Jolanta, 45 gadi 0
Kad iedomājos, kā manam dēlam toreiz gāja ar aklo zarnu, vēl tagad šermuļi skrien pār kauliem. Tas bija pirms padsmit gadiem. Zēns tikko bija sācis iet pirmajā klasē. Skolas medmāsa piezvanīja man uz darbu, lai es steigšus atbraucu, jo viņam kaut kas neesot kārtībā ar vēderu. Medmāsa bija nobijusies, bet es – pilnīgā mierā, jo kam gan negadās problēmas ar vēderu! Ar puiku pietiekami daudz bijām izdzīvojušies pa slimnīcām (viņam bērnībā bija stipra alerģija pret pārtiku un astma), man pat prātā nenāca saukt mediķus. Mājās ejot, dēls visu laiku sūdzējās par sāpēm vēderā, vairākkārt apstājās un vēma. Kad pārnācām, iedevu nošpu un aktivēto ogli, domāju – gan jau pāries. Tikai tad, kad sāpes kļuva neizturamas, izsaucu ātros, kas mūs nekavējoties aizveda uz Bērnu slimnīcu.
Uztaisīja rentgenu, bet tas neko neatklāja. Mediķi rosījās lēnām, bet dēls pēkšņi sāka vemt asinis un, kā man šķita, zaudēt samaņu. Viņu ielika reanimācijas nodaļā, savukārt mani palaida mājās, sakot – ja vajadzēs, piezvanīsim. Biju tuvu izmisumam. Pirmo (un, paldies Dievam, vienīgo) reizi man uznāca šaušalīgas bailes viņu pazaudēt, jo nezināju, vai tādā stāvoklī, kādā viņu atstāju slimnīcā, ārsti vispār zinās, ko darīt.
Naktī man neviens no slimnīcas nezvanīja, bet, kad rītā piezvanīju pati, pateica, ka viss labi beidzies – dēlam bijis peritonīts (aklās zarnas plīsums), un viņš veiksmīgi izoperēts. Vēlāk uzzināju, ka tonakt slimnīcā dežurēja dakteris Pēteris Kļava, un tieši viņam jāpateicas par mana dēla dzīvības glābšanu, jo operācija bijusi sarežģīta un gara. Izrādās, ārsti nav zinājuši, kas noticis, griezuši un tikai tad secinājuši, ka vainojama plīsusī aklā zarna. Nekādas paliekošas sekas operācija nav atstājusi, vienīgi ir diezgan neglīta rēta (tas šajā situācijā, protams, ir sīkums), un ultrasonogrāfijā secināts, ka dēlam ir zarnu saaugumi.
36,6°C konsultants JĀNIS VILMANIS, ķirurgs P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā
