek reti, kaut gan – protams, ir reizes, kad ir brīnišķīgas attiecības šī vārda vistradicionālākajā izpratnē. Savā dzimtā, draugu un paziņu lokā jūtu un redzu ko citu un vismaz pašreizējā brīdī pat īsti neticu tai pareizajai formulai, jo nesaredzu, ka tā tik tiešām darbotos. Tas, ka dzīvē vērojam visvisādus stāstus, ir tikai normāli, savienības mēdz būt visdažādākās – bērnus audzina gan vecmāmiņas, gan vectētiņi, visādi var būt. Turklāt vecāki mēdz arī šķirties, un arī tas nav nekas ārkārtējs, bet diemžēl citiem tā neliekas un daudzi, sastopoties ar citādo, piedzīvo iekšēju lūzumu.
– Liepājas teātris ir daļa no 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas, arī tas ir iemesls uz pasauli neskatīties no šaura un tradicionāla skatpunkta.
– Es tā ļoti ceru.
– Kā jūtaties teātrī, kur pārstāvat tā visjaunāko paaudzi?
– Teātra štatā esmu trešo sezonu, bet izrādēs sāku piedalīties jau studiju laikā. Jūtos ļoti, ļoti labi, te ir laba, radoša atmosfēra. Tiesa, varbūt to nosaka mana daba, bet reizi nedēļā liekas, ka viss kļūst briesmīgi, jāmet pie malas un laimi jābrauc meklēt kur citur. Bet tad atkal atgriežas brīnišķīgā sajūta, ka esmu īstajā vietā un viss notiek tieši te, teātrī. Turklāt tagad teātrī ir jauna vadība, nākamā sezona ir saplānota un tā būs ļoti nopietna un pamatīga.
– Vai tas, ka, salīdzinot ar Rīgu, Liepājā ir vien viens teātris, iedvesmo vai arī var ievest zināmā rutīnā?
– Šaubos, vai arī starp Rīgas teātru aktieriem būtu pārspīlēta konkurence, tāpēc neizjūtu, ka tās pietrūktu. Teātra izrāžu aktīvais mēģinājumu darba laiks ir vien divi mēneši, pēc tam nāk darbs pie nākamās izrādes, kas var būt pavisam savādāka, ar citu radošo komandu, tāpēc šis process neļauj iestigt rutīnā. Rutīna mēdz iestāties, dzīvojot dzīvi ārpus teātra, bet tā jau tas notiek ar daudziem. Jā, ir nedēļas, kad attopos, ka pēc darba teju nesaredzu vairs neko citu kā ceļu, to vienu trasīti, ko veicu, staigājot no mājām uz teātri un atpakaļ. Tad saprotu, ka jādodas kaut kur pasaulē un jāierauga kas cits, bet tā jau notiek ar daudziem.
– Ko jūsu dzīvē dod dažādās lomas, ko teju ik vakaru izspēlējat uz skatuves?
– Privātā līmenī teātris dod piederības sajūtu, ko agrāk pat neizjutu kā vajadzību, vērtību. Tagad esmu sapratusi, ka teātrī ir ģimenes un draugu sajūta, tie ir mani cilvēki, man diendienā būtiski un mīļi. Vēl tā ir iespēja ļoti daudz uzzināt, iemācīties un pieredzēt lietas, kuras, visticamākais, ārpus teātra darba nekad nepiedzīvotu. Piemēram, šajā sezonā veidojām režisores Kristīnes Brīniņas izrādi “Gaišās naktis”, tā bija iespēja paviesoties Liepājas cietumā, izgāju tādu kā ekskursiju un satiku ieslodzītos, pabiju tur, pasēdēju kamerā un redzēju, kāds tad ir cietums. Ticamākais, ja nestrādātu teātrī, ko tādu nekad nepiedzīvotu, bet tagad pieredzētais atvēris acis, cik svarīga ir dzīve brīvībā, tur tik tiešām nav jauki!
Nākot uz teātri skatīties šādas sociālās izrādes, arī skatītājs kaut uz mirklīti sajūt empātiju, uzzina par pasauli ko citu. Šis mazais mirklītis ir tik svarīgs! Protams, ir daudzi skatītāji, kuri no teātra gaida vien izklaidi, iespēju redzēt skaistus kostīmus un lielo trupu, un arī tā ir būtiska teātra daļa. Bet – sāpīgo izrāžu laikā izjūtu īpašu atbildību. Darbs teātrī ir iespēja iedziļināties ļoti specifiskos stāstos, un īpaši novērtēju, ja strādājam pie kādas biogrāfiskas vai dokumentālas lugas, jo tad var mēģināt izprast un iepazīt īstu cilvēku. To šajā profesijā ikreiz novērtēju no jauna.
“Mīlestības vārdā” būs labs apvienojums, gaidāms gan sociāli politiskais konteksts, gan tā būs arī izrāde ar visādām jautrībām.
– Kam izrāde “Mīlestības vārdā” domāta – jauniešiem vai vecāka gadagājuma skatītājiem?
– Jauniešiem, uzstādījums ir 15+, režisors Jānis Znotiņš jau ir pazīstams ar to, ka izrādes taisa tikai un vienīgi bērniem un jauniešiem. Protams, arī pieaugušajiem būs par ko padomāt, turklāt spēlētais ir diezgan smieklīgs. Tomēr – visvairāk jauniešiem, lai tad, kad jaunietim kāds kratīs ar pirkstu un pārspīlēti nopietnā balsī klāstīs, ka pastāvēt var vien, ja ievēro mūsu tradīcijas, un pastāvēt var vien tradicionālās ģimenes… Lai šim jaunietim rastos pretjautājums: bet, paga, par kurām tradīcijām tad ir runa?
Latviešiem nācies piedzīvot tradīciju, kur muižkungam bija vaļa baudīt “pirmās nakts tiesības” uz dzimtcilvēka līgavu un tā ir mūsu tradīcija, bet – vai tad tā vēl darām arī mūsdienās? Runājam arī par padomju laika tradīcijām, tolaik Jāņu vārdā pat jāņtārpiņus nedrīkstēja saukt! Kur nu vēl meklēt papardes ziedu un dziedāt Līgo dziesmas, bija jādzied par kolhoziem un moskvičiem vien. Izrādes laikā iziesim caur daudzām šādām absurdām tradīcijām, un, cerams, lai gan tas skan pavisam banāli, jaunie skatītāji, jaunie cilvēki sapratīs, ka būtiskākais jau nav tradīcijas, svarīgākā ir mīlestība. Pār mums visiem sakrauj kultūrvēsturiskos priekšstatus, slāņus, bet patiesībā jau ir vienkārši – ja ir mīlestība, tad viss ir pareizi.
