Ja grib veicināt pacientu līdzestību, jāsamazina bailes 0
“Latvijas sabiedrībai ir tendence ilgi ciest, slimam doties uz darbu, laikus neapmeklēt ārstu, nepadomājot par iespējamām sekām. Cilvēki baidās no ļoti daudz kā un dažkārt arī no tā, ka ārsts nosodīs pacientu par vienu vai otru rīcību, kam ir arī pamats. Tādēļ, ja gribam veicināt līdzestību, jāmazina bailes,” saka Pacientu ombuda valdes priekšsēdētāja Liene Šulce-Rēvele.
Arī Pacientu ombuda jaunākās aptaujas dati, piemēram, atbildes uz jautājumu par medicīnisko datu pieejamību un pacientu līdzestību – vai viņi sagatavojas vizītei pie ārsta, ievēro rekomendācijas, līdzdarbojas savas veselības uzlabošanā – parāda, ka vēl tālu līdz tam, lai pacientus varētu uzskatīt par zinīgiem un atbildīgiem. Atbildot uz jautājumu, kur tiek glabāta informācija par savu veselību, 35% respondentu atzina, ka viņu medicīniskie dati atrodas dažādās ārstniecības iestādēs un pie dažādiem speciālistiem, gandrīz 40% aptaujāto tā atrodas pie ģimenes ārsta, bet 23% to glabā mājās. Tas liecina, ka nepieciešamības gadījumā ārstam var nebūt pieejama pacienta iepriekšējā veselības vēsture un iepriekš veiktie izmeklējumi, kas ļautu palīdzēt ātrāk un vieglāk. Jānorāda, ka privātpersonu medicīnisko datu uzkrāšanā vienuviet specializējusies “Med Record Bank”, sniedzot to kā maksas pakalpojumu.
Uz Pacientu ombuda aptaujā uzdoto jautājumu: vai iepriekš sagatavojaties ārsta vizītei? – 23% respondentu atbildēja, ka viņi to dara ļoti rūpīgi, kā arī ņem līdzi iepriekšējo izmeklējumu rezultātus, izrakstus u. c. Nedaudz mazāk – 21% – atzina, ka pārdomā jautājumus, ko grib uzdot ārstam, tomēr ne vienmēr ņem līdzi izmeklējumus. 32% aptaujāto atzina, ka jautājumus negatavo, toties medicīniskos dokumentus gan ņem līdzi.
Samērā daudz – 24% respondentu – vizītei pie ārsta iepriekš negatavojas. Tā kā ģimenes ārsts viena pacienta vizītei parasti var atvēlēt 15 minūtes laika, cilvēks, kas tai nav sagatavojies, var nesaņemt būtisku informāciju no ārsta.
Atbildes uz jautājumu, vai pacienti uzticas ārstu ieteiktajam ārstēšanas plānam, liecina, ka vienmēr to izpilda 44%, bieži – 43% aptaujāto, bet tikai 8% to izpilda reti un 4% par to nav domājuši. Tātad pacienti tomēr uzticas ār-stiem. Kā iemeslus, kāpēc ārstēšanās plāns netiek pildīts, 24% respondentu minēja to, ka viņiem nav pārliecības par tā pareizību vai efektivitāti, 27% to nav varējuši atļauties līdzekļu trūkuma dēļ. Pacientu ombuda valdes priekšsēdētāja Liene Šulce-Rēvele atzīst, ka medikamentu lietošana ir tiešs pacientu līdzestības rādītājs. “Ir ļoti svarīgi, lai šajā ziņā būtu līdzestība, citādi efekts var būt dubultā negatīvs. Piemēram, nepareiza vai nepamatota antibiotiku lietošana, dažādu medikamentu mijiedarbības neievērošana, nespēja iegādāties medikamentus un bailes to atklāti atzīt savam ārstam.” Liene Šulce-Rēvele uzskata, ka ārstiem ir daudz vairāk jāskaidro, kāpēc konkrētam pacientam jālieto zāles un kā tās lietot pareizi, tāpat pacients nedrīkst melot ārstam par to, vai un kā lietotas zāles. Kā mūsdienu problēmu viņa atzīmē arī to, ka cilvēki pārlieku daudz lieto bezrecepšu zāles, piemēram, ja ir saaukstējušies, pārāk ietekmējas no reklāmām, nevis vēršas pie ārsta.
Pacientu ombuds turpinās darbu pie pacientu līdzestības jautājuma, lai iedzīvotāji neatkarīgi no nepietiekama veselības aprūpes finansējuma un daudzām sociālām problēmām spētu pilnvērtīgāk un atbildīgāk aizstāvēt savas vajadzības veselības uzturēšanā. No mediķu puses būtu svarīgi radīt vidi, lai ar pacientiem varētu komunicēt veidā, kas rada uzticēšanos un līdz ar to – līdzestību.
Viedoklis
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais onkologs Jānis Eglītis: “Ir pacienti, kas seko līdzi savam veselības stāvoklim un vēlas sasniegt pēc iespējas labāku iznākumu, un tādi, kas izvairās no ārstēšanas, piemēram, onkoloģijā, jo ļoti baidās no slimības vai nejūtas pietiekami informēti par saslimšanu. Ja cilvēkam, kam ir hroniska saslimšana, izskaidro simptomus, kuri var liecināt par slimības atgriešanos, tad viņi arī seko līdzi savai veselībai, savlaicīgāk iet uz pārbaudēm. Līdzestību ietekmē arī sociālais stāvoklis un nepietiekamais finansējums. Vēža skrīninga programmai ir tikai aptuveni 30% atsaucība. Līdzestību sekmētu pacientu apzvanīšana un personīgi atgādinājumi par pārbaudēm. Sazvanīšanai iztērēto līdzekļu apjoms nav salīdzināms ar to, kas vajadzīgs jau smagu slimību ārstēšanai.”
