Medniekstāsts. Ja gribi visu izdarīt, kā nākas, dari pats… 0
Mums raksta lasītāja – Evita
Ir februāris, netipiski sniegots salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Arī aktīvais dzinējmedību periods ir nemanot pagājis, un lielajiem medījamiem dzīvniekiem mežā nodrošināts miers un klusums. Nav dzirdamas tik ierastās dzinēju balsis, suņu rejas un šāvienu dārdoņa. Tomēr aktīvākie mednieki mājās nesēž, viņiem nav miera, jo mežā sarosījušies lūši, kuriem sācies kāzu laiks. Šī sezona ir neredzēti veiksmīga plēsēju medībām, un tas viss, pateicoties Mātei Dabai, kas šo ziemu un zemi izdaiļojusi ar bagātīgu sniega kārtu.
Līdz šim mūsu apkaimē nomedīti septiņi lūši, kā arī vienuviet redzēti seši īpatņi vienā grupā, kas ir liels retums lūšu populācijai, jo pēc dabas tie ir vientuļnieki.Tāpat netipiski salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ir tas, ka, lencot lūšus, bieži atradām nokostas stirnas, kuras nav tikušas ēstas, kas liek aizdomāties, ka lūši to darījuši tikai medību instinktu dēļ, nevis lai apmierinātu vajadzību pēc barības.
Aktīvo mednieku lencējkomanda (četri vīri) ir apņēmības pilna samazināt lūšu skaitu apmedījamajās platībās. Šai lietai pieiet ar sirdi un dvēseli, un veic ik rīta un vakara braucienus caur medību teritoriju svaigu lūšu pēdu meklējumos. Neslinkojot vakaros no desmitiem līdz vienpadsmitiem vīri atzīmēja jau esošās svaigās pēdas, lai no rīta būt skaidrs aptuvenais lūšu pārvietošanās virziens un tālākās darbības.
Ir 22. februāra vakars, plkst. 24, viens vīrs zvana, ka uz ceļa pamanījis pilnīgi svaigas pēdas, kas liecina, ka šeit pavisam nesen gājuši divi pieauguši lūši. Tiek nolemts, ka nākamajā rītā jāmēģina braukt un ielenkt svaigo pēdu īpašniekus.Pienācis 23. februāra rīts, plkst. 7. Termometra stabiņš nokrities līdz mīnus 17 grādiem, tomēr vīru apņemšanās doties uz mežu un ielenkt lūšus nav samazinājusies ne par mata tiesu. Ierodoties apmedījamajās platībās, konstatē, ka lūši nogājuši aptuveni divus kilometrus pa ceļu un iegājuši meža masīvā, kurš sastāv no 19 LVM kvartāliem.
Ieejot meža masīvā, redzams, ka lūšu pārvietošanās bijusi haotiska un, kā izskatās, visas nakts garumā, jo kvartāli izstaigāti krustu šķērsu.Pēc trīsarpus stundu staigāšanas pa LVM kvartālu stigām, tiek secināts, ka nav iespējams konkrēti noteikt, kuros kvartālos lūši palikuši, un šodien lenkšanai jāmet miers. Runāts darīts! Tomēr līdz galam miera nav, dodoties mājās, vīri atminas neseno sarunu ar kaimiņu kolektīva medniekiem par to, ka pēdējā laikā arī viņi savā teritorijā manījuši lūšu pēdas, un tiek nolemts izbraukt caur nelielo apgabalu, kur šīs pēdas esot bijušas redzētas (astoņi LVM kvartāli, kam visapkārt ir ceļš). Apbraucot kaimiņu teritoriju, tiešām redzams, ka šajā teritorijā nupat iegājuši divi pieauguši lūši un izejošo pēdu nekur nav, kas var liecināt tikai par vienu – viņi ir iekšā!
Neskatoties uz jaunatklātajām svaigajām lūšu pēdām un patīkamo satraukumu par atklājumu, nogurums no trīsarpus stundu lenkšanas liek par sevi manīt. Arī pusdienlaika tuvošanās liek reizi pa reizei ierūkties vēderiem. Tādēļ lieki laiku netērējot un sazinoties ar kaimiņu kolektīva vadītāju, nolemts meža masīvu dzīt bez papildu lenkšanas. Medniekus izvietos visapkārt minētajai teritorijai uz ceļa un uz dzīvnieku pārejām, kas liek cerēt uz labiem rezultātiem.
Nekavējoties tiek apzināti visi apkārtējo medību kolektīvu biedri, un pēc pusotras stundas medības var sākties. Ir darba diena, tomēr tas nav bijis šķērslis, lai tikšanās vietā ierastos 22 mednieki, divi dzinēji un divi dzinējsuņi. Bez vilcināšanās medību vadītājs sāk izlozēt kārtas numurus vietām, kur medniekiem būs jāstāv.Pēc vietu izlozēšanas visi 22 mednieki seko medību vadītājam, kur tas atbilstoši izlozētajiem kārtas numuriem katram medniekam ierāda vietu.
Kad mednieki nostādīti pa vietām, medību vadītājs ar abiem dzinējiem un dzinējsuņiem dodas dzīt. Ņemot vērā lūšu medībās uzkrāto pieredzi, nedrīkst aizmirst, ka divi pieauguši īpatņi dzīšanas laikā var izšķirties un aiziet katrs savu ceļu, tāpēc jābūt īpaši vērīgiem. Drīz pēc dzīšanas sākšanas un suņu palaišanas vaļā atskan suņu rejas, kas liek ikviena klātesošā sirdij sisties straujāk un cerēt uz veiksmīgo lozi – tikšanos ar lūsi. Bet nekā… Izrādās, pie vainas ir briežu bars, kas, suņu iztraucēts, laižas, ko kājas nes.Ir pagājusi stunda kopš dzīšanas sākšanas, un no dzinējiem pienāk ziņa, ka lūši ir izcelti no migas. Arī prognozes ir piepildījušās – lūši ir izšķīrušies un katrs aizgājis savu ceļu. Laiks skrien vēja spārniem, un pienākusi jau otrā stunda, kopš norisinās dzīšana.
Medniekiem, neskatoties uz lielo azartu un vēlmi iegūt ne tik viegli iegūstamo trofeju, sāk kļūt vēsi. Arī uzmanība palēnām sāk zust, un ticība uz veiksmīgu iznākumu sarūk. Tad no medību vadītāja pienāk ziņa, ka viens no lūšiem veiksmīgi izdzīts no masta, bet diemžēl bijis pārāk tālu no mednieka, lai būtu iespējams veikt drošu šāvienu.Drīz pēc tam arī otrā dzinēju grupa, sazinoties ar medību vadītāju, informē, ka vairs nav iespējams saprast lūša pārvietošanās virzienu, jo it visur ir lūšu, suņu, briežu un pašu dzinēju pēdas. Šī ziņa medību vadītājam ar skumju sirdi liek pieņemt lēmumu beigt medības.
Pēc lēmuma pieņemšanas medību vadītājs vienam medniekam uzdod pienākumu apbraukt dzenamo teritoriju un noņemt medniekus no viņu medību vietām un paziņot par medību beigām. Tā nu mednieki ar nelielu rūgtumu sirdī dodas uz māju pusi, kur viņus gaida siltas vakariņas un ģimenes, kurām izstāstīt šīs dienas piedzīvojumus. Ierodoties mājās pulkstenis rādīja pieci, māja piepildīta patīkama vakariņu aromāta, un vēders aktīvi rūca, jo visa diena bija pavadīta mežā bez pusdienām.Ir 18.15, vakariņas jau gandrīz galā, kad atskan telefona zvans. Zvana viens no 22 medniekiem, kuri šodien piedalījās lūšu medībās.
Paceļot klausuli, mani sagaida pārsteigums, atskan čukstus izteikts jautājums: “Ko man darīt? Vai vēl ilgi notiks dzīšana? Es optikā jau praktiski neko neredzu…
”
To izdzirdot, biju ārkārtīgi pārsteigta un vienīgais, ko varēju pateikt: “Ņemies nost, masts beidzies! Brauc mājās!” Beigusi sarunu ar šo mednieku, nekavējoties zvanu medību vadītājam, lai noskaidrotu radušos situāciju. Pārrunājot visu, nonākam pie secinājuma, ka tas varētu būt noticis tādēļ, ka aizmirstais mednieks ir stāvējis starp diviem ceļa līkumiem, kuri traucēja viņu saredzēt no abām pusēm. Savukārt mednieks, kuram bija uzdots noņemt pārējos medniekus no masta, nebija apbraucis visu ceļa posmu, kurā tie bija izvietoti.
P.S. Kādi saprotoši un izturīgi mednieki mūsu pusē. Saprotoši un ar humoru uztver radušos situāciju un lūša trofejas dēļ gatavi pacietīgi stāvēt uz masta gandrīz piecas stundas.
