Ja gribi izvairīties no kara, gatavojies tam! 45
Dr. Artis Pabriks un Einars Repše. Raksts tapis sadarbībā starp “Latvijas nākotnes forums” un domnīcu “Ziemeļeiropas politikas centrs”.
Šī gada oktobra vidū, kādā drošības politikas konferencē Vācijā, bija redzama socioloģiskā aptauja, kas Vācijā identificēja galvenās problēmas, kuras satrauc Vācijas sabiedrību. Visvairāk vāciešus satrauca migrācija, bet otrajā vietā bija karš vai kara iespējamība.
Arī Latvijā drošības jautājums un iespējamā agresija no Krievijas, kas cieši saistīta ar Ukrainas kara iznākumu, nodarbina ne tikai drošības ekspertus, bet tiek samērā plaši apspriests sabiedrībā.
Jau vairākus gadus drošība tiek minēta starp galvenajām valdības prioritātēm, tiek nostiprināti Nacionālie bruņotie spēki, palielinot personālu, tehnisko nodrošinājumu un ugunsjaudu, piešķirts papildus finansējums iekšējai drošībai, tiek strādāts pie visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas, kuras mērķis ir maksimāli labi sagatavot Latvijas sabiedrību dažādām krīzēm vai iespējamam karam. Skolās ir ieviesta valsts aizsardzības mācība, tiek īstenotas brīvprātīgo rezervistu apmācības programmas.
Daudzi eksperti ir vienisprātis, ka pat Ukrainas uzvaras gadījumā, Krievija turpinās būt drauds Latvijas neatkarībai. Vai pie šādiem draudiem ir izdarīts viss iespējamais Latvijas aizsardzībai? Ja nē, tad kas būtu darāms papildus un labāk?
Ņemot vērā, ka Latvija ir NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts, arvien aktuālāks kļūst jautājums, ar kādu un kuru sabiedroto palīdzību mēs varam rēķināties, sekojot politiskajiem procesiem mūsu sabiedroto valstīs? Šie, kā arī citi jautājumi, ir tie, uz kuriem mēģināsim rast atbildes šajā rakstā.
Ģeopolitiskā situācija kopš divtūkstoš divdesmit otrā gada divdesmit ceturtā Februāra
Karš Ukrainā, aizstāvoties pret Krievijas iebrukumu, ilgst jau vienu gadu un deviņus mēnešus. Uzsākot šo karu, Krievijas politiskās aprindas pārrēķinājās, uzskatot ka tas būs zibenskarš. Bija plānots triju dienu laikā ieņemt Kijivu, mainīt Ukrainas valdību un iegūt kontroli pār šo valsti. Tika uzskatīts, ka rietumvalstis aprobežosies ar diplomātiskiem nosodījumiem, jo iepriekš līdzīgās situācijās kā, piemēram, divtūkstoš astotajā gadā, Krievijai iebrūkot Gruzijā, vai divtūkstoš četrpadsmitajā gadā, Krievijai anektējot Krimu, rietumu valstu reakcija aprobežojās ar diplomātisko nosodījumu un dažām ekonomiskajām sankcijām, kuras nespēja atturēt Krieviju no ieplānotām un īstenotām agresijām. Kopš PSRS sabrukuma Krievija ir kļuvusi par ekspertu iesaldēto konfliktu veidošanā un bieži guvusi panākumus, izmantojot militāru spēku savu mērķu sasniegšanai bez līdzvērtīgas un adekvātas atbildes no Rietumiem. Šajā sakarā arī divtūkstoš divdesmit otrā gada divdesmit ceturtā februāra iebrukuma priekšvakarā Krievijas vadošās politiskās aprindas uzskatīja, ka Rietumi varbūt uz laiku uzliks Krievijai papildus ekonomiskās sankcijas, bet lielos vilcienos Rietumu un Krievijas attiecības pēc kāda laika atgriezīsies vecajās, uz biznesu orientētajās sliedēs.
Tomēr šoreiz Rietumu sabiedrība (Eiropas Savienība un NATO) ļoti ātri pārdzīvoja sākotnējo šoku un vienojās par ekonomisku un arī militāru atbalstu Ukrainai. Vienlaikus tās pieņēma lēmumus arī savas drošības papildus stiprināšanai tā saucamajā alianses Austrumu flangā.
Šeit jāsaka, ka Eiropas Savienības un NATO valstu atbalsts Ukrainai ir vērtējams kā ļoti atšķirīgs. Nosacīti, pēc atbalsta apjoma, šīs valstis varētu iedalīt trīs grupās. Pirmajā grupā var izdalīt tādas valstis kā Latvija, Igaunija, Lietuva un Polija. Šīs valstis no pirmās dienas sniedza maksimālo, to iespējām atbilstošo, militāro un humanitāro palīdzību Ukrainai. Gan valdību, gan plašas sabiedrības aprindās dominēja viedoklis, ka Ukraina cīnās arī par šo valstu drošību un neatkarību. Tikai pamatoti uzskatīts, ka ja Krievija uzvarēs Ukrainu, tās politiski militārās ambīcijas tālāk apdraudēs šo valstu suverenitāti.
Šim uzskatam ir nopietns pamats, ņemot vērā daudzos Krievijas amatpersonu agresīvos izteikumus pēdējo gadu laikā, kur bez jebkādas kautrības tiek draudēts izmantot militāru spēku pret Baltijas valstīm un Poliju, kā arī tiek apšaubīta šo valstu eksistences nepieciešamība. Jāatceras jau pirms divtūkstoš divdesmit otrā gada divdesmit ceturtā februāra izteiktie Krievijas ultimatīvie aicinājumi NATO dalībvalstīm izvākt sabiedroto karaspēku no Baltijas, ierobežot Baltijas valstu bruņojumu un samazināt militāro mācību skaitu un apjomu. Šādā veidā Krievija testēja un turpina testēt NATO allianses un Eiropas Savienības iekšējo vienotību, noturību un publisko reakciju. Ja šādi un citi Krievijas piedāvājumi tiktu pieņemti, varētu uzskatīt, ka Baltijas valstis tiktu praktiski demilitarizētas un drošības jautājumos varētu paļauties tikai uz Krievijas žēlsirdību, kura šīs valsts politiskajā kultūrā nav novērota.
Paralēli militārās un humanitārās palīdzības sniegšanai Ukrainai, Baltijas valstis un Polija intensīvi iestājās par visa veida atbalstu Ukrainai visos starptautiskajos formātos, kur tās bija pārstāvētas. Sevišķi šeit jāizceļ NATO, Eiropas Savienība un ANO. Arī divpusējo attiecību ietvaros ar sabiedrotajiem, Latvija un citas augstāk minētās valstis iestājās par to, ka Ukrainai jāsniedz maksimāla militārā palīdzība nekavējoties. Vienlaikus tika atbalstīta stingra starptautisko sankciju politika pret Krieviju. Visas pieminētās pirmās grupas valstis jau no pirmās dienas Krievijas uzbrukumu Ukrainai uztvēra kā revanšistisku Krievijas karu un mēģinājumu atjaunot Krievijas impērijas kādreiz iekarotās teritorijas. Tiek uzskatīts, ka, Krievijas veiksmes gadījumā, tāds karš radītu tiešu apdraudējumu šīm valstīm un līdz ar to arī NATO aliansei un Eiropas Savienībai. Lielā mērā šim viedoklim piekrīt arī Somijas un Zviedrijas valdošās aprindas, kas kalpoja par pamatu šīm valstīm mainīt līdzšinējo ārpolitisko kursu par labu šo valstu dalībai NATO, saprotot, ka tas ir vienīgais veids kā atturēt Krieviju no iespējamās agresijas, bet hipotētiskas agresijas gadījumā Krievijas uzbrukumu atvairīt. Var apgalvot, ka lielā daļā Baltijas jūras valstu dominē viedoklis, ka Ukrainas kara rezultāts noteiks šī reģiona drošības nākotni un Ukrainas iespējamais zaudējums karā radītu šīm valstīm eksistenciālus draudus no Krievijas puses.
Pie otrās grupas varētu pieskaitīt tādas valstis kā Amerikas Savienotās Valstis, Apvienoto Karalisti, Norvēģiju, Dāniju, Islandi, Somiju, Zviedriju, Čehiju, Nīderlandi, Itāliju, kā arī Vāciju un Franciju.
Šī valstu grupa ir samērā daudzveidīga. To vidū ir ASV un Apvienotā Karaliste, kuras, sākoties karam, nodrošināja vislielāko militāro atbalstu Ukrainai, bez kura Ukrainas armijai būtu bijis ļoti grūti noturēties pret Krievijas pārspēku. Līdztekus militāram atbalstam, Apvienotā Karaliste un sevišķi tā laika premjerministrs Boriss Džonsons un aizsardzības ministrs Bens Voless sniedza vienu no vislielākajiem politiskajiem atbalstiem Ukrainai, šajā ziņā motivācijas līmenī nostādot tos blakus baltiešu un poļu pārstāvjiem.
Politiski līdzīgas pozīcijas, bet ar mazāku militāro atbalstu, noturēja Ziemeļvalstis, Čehija un Nīderlande, kā arī Itālija. Kā iepriekš minēts, Somija un Zviedrija, sākoties Krievijas uzbrukumam Ukrainai, pieņēma vēsturisko lēmumu pievienoties NATO.Tādejādi šīs valstis apliecināja, ka, līdzīgi baltiešiem un poļiem, tās ļoti nopietni uztver Krievijas radītos draudus nacionālajai drošībai un apzinās kara Ukrainā izteikto ietekmi uz nākotnes drošības perspektīvu.
Attiecībā uz kādreizējo Eiropas Savienības “motoru” Franciju un Vāciju, jāsaka, ka to valdības līdz pat divtūkstoš divdesmit otrā gada divdesmit ceturtajam februārim izrādīja iecietību un samierināšanas politiku attiecībā uz Krieviju, kas izpaudās arī daudzajos telefona zvanos Kremļa saimniekam un, cita starpā, radīja neizpratni virknē sabiedroto valstu.
Tomēr pēc kara sākuma abas valstis diezgan aktīvi iekļāvās Ukrainu atbalstošo valstu grupā un sniedza gan humanitāro, gan arī militāro atbalstu Ukrainai.
Vācijas gadījumā jau divtūkstoš divdesmit otrā gada divdesmit septītajā februārī notika nopietns pavērsiens tās aizsardzības politikā, kurš tika nosaukts par Zeitenwende un paredzēja Vācijai nopietni pievērsties savu bruņoto spēku spēju un nodrošinājuma stiprināšanai, plānojot piešķirt papildu 100 miljardus Vācijas drošībai garākā laika periodā.
Zeitenwende var patiesi nosaukt par lielāko politisko pavērsienu drošības jautājumos Vācijas sabiedrībā kopš Otrā pasaules kara.
Tomēr virkne kritiķu uzskata, ka lai arī šis vēsturiskais Vācijas drošības politikas pavērsiens tika skaļi deklarēts un jāvērtē visnotaļ pozitīvi, praktiski tā ieviešana norisinās lēni.
Arī Vācijas militārais atbalsts Ukrainai ilgu laiku tika raksturots, kā divi soļi uz priekšu un viens solis atpakaļ. Vācijas sabiedrība un mediji kara sākumā veltīja mēnešus neauglīgām diskusijām par to, kurus ieročus drīkstētu un vajadzētu sūtīt Ukrainas armijai un kurus nē. Kuri ieroči ir ar uzbrūkošu raksturu, bet kuri ir domāti aizsardzībai. Šo rindu autori līdzīgi kā virkne citu ekspertu uzskata, ka šāda diskusija ir mākslīga, jo ieročus nevar dalīt uzbrūkošos un aizsardzības ieročos. Tādēļ šādas diskusijas tikai novilcināja tik ļoti nepieciešamā militārā atbalsta sniegšanu Ukrainai. Tomēr, attiecībā uz Vāciju ir vērojamas arī pozitīvas tendences. Vācu politiskās, ekonomiskās un industriālās aprindas sāk lēnām iešūpot lielo vācu drednautu, un gribētos cerēt, ka Vācija varētu kļut par vadošo un atbildīgāko Eiropas militāro varu, kas no Latvijas viedokļa būtu apsveicami, ja šī vara būtu gatava iestāties par Baltijas aizsardzību pret Krieviju. Zināmi signāli par to liecina, kā piemēram, Vācijas aizsardzības politikas vadlīnijas, ko Vācijas aizsardzības ministrs nodeva atklātībai divtūkstoš divdesmit trešā gada devītajā novembrī. Vienlaikus, ir pieaugusi arī Vācijas apņemšanās nopietni palielināt savu klātbūtni mūsu kaimiņvalstī Lietuvā.
Tomēr kopumā rietumvalstu un lielas daļas augšminētajā grupā ieskaitīto valstu sabiedriski politisko pozīciju attiecībā uz Ukrainu varētu raksturot kā piesardzīgi atbalstošu, kura attīstījās Ukrainai labvēlīgākā virzienā tikai karam pieņemoties spēkā un pirmās grupas valstīm uz to nemitīgi aicinot.
Bieži lēmumi par militārās palīdzības sniegšanu tika pieņemti novēloti vai izpildīti tikai daļēji. Kā iemeslu tam varētu minēt mūsu izpratnē nepamatotas bailes no kara tālākas eskalācijas, kas varētu ieraut karā arī NATO, kā arī bailes no Krievijas zaudējuma karā un tam sekojošām jukām šajā valstī.
Krievijas propaganda veiksmīgi izmantoja šīs bažas rietumvalstīs un tās pat pastiprināja, draudot gan ar kodolieroču izmantošanu, gan iespējamu militāru konfliktu ar NATO.
Vienlaikus kara gaitā bija vērojams cik veiksmīgi Krievija izmanto visus tās rīcībā esošos resursus, lai ietekmētu Rietumu sabiedrību caur sev draudzīgām partijām, ietekmes aģentiem, politiķiem, nevalstisko sektoru un biznesa aprindām.
Kopumā var apgalvot, ka Krievijai daļēji izdevās šķelt rietumvalstu sabiedrisko domu un vājināt politisko lēmumu pieņemšanu attiecībā uz palīdzību Ukrainai.
Karam ieejot ilglaicīgā fāzē, arvien vairāk novērojams sabiedrības nogurums no kara gandrīz visās rietumvalstīs. Diemžēl pastiprinās arī vēlme meklēt izlīgumu ar Krieviju, pat ja tas nozīmētu Ukrainas atteikšanos no dažām Krievijas okupētajām teritorijām. Viļņas NATO galotņu tikšanās laikā netika pieņemts nekāds lēmums par Ukrainas tālāko nākotni šajā aliansē. Iespējams, kas tāds tiek taupīts divtūkstoš divdesmit ceturtā gada Vašingtonas NATO samitam, tomēr riski joprojām ir lieli, ka, karam ievelkoties, samiernieciskās pozīcijas šo valstu grupā tikai pieņemsies spēkā. Par to liecina gan atsevišķi raksti Rietumu presē, gan Ukrainas armijas komandiera Zalužnija novembra intervija žurnālā “The Economist”.
Bažas par iespējamo vēlmi panākt Ukrainas piekāpšanos un pamiers uztrauc ļoti daudzus politikas un militāros ekspertus, kā arī šajā rakstā minētās pirmās grupas valstis un to sabiedrības. Tiek uzskatīts, ka ja Krievija netiks šajā karā militāri sakauta, tā pārgrupēsies un agrāk vai vēlāk uzsāks jaunu karu, kas šajā gadījumā jau tieši iesaistītu NATO dalībvalstis. Un diemžēl izskatās, ka tas notiks drīzāk agrāk nekā vēlāk.
Ukrainas-Krievijas karš ir iegājis ilglaicīgā fāzē, kur Ukrainas uzvara, ar kuru būtu jāsaprot Krievijas sakāve kaujas laukā, ir iespējama tikai tad, ja Rietumu sabiedrotie pārved savu ekonomiku uz kara sliedēm, līdzīgi kā to jau ir izdarījusi agresorvalsts Krievija. Tāpat ir nepieciešams, ka Rietumu sabiedrotie piegādā Ukrainai iespējami daudz ieroču, munīcijas un kaujas tehnikas, faktiski visu kas tai ir vajadzīgs.
Pašreizējā situācijā neizskatās, ka ASV administrācija būtu gatava to darīt iekšpolitisku un, iespējams, ārpolitisku apsvērumu dēļ.
ASV tuvojas vēlēšanas, kuras izšķirs daudz ko ne tikai politiski sašķeltajā ASV sabiedrībā, bet arī Ukrainas kara iznākumā. Maskava to ļoti labi apzinās, tāpēc izdarīs visu, lai turpinātu karu vismaz līdz divtūkstoš divdesmit ceturtā gada rudenim. Ja ASV militārais atbalsts mazināsies, tas negatīvi ietekmēs kara gaitu, kā arī psiholoģiski negatīvi ietekmēs gan Ukrainas sabiedrību, gan arī sabiedrības Baltijas valstīs. Krievijas vadība mazāku vai lēnāku ASV un citu rietumvalstu atbalstu Ukrainai interpretēs kā Rietumu un, pirmkārt, ASV vājumu, kas tikai pastiprinās tās revanšistisko politiku pret kaimiņvalstīm. Atbalsta mazināšana, vai pat nepalielināšana, Ukrainai ne tikai paildzinās šo karu, bet arī rosinās tādas valstis kā Ķīna apšaubīt Rietumu spējas aizstāvēt savas intereses ar militāru spēku. Negatīva iezīme pašreizējā politiskajā diskursā Rietumu medijos un politiskajās aprindās ir tā, ka tiek diskutēta un pat apšaubīta pašreizējās palīdzības apjoma lietderība. Tā vietā būtu nepieciešams nekavējoties palīdzības apjomu palielināt tā, lai Ukrainas nepieciešamības tiktu nosegtas. Šī ir bijusi šī raksta autoru pozīcija jau kopš kara sākuma – proti nodrošināt Ukrainu ar visu nepieciešamo tā, lai Krievija redz, ka tai nav iespēju šo karu uzvarēt. Tas ir vienīgais veids, kā iespējami ātrāk šo karu izbeigt, kā arī nesamazināt Transatlantiskās alianses ietekmi uz globāliem drošības procesiem. Diemžēl neizskatās, ka šis viedoklis dominētu vadošajās rietumvalstīs.
Arī Eiropā gatavība sniegt vēl lielāku atbalstu Ukrainai nav pašsaprotama Tam ir politiski un arī tīri praktiski iemesli. Politisko sadaļu novembra sākumā spilgti raksturoja Vācijas aizsardzības ministra Pistoriusa izteikums, ka Vācija joprojām nesūtīs tik ļoti vajadzīgās Taurus raķetes Ukrainai, “ jo nav pierādījumu, ka tas varētu mainīt kara gaitu”.
Lieki teikt, ka šis arguments neiztur nekādu kritiku, jo neviens neliedz Rietumiem sniegt tādu atbalstu Ukrainai, kurš kopumā izmainītu kara gaitu.
Palīdzību kavē arī tas, ka , Eiropas industrija joprojām nav pārorientēta uz tāda militārā ekipējuma ražošanu, kurš apmierinātu Ukrainas armijas un pašas Eiropas mūsdienu vajadzības pilnā apmērā.Piemēram, kā nesen Rīgas konferencē izteicās kāda Francijas pārstāve, viena artilērijas iekārta tiek saražota 17 mēnešos!
Līdzīgi tas ir praktiski ar visu militāri rūpniecisko kompleksu, kurš Eiropas Savienības un NATO valstīs ir bijis atstāts novārtā kopš PSRS sabrukuma.
Pēdējo desmitgažu Rietumu politiku var raksturot ar Frensisa Fukujamas sarakstītās grāmatas “The End of History and the Last Man” tēzēm, kas pārāk naivi atainoja mūsdienu Rietumu pasaules drošības situāciju, apgalvojot, ka Rietumu liberāli demokrātiskās sabiedrības modelis ir uzvarējis un lielie izaicinājumi ir garām. Šāds pasaules skats tika pieņemts kā patiesība, realitāti aizstājot ar vēlmju domāšanu. Lai arī Fukujama savu viedokli ir mainījis , rietumu politiskās aprindas to nav izdarījušas. Mūsu izpratnē drīzāk ir daļēji piepildījies cits scenārijs, kuru proponēja Semjuels Hantingtons savā grāmatā “Civilizāciju Sadursme”.
Pesimismu par Ukrainas kara iznākumu rada arī vairāki citi faktori. Piemēram, līdz šim nepieminētā trešās valstu grupas pozīciju attiecībā uz palīdzības sniegšanu Ukrainai, kurā pašlaik var ietilpināt Ungāriju un kopš pēdējām parlamenta vēlēšanām arī Slovākiju. Abas valstis atklāti iestājas par samiernieciskumu, sarunām ar Krieviju, netic Ukrainas iespējai uzvarēt šo pašaizsardzības karu un iebilst pret militārās palīdzības sniegšanu Ukrainai. Ņemot vērā, ka abas ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis, šāda pozīcija grauj Eiropas Savienības un NATO vienotību. Latvijas gadījumā tas var papildus apdraudēt mūsu nacionālo drošību, jo slovāku armijas kontingents ir NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas sastāvā Latvijas teritorijā.
Nopietni situāciju ietekmē arī pēdējie ģeopolitiskie notikumi pasaulē. Kopš septītā oktobra ir sācies jauns karš Tuvajos Austrumos starp Izraēlu un Hamas teroristisko grupējumu. Šis karš ir licis ASV, kā Izraēlas sabiedrotaja, uz Tuvajiem Austrumiem nosūtīt divas aviobāzes kuģu grupas, kā arī stiprināt citus kontingentus Tuvo Austrumu reģionā, jo sastopas ar papildus militārajiem uzbrukumiem no Sīrijas un Jemenas. Pastāv iespēja šim Tuvo Austrumu karam eskalēties plašākā konfliktā, ja Hamas palīgā dosies Libānā esošais teroristiskais Hezbollah grupējums vai pat Irāna. Tas vēl vairāk novērsīs rietumvalstu uzmanību no Krievijas-Ukrainas kara, tādejādi veicinot Krievijai labvēlīgu situācijas attīstību. Ir pamats apgalvot, ka Hamas teroristiskais uzbrukums Izraēlai septītajā oktobrī nenotika bez Krievijas un Irānas ziņas un iepriekš sniegta atbalsta.
Tāpat jāatgādina vēl viens nopietns politisks faktors, kas ir nozīmīgas musulmaņu imigrantu kopienas klātbūtne daudzās rietumu valstīs, kas ietekmē demokrātisko lēmumu pieņemšanu šajās valstīs. Tuvo Austrumu karš ir vēl vairāk sašķēlis Rietumu sabiedrību, kurā ir spēcīgas musulmaņu imigrantu kopienas, kuras iestājas pret Izraēlu un kurās eksistē spēcīgi, klaji antisemītiski un anti amerikāniski strāvojumi. Kopā ar kreisi orientētām politiskām un sabiedriskām kustībām, šīs grupas bieži nostājas teroristiskā grupējuma Hamas pusē, paužot antisemītisku noskaņojumu.
Šāda notikumu attīstība palīdz Krievijai ne tikai turpināt agresiju pret Ukrainu, bet arī vienlaikus vājināt un šķelt rietumvalstu sabiedrības no iekšienes. NATO iekšienē Hamas atbalstošu pozīciju pauž arī Turcijas vadība.
Papildus Ukrainas-Krievijas karam un Tuvo Austrumu karam, pastāvīga spriedze ir novērojama arī Klusā okeāna reģionā, kur saduras Ķīnas un ASV intereses. Arvien biežāk ir novērojamas gan Ķīnas, gan ASV un tās sabiedroto militārās mācības Taivānas tuvumā.
Ja šajā reģionā izceltos kāds militārs konflikts, tas atstātu negatīvu iespaidu uz Eiropas kontinenta drošību, jo ir pamats domāt, ka Krievija to nekavētos izmantot savas ietekmes palielināšanai, nekautrējoties pielietot militāru spēku vispirms jau pret kaimiņvalstīm.
Lai arī trīs vienlaicīgu karu esamība pašreiz nav ļoti ticama, to nevar izslēgt jau tuvākajā nākotnē.
Jebkurā gadījumā tāda kara varbūtība, kurā var tikt ierauta arī Eiropa, ir būtiski pieaugusi kopš divtūkstoš divdesmit otrā gada februāra. Vienlaikus ir pieaugusi Rietumeiropas sabiedriskā un politiskā sašķeltība. Daudzas sabiedrības Eiropā ir iekšējo konfliktu pārņemtas, ko ir veicinājusi nekontrolēta migrācija, kultūrkari, sociālā nevienlīdzība, polarizācija, kā arī soctīklu un tehnoloģisko revolūciju negatīvie blakus efekti.
Pēdējās desmitgadēs Eiropas starptautiskā ietekme un ekonomiskā konkurētspēja pasaulē ir mazinājusies. Militāri Eiropa pēdējās desmitgadēs ir atbruņojusies. Tās militārā industrija un spēju ģenerēšana ir bijusi atstāta novārtā tik ļoti, ka Eiropas valstu militārais īpatsvars NATO ir būtiski samazinājies, faktiski atstājot militāro spēju jautājumu ASV pārziņā.
Vienlaikus, arī ASV politikā ir vērojama sabiedrības polarizācija un iekšējā sašķeltība, kārtējo reizi šīs valsts vēsturē pieaugot prasībai pēc izolacionisma. Laimīgā kārtā pašreizējā ASV administrācija šīm tendencēm sekmīgi pretojas, bet cik ilgi?
Tas nozīmē, ka Eiropai ir jābūt spējīgai sevi sekmīgi aizstāvēt pat gadījumā, ja politiskās konjunktūras izmaiņu rezultātā Vašingtona vismaz uz laiku nav ieinteresēta sniegt pietiekamu ieguldījumu Eiropas drošībā un sevišķi, ja ASV nepalielinās savu atbalstu Ukrainai, jeb sliktākā gadījumā centīsies veidot samierniecisku pozīciju attiecībās ar Krieviju, spiežot Ukrainu noslēgt pamieru, tādejādi naivi cerot, ka tas varētu tai atbrīvot rokas konkurences cīņā Klusajā okeānā.
Lai arī kopumā Eiropas ekonomiskais potenciāls ir nesalīdzināmi lielāks nekā tās tuvākajam draudam Krievijai, šis ekonomiskais potenciāls netiek pilnībā izmantots, lai veicinātu valstu kaujasspējas, un sabiedrība ir zaudējusi vēlmi un prasmes sevi militāri aizstāvēt. Tas mudina potenciālo agresoru izmantot šīs vājības savu interešu sasniegšanai.
Eiropas politiskajām aprindām un sabiedrībai ir jāsaprot, ka Krievija nebaidās izmantot militāru spēku savu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai.
Pateicoties Ukrainas karam, Krievija ir pārveidojusi savu ekonomiku kara vajadzībām. Masveida cilvēku upurēšana savu militāro interešu labā ir pieņemama gan Krievijas vadībai, gan tās sabiedrībai, kura ar agresīvas propagandas palīdzību desmitgadēm ir pretnostatīta Rietumu kultūrai un vērtībām.
Ja Krievija netiks sakauta Ukrainas karā, tad tas ir tikai laika jautājums, lai pie labvēlīgas situācijas Krievija uzsāktu jaunu karu. Pie tam izskatās, ka šāda labvēlīga situācija turpina nobriest.
Patlaban ilgi gaidītais Ukrainas pretuzbrukums ir iestrēdzis mazkustīgā fāzē, kura bez papildus ieročiem un aprīkojuma ir grūti pārvarama. Ilgtermiņā tas rada papildus draudus Ukrainai, kā arī Rietumiem kopumā. Savukārt Krievija nostiprina savu pašpietiekamību, kurā tā var atrasties ilgi, pateicoties totalitārai pārvaldes sistēmai un politiski sabiedriskai kultūrai, kurās, salīdzinot ar Rietumiem, ir ļoti augsts “sāpju slieksnis”. Tuvākie līdzīgie režīmi tai ir atrodami Ziemeļkorejā, Kubā un Irānā.
Krievijas iedzīvotāju tolerance pret sliktiem dzīves apstākļiem šķiet gandrīz neizsmeļama, to agresīvas propagandas uzkurinātais naids pret Rietumiem gandrīz neierobežots. Jārēķinās, ka tāds stāvoklis un pretstāvēšana var turpināties ļoti ilgi.
Diemžēl, kā liecina pieredze, pat visaugstāko Rietumu militāro tehnoloģiju un labi sagatavota karaspēka klātbūtne nebūt automātiski nenodrošina tūlītēju uzvaru un ilgstošu mieru. Padomāsim, ko mums var iemācīt Afganistāna, Irāka vai šobrīd Gaza?
Starp citām lietām arī to, ka karadarbība, kad reiz sākusies, vairs nav tik viegli apturama. Miers ir ļoti trausls un saudzējams stāvoklis, kurš ir ļoti grūti atjaunojams, kad jau sākušies bruņoti konflikti. Ka jebkuri līdzekļi, jebkuras pūles, kas ieguldītas kara novēršanā būs daudzkārt mazākas par tām pūlēm un līdzekļiem, kas nepieciešami kara apturēšanai pēc tam, kad tas jau sācies.
“Ja tu gribi mieru, gatavojies karam” – šodien skan tik aktuāli, kā vēl nekad.
Krievijas iebrukuma Ukrainā pāriešana ierakumu karā bez redzamām izmaiņām frontē no Krievijas puses tiks pasniegta un viņu sabiedrībā uztverta gandrīz kā uzvara. Tā noteikti iedrošinās nākamajām avantūrām, kas var būt valdošajam režīmam arī praktiski nepieciešamas spriedzes un kara laika retorikas uzturēšanai. Ne velti kā diversija, kā uzmanības novēršanai domāts manevrs, patlaban no krievu puses tiek sekmīgi izmantots un kurināts konflikts Tuvajos Austrumos. Bažas rada arī pieaugošā militārā spriedze, kas saistās ar Ķīnu.
Ņemot vērā, ka desmitiem, varbūt pat simtiem gadu Krievijas vadošās aprindas ir sevi ideoloģiski un politiski nostatījušas pret rietumniecisko, ir tikai loģiski uzskatīt, ka pastāv liela iespēja, ka nākotnes militārās avantūras var tikt vērstas tieši Rietumu virzienā, kas Baltiju padara par vienu no iespējamiem Krievijas mērķiem. Šādas avantūras labvēlīgi apstākļi Krievijai būtu nepietiekams Rietumu atbalsts Ukrainai, kas ļautu šo konfliktu iesaldēt, Ukrainai piekāpjoties, bet Krievijai atbrīvojot savus militāros un ekonomiskos resursus. ASV intereses un klātbūtnes mazināšanās Eiropā iekšpolitisku iemeslu dēļ, kā arī papildus globālu izaicinājumu dēļ, kas tai liktu uzskatīt, ka ASV netiek ar to visu galā vienlaikus. Tāpat Krievijas nākotnes agresiju veicinoši faktori būtu Eiropas globālās ietekmes mazināšanās, Eiropas sabiedrībās pieaugošā iekšējā politiskā un ideoloģiskā sašķeltība, nespēja pieņemt militārus draudus kā pietiekami reālus un tādejādi nepārorientējot savu ekonomiku tādā veidā, lai pārvarētu savu relatīvo militāro vājumu. Rezultātā nespēja sniegt sabiedroto valstīm savlaicīgu un pietiekamu militāro atbalstu krīzes vai kara gadījumā.
Ko šādā situācijā papildus darīt Latvijai, pieņemot, ka mūsu neatkarība, drošība un demokrātija ir mūsu augstākās vērtības, no kurām mēs neesam gatavi atteikties nekādā gadījumā?
Vai mēs Latvijā nopietni gatavojamies tuvākajā laikā paredzamajiem drošības apdraudējumiem?
Vai mēs esam politiski, psiholoģiski, ekonomiski un militāri gatavi iespējamam drūmākajam scenārijam – karam?
Tikai godīgi atbildot uz šo jautājumu paši sev un izdarot visu, kas atkarīgs no mums pašiem, mēs varam saglabāt mūsu neatkarību, brīvību un demokrātiju vai nu izvairoties no iespējamas agresijas, vai nezaudējot karu, ja sāktos Krievijas agresija pret mums.
Priekšplānā skaidri izvirzās viens nekavējoties prioritizējams stratēģiskais mērķis – būt gataviem valsts aizsardzībai gaidāmā reālā kara apstākļos, kā arī būt iespējami pašpietiekamiem un gataviem savas tautsaimniecības sekmīgai darbībai arī globālas krīzes apstākļos.
Pat ja sekmīgi izvairīsimies no kara, šāda tautsaimniecības gatavība paļauties vairāk uz sevi, savu kapitālu un uzņēmumiem lieti noderēs kaut vai gaidāmās klimata krīzes izraisīto seku dēļ. Pasaule bez nopietniem satricinājumiem vairs ilgi var nebūt tik mierīga un draudzīga, kāda tā ir patlaban. Un šādām, nebūt ne tikai teorētiskām iespējām, ir labi būt sagatavotiem un stipriem – ar savu, vietējo, labi nostādītu tautsaimniecību un valsts militāro aizsardzību.
Ko šajā situācijā varam darīt un kas, mūsuprāt, būtu jādara?
Atbildes būtu sadalāmas daļās – ārpolitiskās aktivitātes un iekšpolitika.
Ārpolitiskā darbība stiprinot mūsu drošību
Ārpolitiski būtu izdalāma globālā, transatlantiskā, eiropeiskā un reģionālā politika.
Globāli Latvijas valdībai ir jādara viss, lai veicinātu Latvijas un Rietumu pasaules svara, ietekmes un reputācijas pieaugumu Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstu un to sabiedrību vidū. Tas sevī ietver politikas, kultūras un ekonomikas mehānismus. Rietumiem ir jābalsta savas attiecības ar citu kontinentu valstīm, ņemot vērā šo valstu nacionālās īpatnības. Būtu jāatsakās no koloniālajam laikam piemītošās kultūras augstprātības. Jāsaprot, ka šīs valstis varbūt nekad nekļūs politiski un kulturāli līdzīgas Eiropai. Jāstiprina saites ar līdzi domājošām valstīm, kā piemēram Japāna, Dienvidkoreja, Austrālija, Jaunzēlande, Singapūra un citas.
Eiropai jāspēj būt lieliskam liberālās demokrātijas piemēram visām pasaules valstīm, jo tas ir mūsu dzīves veids un vērtības, panākot to, ka Eiropā pieaugošā imigrācija no citu kultūru reģioniem piemērojas Eiropas vērtībām nevis tās apdraud ar nedemokrātiskām un neliberālām tradīcijām, kas dominējušas to kādreizējās mītnes zemēs. Viens no piemēriem ir antisemītisms, kas, patiecoties šādam pasaules skatam, atkal atdzimst Eiropā. Vienlaikus jāpieņem, ka mūsdienu fragmentētajā pasaulē, ne visas pasaules valstis un sabiedrības grib un var dzīvot saskaņā ar mūsu vērtībām. Citiem vārdiem sakot, pasaule ir tālu no situācijas, ka visur dominēs un tiks pieņemta liberālā demokrātija.
Transatlantiskājās attiecībās ir jāpieliek visas pūles, lai saglabātu ASV iesaisti, ieinteresētību un klātbūtni Eiropas politikā. Alternatīvadiemžēl ir tālāka Rietumu globālā vājināšanās un Eiropas politiskā un ekonomiskā marginalizācija, nespējot konkurēt ne ar Āzijas, ne arī ar ASV ekonomiku, tehnoloģijām un militārajām spējām.
Jāuzsver, ka no transatlantiskās integrācijas pastiprināšanās ieguvēji būs abās Atlantijas okeāna pusēs – gan Eiropā, gan ASV. Jāpieliek visas pūles, lai pārliecinātu mūsu ASV sabiedrotos, ka Eiropas un ASV drošība nav nodalāma. To pierādījuši abi pasaules kari. Jāturpina skaidrot, ka Krievijas-Ukrainas kara iznākums noteiks visas Eiropas un, iespējams, arī pasaules drošības struktūru nākotnē, tādēļ samiernieciskums novedīs pie Rietumu globālās ietekmes mazināšanās un, iespējams, jauna pasaules mēroga konflikta, no kura ASV nespēs izvairīties.
Eiropas kontinentā vislielākās pūles ir jāpieliek nostiprinot Eiropas Savienības valstu ekonomisko un militāro izaugsmi un sadarbību.
Tas nenozīmē automātiski iestāties par Eiropas Savienības federalizāciju un atteikšanos no nacionālās politikas, piemēram, tādos jautājumos kā drošība, militārās spējas vai migrācija.
Eiropas Savienības institūciju ietekmes nostiprināšana atbalstāma tikai tajos gadījumos, kur globālās konkurences apstākļos tas nes nepārprotamu labumu gan Latvijai kā nacionālai valstij, gan Eiropai kopumā.
Ekonomiskās konkurētspējas un drošības stiprināšanai ir piešķirama prioritāra nozīme tuvākajā desmitgadē.
Reģionālā politika, mūsuprāt, var spēlēt izšķirošu lomu Latvijas drošībai tuvākajā dekādē. Valstis ekonomiski bieži visvairāk sadarbojas tieši ar ģeogrāfiski tuvākajām valstīm un drošības jautājumos arī ir iespēja visātrāk saņemt gan palīdzību, gan izpratni tieši no tuvāk esošajām kaimiņvalstīm. Pēc iestāšanās NATO, Latvijas kaimiņi Zviedrija un Somija ir noņēmušas pēdējo šķērsli mūsu militārai un drošības sadarbībai. Šo valstu dalība transatlantiskajā aliansē dod visai Baltijai tik nepieciešamo stratēģisko dziļumu. Arī militārās spējas abām jaunajām dalībvalstīm ir ievērojamas. Zviedrijā un sevišķi Somijā ir attīstīta sabiedrības noturība, apņemšanās valsti aizstāvēt, ievērojamas bruņoto spēku spējas un relatīvi attīstīta militārā industrija. Nopietna attieksme pret drošības jautājumiem ir vērojama arī Polijā, kur tiek attīstītas militārās spējas un nacionālā militārā industrija.
Polija ir starp atslēgas valstīm reģiona drošībai gadījumā, ja Baltijas reģionā notiek Krievijas iebrukums.
Baltijas jūras reģiona valstu vidū jāturpina mēģinājumi aktivizēt militārās industrijas un drošības sadarbību arī ar Vāciju, jo tā ir ne tikai ģeogrāfiski tuva Latvijai, bet ir arī ekonomiski vislielākā Eiropas valsts.
Protams, Vācijas politisko aprindu vēlme ņemt vērā Baltijas drošības intereses, kā arī pašai reāli īstenot Zeitenwende un atteikties no ilūzijām par sadarbību ar Krieviju ir bijusi ar mainīgām sekmēm. Tomēr darbs ar Vāciju ir jāturpina.
Ārpus reģiona Ukrainas karš ir pierādījis, ka nepieciešams stiprināt attiecības ar izlēmīgām valstīm. Ar tādām var saprast Apvienoto Karalisti un ASV.
Ārpus reģiona atrodas arī pašlaik karojošā Ukraina, kura pēc kara beigām būs viena no stiprākām Eiropas valstīm, gatava iestāties par savu un sabiedroto drošību. Ir jāveicina ekonomiskā un militārā sadarbība ar Ukrainu, vienlaikus veicinot Ukrainas iespējami ātru iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Ukrainas dalībai šajās organizācijās ir jābūt Latvijas ārpolitikas stratēģiskajam mērķim .
Iekšpolitiskā darbība stiprinot mūsu drošību
Vērojot mūsdienu starptautisko situāciju, dilstošo Rietumu ietekmi pasaulē, pieaugošo drošības izaicinājumu skaitu, ilglaicīgās diskusijas par palīdzības sniegšanu Ukrainai gan ASV, gan Eiropā, kā arī grūtās diskusijas NATO iekšienē par lielāku militāro klātbūtni Latvijā, ir pilnīgi skaidrs, ka lielā mērā “slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās”.
Ja vēlamies nodrošināties pret iespējamo Krievijas iebrukumu, ir jāizdara viss, lai Latvijas militārās spējas, militārā industrija, apgāde, rezerves, kā arī sabiedrības gatavība un psiholoģiskā noturība būtu maksimāli augstā līmenī. Latvijas drošības politikai ir jābalstās totālās aizsardzības principā neatkarīgi no tā, ka esam NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts, jo pašreizējo globālo izaicinājumu priekšā drošības nevar būt par daudz.
Totālā aizsardzība ir vienīgā nacionālā līmeņa politika kas varētu atturēt Krieviju no uzbrukuma Latvijai vai arī veiksmīgi stāties pretī Krievijai, ja tā izvēlētos mums uzbrukt. Protams, ka Latvija nespēs vienatnē izturēt ilglaicīgu karu ar Krieviju, bet izdarot visus mājasdarbus pareizi, pastāv ļoti liela iespēja, ka šādu uzbrukumu Krievija vērtēs kā neatbilstošu iespējamiem ieguvumiem, zinot, ka
tas dos laiku iedarbināt visus starptautiskos mehānismus, lai mobilizētu atbilstošu sabiedroto atbalstu, kur Krievija nevarēs cerēt uz uzvaru.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvijas valdības ir uzsvērušas drošību kā galveno valdības prioritāti, stiprinot Nacionālos bruņotos spēkus un strādājot pie visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas. Tomēr ne tuvu nedrīkstam apstāties pie līdz šim sasniegtā, jo darāmā vēl ir daudz, ko nevarētu teikt par laiku.
Šajā rakstā mēs vēlētos ieteikt vairākas lietas, kuras, mūsuprāt, būtu jāattīsta straujāk. Jāturpina palielināt aizsardzības budžets. Nekādi tēriņi nebūs par lielu, lai sekmētu mieru. Budžetam ir jāatbilst mūsu nepieciešamībai pēc nopietnām militārām spējām. Šobrīd ir paredzēts, ka Latvijas aizsardzības budžets sasniegs trīs procentus no IKP divtūkstoš divdesmit septītajā gadā. Paralēli tam ir paredzēta atsevišķa budžeta līnija vidējas distances pretgaisa aizsardzības sistēmu iegādei aptuveni viena miljarda eiro vērtībā. Tas ir labi, bet jābūt gataviem aizsardzības budžetu palielināt pat virs trim procentiem tuvāko triju gadu laikā – kaujas spējām, personālam, militārās industrijas un totālās aizsardzības sistēmas attīstībai.
Spējas
Mācoties no Ukrainas kara piemēriem un domājot par Latvijas kaujas spējām, būtu nepieciešama Sauszemes spēku visa veida ugunsjaudas palielināšana, bruņutehniku un reaktīvo artilēriju ieskaitot. Pretgaisa aizsardzībā nepieciešams domāt par papildus pretdronu sistēmām, kā arī anti ballistiskajām spējām.
Jāturpina darbs pie krasta aizsardzības raķešu sistēmām un jūras dronu spējām. Gaisa, zemes, jūras dronu attīstība, elektroniskā karadarbības spējas, kas spēj novērst dronu uzbrukumus un, protams, kiberaizsardzība.
Jāturpina investīcijas speciālo uzdevumu vienībās, attīstot to spējas. Jāattīsta arī citas spējas, kuras šeit nav minētas.
Cilvēkresursi
Lai spējas attīstītu, ir vajadzīgi kvalificēti cilvēkresursi, kā arī nopietna nacionālā militārā industrija un sabiedrības gatavība sevi aizstāvēt.
Ņemot vērā, ka Latvijas sabiedrība ir skaitliski maza, ir būtiski, ka visi sabiedrības locekļi apzinās savas spējas un lomu krīzes un iespējama kara situācijā. Ne visiem ir jābūt bruņotajos spēkos, bet ir jābūt pietiekami daudz militāri izglītotu cilvēku šādai situācijai, kā arī attīstītai civilās aizsardzības infrastruktūrai un personālam, kas var iesaistīties civilajā aizsardzībā caur iekšlietu, veselības aizsardzības vai kādu citu nozari.
Pašreizējā, apstiprinātajā Valsts aizsardzības koncepcijā tiek paredzēts, ka kara gadījumā Latvijā jābūt sešdesmit vienam tūkstotim militāri sagatavotu cilvēku. Uzskatām, ka pie šī skaitļa nebūtu jāapstājas, konceptuāli un ideāli tam būtu jāaug līdz simts, simt divdesmit tūkstošiem, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu un salīdzinājumu ar Somijas iedzīvotāju skaitu un militāri sagatavoto personu skaitu.
Tas nozīmē, ka jāaudzē obligātā iesaukumā esošo skaits, jāpilnveido valsts aizsardzības mācība, kas ieinteresē un sagatavo tehnoloģiski zinošus un patriotiskus cilvēkus.
Jāveicina rezervistu apmācība, iesaiste zemessardzē, bet galvenais uzsvars uz valsts aizsardzības dienestam un militārām spējām vajadzīgu izglītību.
Totālā aizsardzības sistēma
Šajā publikācijā mums nav iespējas detaļās izvērst diskusiju par visaptverošo jeb totālo aizsardzības sistēmu, bet mēs uzskatam, ka uzsvars būtu liekams uz visas Latvijas sabiedrības sagatavošanu krīzēm un karam, kur tā sabiedrības daļa, kas kara gadījumā nebūs Nacionālo Bruņoto Spēku sastāvdaļa, spētu maksimāli efektīvi aizstāvēt sevi un mūsu kopīgo valsti Latviju. Tas sevī ietver nepieciešamību sagatavot papildus civilās aizsardzības rezerves Valsts robežsardzei, policijai, ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, kā arī medicīnai. Pašlaik šis jautājums tiek risināts ļoti lēnām un birokrātiski. Zināms progress ir vērojams militārās medicīnas veidošanā, tomēr šeit nepieciešams veidot sadarbību starp slimnīcām no vienas puses un Aizsardzības Ministriju un Nacionālajiem Bruņotajiem Spēkiem no otras, lai maksimāli attīstītu militāro medicīnu un ar to saistītās spējas. Visaptverošā valsts aizsardzības sistēma sevī ietver arī materiālo resursu rezerves visās jomās un arī šis nav izdarāms bez papildus budžeta un papildus infrastruktūras. Infrastruktūras jautājums ir ļoti aktuāls gan nodrošinot NBS spējas, gan Latvijas kā uzņemošās valsts spējas, sagaidot palīdzību no sabiedrotajiem, kā arī attīstot mūsu pašu Sēlijas poligonu, noliktavas, kazarmas un apmācību vietas valsts aizsardzības dienestam un citām vajadzībām. Vienlaikus nepieciešams attīstīt robežas aizsardzības infrastruktūru, lai nepieļautu uzbrūkošā karaspēka ielaušanos dziļāk Latvijas teritorijā, kā tas arī ir atspoguļots Madrides un Viļņas NATO samitu pieņemtajos lēmumos.
Šeit būtu jāaicina Eiropas Savienību iesaistīties kopīgā austrumu robežas izbūvē ar papildus finansējumu, nostiprinot šo robežu arī militāri, sākot no Somijas ziemeļiem līdz Polijas dienvidiem.
Militārā industrija
Militārās industrijas attīstība nav pilnvērtīga bez valsts iesaistes, jo militārās industrijas mērķis nav tāds kā citām industrijas nozarēm brīvā tirgus apstākļos. Militārā industrija neeksistē tikai, lai piedalītos šajā tirgū, pelnītu naudu, veicinātu darbatirgu un eksportu. Militārā industrija ir vienmēr bijus saistīta ar valsts interesēm, kas, savukārt, ir drošība un aizsardzība. Vienlaikus jāatzīst, ka militārā industrija vēsturiski vienmēr ir bijusi tā nozare, kas visvairāk saistīta ar inovācijām, attīstību un modernākajām tehnoloģijām. Tas nozīmē, ka ieguldot militārajā industrijā, Latvija iegūst ne tikai nepieciešamo tehnoloģisko nodrošinājumu saviem bruņotajiem spēkiem, bet vienlaikus veicina savu tautsaimniecību visefektīvākajā veidā.
Latvijai jau kopš divtūkstoš divpadsmitā gada veidojas labas iestrādes militārās industrijas jomā, lai arī Latvija ir maza valsts un tai jāsaskaras ar milzīgu konkurenci pasaules tirgū. Latvijas dronu industrija pēc dažiem aprēķiniem ir starp labāk attīstītajām industrijām Baltijas valstu vidū. Arī militārās autoindustrijas vidū Latvija šai mirklī ir vadošā lomā reģionā, ražojot seši reiz seši bruņumašīnu Patria un izstrādājot apvidus auto prototipu FOX. Tuvākajā laikā ir jāspēj vienoties ar Somijas, Francijas un citu valstu uzņēmumiem par kopīgu munīcijas un sprāgstvielu ražotni Latvijā, kas arī būs pirmā reģionā. Šī nelielā raksta mērķis nav aplūkot visus militārās industrijas attīstības aspektus Latvijā. Vēlamies norādīt, ka Latvijas aizsardzība un drošība nav iedomājama bez investīcijām un militārās industrijas attīstības. Ukrainas karš parāda, ka resursu trūkums ir būtisks faktors jebkurā karadarbībā un pašlaik visā pasaulē ir šo resursu trūkums un nekas neliecina, ka situācija strauji mainīsies pozitīvā virzienā.
Uzskatām, ka militārās industrijas laukā, jābūt nacionālam pasūtījumam un nacionālai spējai maksimāli nodrošināt sevi ar tik daudz, cik iespējams, tuvākajos desmit gados.
Uz sabiedroto piegādēm vien pilnībā paļauties nevarēsim, jo pat ja būs politiskā griba, nebūs iespēju, ņemot vērā, ka Rietumu militārā industrija nav spējīga apgādāt sevi ar visu nepieciešamo pat miera laikā, kur nu vēl kara apstākļos.
Saimnieciski pienācis laiks nopietni attīstīt pašiem savu ražošanu.
Ir labi cienīt ārvalstu investīcijas, bet pienācis laiks cienīt un rūpēties pašiem par saviem, vietējā kapitāla uzņēmumiem vismaz tiktpat, cik valsts rūpējas par ārvalstniekiem.
Ir labi, ka pastāv tāda Ārvalstu investoru padome Latvijā, kurai ir tiesības īpaši un ekskluzīvi tikties ar valdību un apspriest visus tai aktuālos jautājumus. Pie tam regulāri tikties. Bet būtu labi, ja arī vietējā, nacionālā kapitāla uzņēmumiem būtu līdzīga iespēja tikt cienītiem un uzklausītiem no valdības. Citādi brīžiem šķiet, ka vietējais uzņēmējs un viņa ieguldītais kapitāls atstāts tādā kā pabērna lomā.
Tad nu nebrīnīsimies, ka ārzemnieki pamazām pārņem nozari pēc nozares.
Mums nepieciešams savs. Sava ražošana, savas augsto tehnoloģiju spējas, sava izglītotu cilvēku bāze. Arī sava militārā ražošana. Pastiprināti jāattīsta dronu industrija, militārā autobūve, informācijas tehnoloģijas, pārtikas apgāde, loģistika.
Kritiskā situācijā varēsim droši paļauties tikai paši uz sevi. Bez tam, ražošanas attīstība un lielāka pašpietiekamība noteikti nenāks par sliktu – arī miera laikos.
Secinājumi
“Si vis pacem, para bellum”, šis seno romiešu teiciens nav zaudējis savu nozīmi arī mūsdienās. Ja vēlies mieru, esi gatavs karot, ja nepieciešams. Šajā rakstā mēs vēlējāmies Latvijas un sabiedroto politikas veidotājiem, ekspertiem un plašākai sabiedrībai atgādināt, ka dzīvojam trauksmainos laikos. Mūsu brīvības un mūsu drošība ir apdraudēta vairāk nekā jebkad. Šai nedrošībai ir virkne cēloņu un iemeslu, starp kuriem jāizdala totalitārās Krievijas ambīcijas mūsu robežu tuvumā, kā arī tektoniskas izmaiņas pasaules ģeopolitikā, kas nes jaunus izaicinājums visiem. Mums ir jābūt tiem gataviem. Lai garantētu Latvijas drošību, mums ir ne tikai jābūt starptautiski aktīviem visos iespējamajos formātos, tiekoties gan ar mūsu sabiedrotajiem, gan arī ar citu reģionu pārstāvjiem, bet arī maksimāli jāiegulda Latvijas nacionālajā drošībā un aizsardzībā. Latvijai pēdējos 30 gados ir izdevies atgūt savu zaudēto neatkarību, atgriezties Eiropas politiskajā un kultūrvidē, iestāties visās nozīmīgākajās starptautiskajās organizācijās, ieskaitot Eiropas Savienībā un NATO. Daudzu ārvalstu novērotāju acīs mēs esam paveikuši brīnumu, kam daudzi vairs neticēja.
Diemžēl pār mūsu valsti un varbūt visu pasauli sāk klejot drūmi kara mākoņi. Šādā situācijā vispareizākais ir izdarīt visu, kas iespējams, lai Latvija spētu izvairīties no jauna kara, jo kurš gan cits zina to labāk kā mūsu tauta, kas pārdzīvojusi divus pasaules karus, zaudējusi katrā ap trīsdesmit procentu iedzīvotāju, kā arī mūsu valstiskumu. Mēs esam gatavi izdarīt visu, lai nepieļautu līdzīga scenārija atkārtošanos. Tādēļ ir tapis šis raksts, lai motivētu mūs visus efektīvāk ieguldīties Latvijas aizsardzībā.
