Bez vietējo palīdzības svešie nespētu sastādīt izsūtāmo sarakstus 24
Ik gadu padomju deportāciju piemiņas vietās gulst un vīst puķes un deg sveces. Ik gadu dažādos locījumos skan vieni un tie paši jautājumi: kā tas varēja notikt un kas pie tā vainīgs. Taču aizvien asāks kļūst vaicājums, ko darīt, lai tas neatkārtotos, jo, lai kā mums to negribētos, te vienā debesu pusē, te otrā vēsture atkārtojas un jebkura vilcināšanās ar tās godprātīgu apzināšanu ieved gan atsevišķas valstis, gan visu pasauli lielos riskos.
Joprojām nav izdevies precīzi saskaitīt okupāciju upurus, par noziegumu veicēju skaitu nemaz nerunājot. Šo jautājumu nav iespējams aplūkot, noliekot malā cilvēka dabu – visgrūtāk izprotamo lielumu. Tāpēc ir svarīgi, runājot par konkrētiem notikumiem, pirms izteikt, no šodienas raugoties, pareizus spriedumus, uzdot sev jautājumu: “Kā es rīkotos, ja būtu šā cilvēka vietā?” Nezinot tā brīža iesaistīšanās motīvus tajā vai citā notikumā, nav iespējams ieraudzīt visu bildi un nākas iztikt ar pieņēmumiem.
Es uzdrošinos apgalvot – noziegumos pret kādu tautu iesaistīto svešas varas pārstāvju skaitam atbilst tikpat daudz līdzdarbojošos no šīs tautas vidus. Ja nodarīto postu ieliktu svaru kausos, vainīgo skaits abos sanāktu vienāds. Gan nacistu, gan padomju okupācijas gados bez vietējo palīdzības svešie nespētu sastādīt apcietināmo, nošaujamo un izsūtāmo sarakstus, nezinātu cilvēku atrašanās vietu, viņu radniecības pakāpi un biogrāfiju, neuzzinātu, par ko un ar ko katrs ir runājis. Šo melno darbu paveica savējie, upuriem pietuvinātie (pat ģimenes draugi un radi), līdz ar to viņu rīcība ir īpaši zemiska.
Kaut gan kopš tā laika pagājis daudz gadu un ir nomainījušās paaudzes, man ir nelāgas aizdomas, ka šodien viss notiktu tieši tāpat, jo cilvēka daba pati no sevis nemainās. Tās ļaunā daļa mēdz izpausties tādās formās, kas pēc tam izbiedē pašu darītāju. Mūsdienās, gaidot starta šāvienu, ļaunums slēpjas aiz dažādiem lozungiem un, kā to ik dienu redzam, izpaužas virtuālajā telpā. Tiklīdz rodas labvēlīgi apstākļi, tā pamostas cilvēka dabas tumšākā daļa un… vēsture atkārtojas.
Protams, vienmēr gribas vainot kādus citus – arī tas ir cilvēka dabā. Bet justies brīvs nevar nedz indivīds, nedz tauta, pirms nav atzīta patiesība. Tā, kā jebkuras zāles, nav salda, tomēr vienīgi spēj cilvēku dziedināt. Kad tas ir noticis, mēs sakām – cilvēks ir piedzimis no jauna. Kad tas notiek ar daudziem, sākas atmoda, kuru gan bieži piesaucam, bet vai dzīvojam tā, lai tai nolīdzinātu ceļu?
