“Skatuves stress, spriedze, adrenalīns ir kokteilis, ko var izbaudīt tikai uzstāšanās satraukumā.” Saruna ar pianisti Agnesi Egliņu 0
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Lielajai mūzikas balvai 2020” kategorijā “Par izcilu sniegumu gada garumā” šogad ir nominēti četri mākslinieki – pianists un komponists Raimonds Pauls, diriģents Ainārs Rubiķis, pianists Reinis Zariņš un darbīgā, dinamiskā, daudzveidīgā pianiste Agnese Egliņa. Kuram no četrotnes tiks balva, uzzināsim svinīgajā ceremonijā 13. martā. Bet Agnese Egliņa jau atkal ir klāt vietās un notikumos, kur dzimst kaut kas jauns.
…Izbaudījusi nepieredzētas ovācijas 2020. gada 11. janvārī Šanhajā duetā ar soprānu Kristīni Opolais, trīs dienas vēlāk Agnese Egliņa jau bija savas bērnības pilsētā, lai kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri uzmirdzētu Džordža Gēršvina “Rapsodijā” blūza stilā. Koncertzāles “Lielais dzintars” piecu gadu jubilejas koncertā Agnese iejūsmināja publiku ar asprātīgu, grotesku Hansa Hohapfela marša “Sveika, Liepāja!” izpildījumu.
Agnese ātri spēj iemācīties nošu partitūru. Viņasprāt, ļoti vērtīga īpašība mūziķim.
Krietnu laiku temperamentīgajai pianistei vairāk patika būt ansambļu dalībniecei. Līdz kāda iekšēja nenovērtētības sajūta lika uzdrošināties biežāk uzstāties arī solo. Agnese Egliņa pastāvīgi sadarbojas ar vadošajiem Latvijas mūziķiem un arī pasaules līmeņa solistiem – klarnetistiem Nikolā Balderū, obojistu Tomasu Indermīli, vijolnieci Esteri Hafneri.
Viens no spilgtākajiem notikumiem bija uzstāšanās mūzikas festivālā Havejā Spānijā, ar Parīzes orķestra pūšaminstrumentu grupu mūziķiem – āra koncertos tveicīgās vasarās desmitos vakarā, jo tad laukā ir tikai 32 grādi …
“Pasaules klases mūziķus raksturo divsimtprocentīga atdeve, sevis dedzināšana,” stāsta Agnese, “pēc koncerta var būt pat padsmit recenzijas, kritiķi vērtē katru noti, klausītāji gaida mūzikas brīnumu, emocionālu brīvību un tehnisku perfekciju. Tam visam vēl klāt – jāizskatās žilbinoši, jābūt ļoti komunikablam, diplomātiskam, jāsniedz daudzas intervijas, jāiztur fiziski grūti, gari pārlidojumi… Tas ir milzīgs darbs, kas notiek aiz priekškara.”
Jūs esat muzicējusi daudzviet pasaulē, bet pagājušajā sezonā pirmoreiz uzstājāties Ķīnā un pirmoreiz kopā ar pasaulslaveno latviešu operdīvu Kristīni Opolais.
Koncerts notika viskarstākajā laikā – 2020. gada 11. janvārī, tieši tajā dienā, kad pasaule paziņoja par jaunā koronavīrusa parādīšanos Ķīnā. Mēs ar Kristīni vēl neko nenojautām, tikai ievērojām, ka lidostās bija daudz lielāka, neierasta drošības pakāpe. Pēc koncerta mūs izvadāja ekskursijā pa Šanhajas vēsturiskajiem apgabaliem. Tagad, palūkojoties atpakaļ, pat biedējoši…
Ar Kristīni Opolais mums bieži ceļi krustojās lidostās, iemalkodamas kafiju, tikām prātojušas – derētu kādreiz uzstāties kopā. Kad aģentūra Kristīnei piedāvāja veidot solokoncertu ar kādu pianistu, ilgi nedomādama, viņa uzrunāja mani.
Šanhajas koncertzāle ar vairākiem tūkstošiem skatītāju vietu ir viena no varenākajām pasaulē. Kristīne Opolais tur ir ļoti zināma opermāksliniece, ar lielu fanu klubu. Jau ieejot koncertzāles foajē, vienā pusē izkārts milzīgs plakāts ar mūsu latviešu operdīvu, otrā – ar diriģentu Andri Nelsonu, kura koncertam ar Bostonas simfonisko orķestri bija jānotiek martā, bet kas droši vien izpalika. Pēc zināmākajām operu ārijām koncerta izskaņā aplausu jūra tik milzīga, stadiona cienīgi sajūsmas kliedzieni, spiedzieni. Ko tādu nekad nebiju piedzīvojusi.
Lielās mūzikas balvas žūrija izcēla arī jūsu sniegumu Liepājā, kur atskaņojāt Gēršvina “Rapsodiju”, kas esot viens no jūsu mīļākajiem skaņdarbiem. Mūziķu aprindās par to strīdoties – šo rapsodiju labāk spēlēt džeza vai akadēmiskajam pianistam?
Protams, džezs un klasika ir dažādi stili. Man jāatzīst, neprotu spēlēt džeza improvizācijas, kaut ļoti vēlētos. Tur ir citi spēles noteikumi. Ne velti arī Mūzikas akadēmijā ir divas specialitātes – džeza klase un klavieru klase.
Džeza pianisti nemācās klavieru katedrā, viņi mācās džeza katedrā. Tajā pašā laikā džeza pianistiem svarīgi apgūt klasisko repertuāru un klasiķiem, lai atbrīvotos, mazliet jāprot arī improvizēt. Tas būtu vērtīgi abām pusēm. Jo mūzika jau ir viena.
Man ārkārtīgi aizraujoša likās jūsu īstenotā ideja Rīgas Mākslas telpā – Kristīnes Kutepovas gleznu izstādē mūziķi pa vienam spēlēja katrs savā ailā, uz kurām pārvietojās publika pēc katra dzirdētā priekšnesuma.
Jau otro gadu katrai izstādei Rīgas Mākslas telpā veidoju muzikālos vakarus, ko varētu saukt arī par performancēm, muzikāliem notikumiem. Mani arī pašu ļoti saista māksla, teātris, kino. Ir veidots muzikālais koncerts gan Ernesta Vītiņa stikla labirintam, gan Sandras Strēles personālizstādei “Nostalģija”, gan arī, jā, Kristīnes Kutepovas izstādei.
Aplūkoju gleznas, tikāmies, lai iepazītu Kristīni kā mākslinieci un mūzikas mīļotāju. Kad iekārtoja izstādi un veidojās it kā ailas – katra ar savu noskaņu un rokrakstu –, man izkristalizējās konkrēti mūziķi ar konkrētu mūziku, ko viņi šajās ailās varētu spēlēt. Nosacīti zaļajā “istabā” ar zaļām jūras zālēm, kur Kristīnes gleznās viss kā pavasarī, izvēlējos pati nospēlēt Pētera Vaska “Zaļo ainavu”.
Otrajā ailā ar tuvplāniem un vissmalkākajiem zīmējumiem gleznās man vispiemērotākā šķita Dārta Tisenkopfa ar savu trauslo arfu. Un ailā ar sarežģītāku, pat mistiskāku noskaņu gleznās man vispiemērotākā likās Lučāno Berio “Sekvence” klarnetei solo, ko atskaņoja Guntis Kuzma.
Un, tā kā pēdējā ailā Kristīnes darbos bija ļoti daudz personisku ainu, piemēram, viņas ģimenes māja, kaķis un dzīvesbiedrs ģitārists Artūrs Kutepovs, nospriedu: kāpēc gan lai neuzstātos arī viņš pats? Bet pavisam nesen Artūra Virtmaņa un Vijas Vētras izstādei “Pret traģisko sienu” koncerts notika jau tiešsaistē …
Kas vēl no aizvadītās sezonas, par ko esat nominēta, palicis sirdī pašai?
Tiešsaistes koncerts Latvijas Radio “Viens pats studijā”, ko aizsāka Raimonds Pauls. Es biju tūlīt nākamā aiz Maestro. Tās sajūtas nekad neaizmirsīšu. Gāju cauri tukšai Vecrīgai, tik dīvaini, Radio namā viss izolēts, darbinieki piesardzīgi, nekas nav kā parasti.
Pirmais koncerts kamerai un nevienam klātesošam cilvēkam. Tomēr – vismaz kaut kāda iespēja uzstāties! Pati vēlāk sekoju līdzi visiem radiostudijas koncertiem tiešsaistē. Man tie bija kā uzlādējošas baterijas. Māksliniekiem smagi laiki visā pasaulē.
Mūziķim psiholoģiski grūti uzstāties vienu reizi septiņos mēnešos. Tas ir neiedomājami!
Skatuves stress, spriedze, adrenalīns ir tāds vitamīnu kokteilis, ko var izbaudīt tikai uzstāšanās satraukumā.
Bet cik daudz mūziķu šobrīd ir aiz slēgtām durvīm, nevar koncertēt. Tāpēc man ļoti žēl Mūzikas akadēmijas studentu, kuriem šis laiks nav pilnvērtīgs.
Vai ar jūsu pieredzi pirms koncertiem joprojām uztraucaties?
Protams! Jo koncerts vienmēr ir kaut kas īpašs. Taču šis satraukums ir patīkams. Kā pirms viesu uzņemšanas mājās.
Ja uz vakariņām varētu uzaicināt klavierēm daudz rakstījušu komponistu neatkarīgi no laika un pasaules malas…
Man būtu ļoti interesanti satikt dzīvē Ludvigu van Bēthovenu un Franci Šūbertu. Savā laikā šos un daudzus citus ģeniālus komponistus laikabiedri bieži kritizēja, pat izsmēja, sacīdami, ka viņu sarakstītais neesot nospēlējams, neesot saprotams, bet viņi turpināja iet savu ceļu, ticēt savai idejai. Mani interesē: kur rodas tik liels ticības spēks un pārliecība?
Mēs jau bieži vien pazīstam sevī šo vēlmi – nu ne jau gluži izpatikt, bet gribam, lai visiem ir labi, tā bišķīt ar visiem pa labam… Nav vienkārši iet ar savu ideju kā celmlauzim. Un ko īsti nozīmē divdesmit, trīsdesmit gadu jaunam cilvēkam būt ar tik lielu pārliecību un ticību sev? Arī mūsdienās tas ir ļoti aktuāli.
Esat stāstījusi, ka no dzimtās Liepājas trīspadsmit gadu vecumā Kurzemes vēji jūs aizpūta mācīties uz Rīgu. Jūsu tēvs ir klarnetists, māte – vijolniece. Kā iznācis, ka jūs esat pianiste?
Jā, esmu dzimusi talantīgu mūziķu ģimenē! Bet klavieres nopirka mana vecmāmiņa. Un, ja mājās ir brīnišķīgs pianīns, tas jāspēlē.
Savulaik ar Šveices valdības stipendiju esat studējusi Cīrihes Mūzikas augstskolā. Kas Latvijas mūzikas dzīvē šķita pārāks, ka nolēmāt atgriezties mājās?
Latvija ir manas mājas, un man svarīgi būt šeit. It kā jau Šveices mūzikas pasaule varēja šķist plašāka, bet man tomēr bija sajūta, un to apstiprinās daudzi mūziķi, ka katra valsts visvairāk atbalsta, nerunājot par zvaigznēm, savus mūziķus. Tā ir arī Latvijā.
Vēl sapratu, ka Latvijā varu īstenot sev interesantus un daudzveidīgus projektus. Tā kā mani saista jaunā mūzika, bet citviet Eiropā, Šveicē, arī Vācijā, attieksme pret to ir daudz rezervētāka, nedomāju, ka man ārvalstīs būtu pavērušās tādas iespējas kā Latvijā, kur esmu nospēlējusi vairāk nekā sešdesmit latviešu komponistu pirmatskaņojumu.
Latvijā ir bagātīga muzikālā dzīve, brīnišķīgi laikmetīgās mūzikas festivāli… Mums ir lieliski mūziķi. Kad izdzirdu – o, kāds lielisks fagotists, klarnetists, uzreiz rodas ideja, ko vēlētos kopā nospēlēt.
Bet, ja jūs dzirdat kolēģi pianistu, varat ļauties tikai mūzikai vai tomēr traucē profesionāles kritiskā acs un auss?
Vajag arvien vairāk baudīt, to es mācos (iesmejas). Un no labiem māksliniekiem var ļoti daudz smelties impulsu sev, jaunām programmām. Esmu diezgan pozitīvs cilvēks. Ja man patīk dzirdētais, vienmēr kolēģiem uzrakstu. Ir svarīga pēcgarša. Varbūt dažreiz man pašai tās pietrūkst, rodas vakuuma sajūta.
Īpaši pēc tiešsaistes koncertiem. Tu nospēlē, tiek izslēgta kamera, un viss beidzies. Tāpēc patīkami, ja kāds atsūta īsziņu, ka klausījies, ka paticis. Protams, vienmēr skatās un klausās mana ģimene, sazināmies uzreiz pēc koncerta, lai pārrunātu, kas izdevies, kas ne tik.
Tajā pašā laikā domāju par saviem skolotājiem Intu Villerušu un lielo meistariu Hermani Braunu, kuri visu laiku spēlēja radio, viņiem regulāri notika tiešsaistes, kā tagad saka, koncerti. Būtībā nekas jauns. Mazliet varam iejusties aizgājušajā laikā…
Pieminējāt savu ģimeni, nekad par to neesat stāstījusi.
Ģimene ir mana mamma ar savu vīru, mans tētis diemžēl agri aizgāja viņsaulē, māsa un mans draugs Latvijas radio žurnālists un mūzikas kritiķis Dāvis Eņģelis. Iepazīstu kritiku arī no otras puses (iesmejas).
Dāvis šobrīd raksta savu doktora darbu par mūzikas tēlaino valodu recenzijās, par to, kādiem vārdiem, kādiem epitetiem, kā runājam par mūziku. Tas ir ļoti svarīgi.
Pati lasu tiešsaistes lekcijas mūzikas skolu audzēkņiem par mūsdienu mūzikas notāciju latviešu kamermūzikā. Mūsdienu mūzikas pieraksts sen vairs nav tāds kā 19. gadsimtā. Laikmetīgajā mūzikā dzirdam dažādus specefektus – taču kā tos pieraksta? Bieži vien nav taktsmēra, nav nošu, bet ir zīmējumi…
Kad, piemēram, ar LNSO kvintetu maijā tiešsaistē atskaņojām Gundegas Šmites skaņdarbu “Trokšņu iela” – tas bija pirmais koncerts tukšā ģildē –, klavieres bija jāspēlē to korpusā, jāizmanto auskari, uzpirksteņi, eiro monētas… Komponiste atsūtīja videoierakstus, lai parādītu, kur un kas uz klavierēm jādara.
Cik svarīgi pianistei ir tērpi?
Pat ļoti! Kad Ventspils koncertzālē “Latvija” spēlēju meistara Dāvida Kļaviņa pasaulē lielākās, gandrīz piecus metrus augstās klavieres “470i”, lai mani vispār tur augšā pie griestiem redzētu, uzvilku spilgti baltu žaketi.
Ja uz skatuves ir divas vai vairākas mūziķes, tērpu krāsas bieži saskaņojam. Uz koncertu vienmēr braucu ar divām trim kleitām koferī, jo nevar zināt, kādas koncertzālē sienas, kāds vizuālais ietērps…
Kur jūs dzirdēsim tuvākajā laikā?
25. februārī tiešsaistes koncertā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri spēlēju Liepājā dzimušā un Kanādā mūžu aizvadījušā latviešu skaņraža Tālivalža Ķeniņa Klavierkoncertu. Pie diriģenta pults stājās Guntis Kuzma. Ļoti atbildīgo sitaminstrumentu partiju izpildīja Edgars Saksons.
Jūnijā šo Klavierkoncertu ieskaņojām diskā, kas tika atzīts par vienu no labākajiem klasiskās mūzikas CD Kanādā. Iemācījos Klavierkoncertu divu nedēļu laikā. Tas bija kaut kas ekstrēms!
Mūzika spirdzinoša, virtuoza, interesanta, man ļoti tuva. 1990. gadā Kanādā Klavierkoncertu pirmatskaņoja izcilais pianists Artūrs Ozoliņš.
Pirms diska ieskaņojuma bija ļoti interesanti ar cienījamo kungu sazvanīties, uzzināt no paša pirmatskaņotāja par darbu, kas Latvijā ilgu laiku nebija spēlēts. 1. martā man bija tiešsaistes koncerts Latvijas Radio 1. studijā kopā ar pianistu Rihardu Plešanovu, sitaminstrumentālistiem Guntaru Freibergu un Juri Āzeru.
Pirmatskaņojām Jēkaba Nīmaņa un Georga Pelēča jaundarbus. 13. martā Lielās mūzikas balvas ceremonija televīzijā.
Tuvākajā nākotnē man plānoti vairāki koncerti ar talantīgo vijolnieku, arī Lielās mūzikas balvas nominantu Danielu Bulajevu.
Savukārt ar vijolnieci Paulu Šūmani mums marta beigās paredzēta koncerttūre Igaunijā, kur svinēsim tango mūzikas meistara Astora Pjacollas simtgadi. Organizatori solīja, ka koncerti notiks ar publiku zālē. Par to īpašs prieks!
Kad zālē sēdēja publika, jūs mēdzāt arī parunāties par mūziku, azotē kāds interesants stāstiņš vai anekdote.
Koncerts jau ir dzīvs process. Ja intuitīvi jūtu, ka pirms skaņdarba kāds stāsts iederas, padalos. Piemēram, ar komponista Kristapa Pētersona teikto, ka viņš nesaprot divas lietas – kur pasaulē rodas putekļi un kur pazūd nauda.
Rosīni dzīvē esot raudājis tikai trīs reizes. Pirmoreiz, kad izgāzās viņa opera, otru reizi, kad izdzirdēja ģeniālo Nikolo Paganīni, un trešo – kad paša divdesmit četras stundas gatavinātais, dažādās garšvielās un trifeļu mērcē marinētais tītars iekrita okeānā brīdī, kad viņš to nesa pasniegt ciemiņiem laivā. Šobrīd varbūt vērts mazāk klausīties sliktas ziņas, bet vairāk skatīties uz cilvēkiem, kas spēj iedvesmot.
Vizītkarte
Agnese Egliņa
Pianiste
• Dzimusi 1983. gada 5. jūlijā Liepājā mūziķu – vijolnieces Dzintras (tagad Salmiņas) un klarnetista Guntara Egliņa – ģimenē
• Studējusi Cīrihes Mūzikas augstskolā maģistrantūrā, iegūta kamermūziķes un pianistes koncertmeistares kvalifikācija
• J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docente
• Iegūta balva “Zelta mikrofons 2018” kategorijā “Labākais akadēmiskās mūzikas albums” “Trio Art-i-Shock” sastāvā
• Nominēta “Lielajai mūzikas balvai 2016” kategorijā “Izcils sniegums kameransamblī” “Trio Art-i-Shock” sastāvā
• Iegūta “Lielā mūzikas balva 2010” kategorijā “Par izcilu darbu ansamblī”
• Galvenā laureāta balva “Yamaha” 9. starptautiskajā pianistu koncertmeistaru konkursā Birmingemā, Anglijā
• Pasniegusi meistarklases Zambijā, Zimbabvē, Dienvidāfrikā, Spānijā, Vācijā
• Labdarības fonda “Nāc līdzās” vēstnese kopš 2015. gada
• Muzicējusi Dienvidāfrikas Republikā, Zambijā, Zimbabvē, Amerikas Savienotajās Valstīs, Igaunijā, Krievijā, Šveicē, Spānijā, Gibraltārā, Itālijā, Vācijā, Austrijā, Albānijā, Norvēģijā, Somijā un citviet
