“Ja grib tikai sugas un negrib ekonomiku vai arī otrādi, tad tas ir strupceļš!” Arnis Melnis par mežu īsto vērtību 7
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts augstāko apbalvojumu – Atzinības krustu – saņēmis un par Atzinības krusta virsnieku par sevišķiem nopelniem valsts labā iecelts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” valdes loceklis Arnis Melnis.
Kā sākās jūsu karjera?
A. Melnis: Mana karjera sākās brīdī, kad vadošā personāla rindās bija dziļa krīze, jo neviens negribēja uzņemties vadīt ražošanu. Izdevīgāk bija strādāt par direktoru, direktora vietnieku, galveno mežzini, tikai ne par galveno inženieri.
Jo galvenajam inženierim bija jāizpilda ražošanas plāns, garantējot darba drošību. Tolaik bija daudz smagu nelaimes gadījumu, kas notika dzērumā. Atbildību par tiem nesa galvenais inženieris.
Tad Jānis Rubenis, mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra pirmais vietnieks, nu jau nelaiķis, nospļāvās un teica: ja tā, viņš šajā amatā liks jaunus zaļus gurķus. Un ļoti daudz manu vienaudžu nokļuva vadošajos amatos.
Arī Varis Sīpols, Jānis Zvaigzne, Aldis Felts, Māris Gubāts un vesela rinda citu… Pieredzējuši kadri, kuri zināja, ko tas maksā, par galvenajiem inženieriem strādāt negāja. Es šajā amatā nostrādāju septiņus gadus.
Šis laiks manā dzīvē bija interesants un pārmaiņu pilns. Jānis Rubenis jau bija izdomājis dibināt kopuzņēmumu “Silva”. Viņš man piedāvāja iet tur strādāt. Piecus nozares pārstāvjus aizsūtīja uz astoņus mēnešus garām mācībām Zviedrijā.
Izgājām visus mežsaimniecības darbus īpaši sagatavotā programmā. Tas deva iespēju iepazīties ar mežsaimniecību tā brīža tirgus ekonomikas apstākļos Zviedrijā. Atgriezies atpakaļ es sāku strādāt Latvijas–Somijas kopuzņēmumā SIA “Silva” par ražošanas vadītāju.
Sagadījās tā, ka es nepiedalījos Saldus MRS privatizācijā, jo biju aizgājis prom. Ja es toreiz būtu iesaistījies privatizācijā, grūti iedomāties, kur būtu šodien. Tiem, kuri iesaistījās privatizācijā, tas bija ļoti smags pārbaudījumu laiks. Man tas gāja secen.
Kas kopuzņēmumā bija citāds?
Pirmkārt, peļņas zaudējuma aprēķins. Es sapratu, kas ir izmaksas, kas ir ieņēmumi, kad tu reāli sāc pārdot savus produktus. Tas bija pavisam kas cits nekā plānveida ekonomika. Tie, kas bija iesaistīti plānveida ekonomikā, toreiz darīja visu iespējamo, lai dabūtu mazākus plānus, kurus bija vieglāk izpildīt un saņemt prēmiju.
Sākot strādāt tirgus ekonomikas apstākļos, tas viss pagriezās otrādi – jo vairāk saražosi, jo vairāk nopelnīsi. Tā bija būtiska situācijas maiņa, kurai daudziem bija ļoti grūti pielāgoties. Tas nebija vienkāršs laiks.
Kā “Silva” uzņēma apgriezienus?
Kad sākās lielās pārmaiņas, tika izveidota Meža ministrija, kas pārņēma valsts pārvaldes un saimnieciskās funkcijas. Bet ko darīt ar mežrūpsaimniecībām – MRS? Tās palika malā. No jauna tika izveidotas virsmežniecības un mežniecības.
Bet mežrūpsaimniecības laida uz privatizāciju. Taču nevarēja saprast, ko tās darīs. Un tad izdomāja slēgt ilgtermiņa mežizstrādes līgumus. Par tām platībām, kurās viņi strādāja. Arī mežniecības bija ieinteresētas ieņēmumu gūšanā.
Kad es Saldū vēl strādāju par galveno inženieri, tās sajūtas bija ļoti dīvainas. Daļa MRS darbinieku, kurus uzaicināja, aizgāja strādāt virsmežniecībās. Man palicis atmiņā, ka es jutos kā otrās šķiras cilvēks un kā ražotājs nevienam vairs neesmu vajadzīgs, jo virsmežziņi un mežziņi dalīs divas lietas: kokus un zvērus. Šajā jomā bija milzīgs pacēlums.
Taču tajā brīdī veidoja arī brīvās platības, kurās veikt izsoles. Sākās cīņa – par cik, ko un kā. Savu lomu sāka spēlēt virsmežziņi un mežziņi. Sākās strauja tā laika attīstība, dibināja jaunus uzņēmumus.
“Silva”, pateicoties Jānim Rubenim, pamanījās tikt pie ilgtermiņa mežizstrādes līgumiem, vienojoties ar direktoriem, kuri atkāpās no viņiem piešķirtajām platībām. Jo viņiem joprojām bija inerce – jo mazāk, jo labāk, jo tirgus ekonomika joprojām bija ļoti miglaina lieta.
“Silvai” bija platības visā valstī, kur nu vien varēja sarunāt. Es biju tas, kurš to visu administrēja. Vienu brīdi mums bija milzīgs apjoms – 500 000 kubikmetru. Platības bija izkaisītas pa visu valsti no Liepājas līdz Liepnai. Bet tajos laikos mobilo telefonu vēl nebija.
Vienlaikus bija arī meža atjaunošana. Vajadzīgo tehniku, izmantojot somu aizdevumu, uzņēmums pirka. Taču procenti bija jāmaksā. Kad Jānis Rubenis uzaicināja nākt uz “Silvu” strādāt, viņš piedāvāja man būt arī nelielam līdzīpašniekam. Somiem piederēja 30% akciju.
Jānis Rubenis teica: tu redzi, tagad mums somiem tie 30% jāatdod, bet kā no viņiem vēlāk tikt vaļā, tā būs problēma. Taču sanāca otrādi, somi tika vaļā no mums. Viss jau bija viņu rokās. Pārdošana, cenas, piegādes, tehnikas pirkšana.
Vai no akcijām arī sanāca iegūt kādu materiālu labumu?
Protams, bet tam, kā ar mums, Latvijas puses īpašniekiem, izrīkojās, bija psiholoģiskas sekas. Viņi nostādīja mūs izvēles priekšā – vai nu bankrots, vai pārdodiet akcijas. Un pēc kāda brīža man piedāvāja iet strādāt uz Valsts meža dienestu. Vajadzēja izlemt vienas nakts laikā.
Tobrīd meža dienestā gadu nebija notikusi virsmežziņu sanāksme. Daudziem bija piegriezusies tā laika valsts mežu pārvaldība. Man arī likās, ka tā nevar turpināt. Piemēram – atnāk mežzinis pie mežizstrādātāja un saka: paklau, tanī cirsmā, kur tev veic mežizstrādi, lai paliek viena krava papīrmalkas. Nevar palikt? Nu tad mēs atradīsim, kur tev var piekasīties. Meža dienests veica divas lomas – gan saimniecisko darbību, gan kontroli.
Paralēli gāja zviedru māsterplāns. Man bija iespēja tajā piedalīties, un es ļoti labi sapratu šā plāna būtību. Māsterplāns paredzēja šīs funkcijas nodalīt.
Tā laika ministrijas vadītāji šo plānu bija nolikuši plauktiņā. Bet es to vēlējos vilkt ārā. Sākās pirmā Valsts meža dienesta reorganizācija, kuras rezultātā nodibināja valsts akciju sabiedrību. Saimnieciskā darbība un likuma uzraudzība tika nodalītas.
Cīņa par to bija nežēlīga. Mēs bijām uz robežas ar nostāju, lai viss notiktu tāpat kā Lietuvā. Tie, kuriem bija jāpieņem politisks lēmums, par mūsu variantu izšķīrās knapi, knapi. Lēmējiem nebija laika iedziļināties. Cilvēki nesaprata lietu būtību. Viņiem trūka izglītības un pieredzes. Tas bija traks laiks.
Kad strādāju “Silvā”, man ļoti daudz bija jākomunicē ar somiem un zviedriem. Viņi sacīja: pie jums viss tik ātri mainās, tik interesanta dzīve! Bet ja viņiem pašiem tam vajadzētu iet cauri… Austrumu gudrība saka – ja gribi kādam novēlēt sliktu, tad novēli viņam dzīvot pārmaiņu laikā!
Pa kādu ceļu vēl būtu varējuši aiziet, dibinot “Latvijas valsts mežus”?
Opozīcija visu vēlējās atstāt, kā ir. Lietuvas variantu.
Laiks, kad akciju sabiedrībā bija jāstrādā 12 stundas dienā, sen beidzies?
Tā ir. Vienīgi krīzes laikā nebija saprotams, kas notiek. Mēs neredzējām tālāk par nedēļu vai divām. Situācija bija nervoza un sarežģīta, jo mūsu klienti ir atkarīgi no eksporta tirgiem un mūsu ekonomikai meža nozares pienesums ir ļoti būtisks.
Kad nodibinājām akciju sabiedrību, lai sāktu ražošanu, bija nepilns mēnesis laika. Skeptiķi sacīja, ka tas nav reāli. Taču mēs milzīgā tempā izveidojām astoņas reģionālās struktūrvienības – mežsaimniecības. Visus procesus, izņemot finanšu, decentralizējām.
Ja mēs skatāmies globāli, tad “Latvijas valsts meži” ir mazs uzņēmums. Zviedrijā līdzīga uzņēmuma gada apgrozījums ir tuvs mūsu valsts gada apgrozījumam. Mums pagājušā gada apgrozījums bija virs 300 miljoniem, bet tur tas ir miljardos.
Mēs sākām procesu centralizēt. Izveidojām “Sēklas un stādus” – pastāvīgu struktūrvienību. Sākumā bija kādas piecpadsmit kokaudzētavas, bet šobrīd esam tikuši augstākā līmenī nekā somi un zviedri. Mūsu kokaudzētavas ir stiprākas, pateicoties tam, ka uzreiz nodalījām un uzlikām uz biznesa principiem. Izveidojām trīs stratēģiskās kokaudzētavas. Tur tika investēts visjaunākais un modernākais un ieviesti pareizi audzēšanas procesi.
Izdalījām medības un rekreāciju. Pamatbiznesa procesus sākām centralizēt.
Līdzīga situācija Latvijā bija ar bankām. Sākoties pārejas periodam, te ienāca lielas bankas. Tās strauji izveidoja reģionālās struktūrvienības un iedeva milzīgas pilnvaras reģionu banku vadītājiem. Bet vienlaikus sāka centralizāciju. Kad tā beidzās, filiāļu vadītājiem tika piedāvāts – vai nu strādā centralizētā sistēmā, vai nu mēs samaksājam kompensāciju un atvadāmies.
Līdzīgi bija ar mums. Mūsu mežsaimniecību vadītāji īsti neatbalstīja procesu iekšējo centralizāciju. Taču mums tādu iespēju kā privātām bankām samaksāt lielu naudu – ej un taisi savu biznesu – nebija.
Vai rekreācija, atpūtas iespējas mežā dod uzņēmumam jūtamus ienākumus?
Tas nav pamatbizness, bet ir ļoti svarīgs. Tagad sāk attīstīties arī zemes dzīļu bizness.
Vai nevarat pārņemt varu arī kūdras purvos?
Tas vairs nav revolūcijas jautājums. Šodien vairs nav iespējams rīkoties tā, kā to varēja deviņdesmit otrajā gadā, kad ar vienu politisku lēmumu varēja pateikt: mēs pārtraucam līgumu.
Līgumi un likumi ir attīstījušies, viss gudri sakārtots. Bet soli pa solim mēs to darām. Mēs vairs neiznomājam visus karjerus, kuros ir smilts un grants, bet paši ražojam minerālos maisījumus. Tāda lēmuma – pašiem sākt ražot kūdras substrātu – vēl nav bijis.
Bet kurš to zina, iespējams, nākotnē arī tāds var tikt pieņemts… Kad akciju sabiedrību nodibināja, visi purvi jau tika izmantoti, pamatojoties ar līgumiem. Neviens nestāvēja tukšs. Virsmežniecības bija noslēgušas līgumus, un mēs šīs saistības saskaņā ar likumu pārņēmām.
Un prioritāte toreiz mums bija koksnes ražošanas sakārtošana, kas dod vairāk nekā 90% no apgrozījuma, un kūdras ražošanu likt priekšplānā nebūtu loģiski. Visam savs laiks.
Tagad ļoti veiksmīgi sāk attīstīties zemes dzīles – smilts un grants, kūdra.
Līdz naftai aiziesim?
Pārnestā nozīmē jā. Ir jāiet tālāk kādā dziļākā pārstrādē no koksnes, kūdras vai skujām. To darot gudri, Latvijas ekonomika iegūs.
Kad skandināvi gribēja celt Latvijā celulozes rūpnīcu un ņemt apsaimniekošanā 500 000 ha valsts meža, kā tajā laikā jutās “Latvijas valsts meži”?
Tajā laikā mums bija svarīgi tikt prom no augošu koku tirdzniecības un pārdot produkciju. Tam bija milzīga pretestība. Tie, kuri turēja rokās pircēju pusi, bija kategoriski pret. Ja tu nopērc augošu koku, tad kur likt produkciju, kas nāk no koka, – zāģbaļķi, finierkluči, papīrmalka? Tālāk jau augoša koka pircējs realizēja savu stratēģiju.
Ja to savāktu skandināvi, tad viņi nopirktu visus augošos kokus. Skandināvu tā brīža iespējamā ienākšana nobiedēja. Celulozes rūpnīcas projekta ietvaros viņi kļūdījās, pilnīgi atklāti pasakot, ka tā būs viņu stratēģija. Bija viens lūzuma brīdis, kad notika diskusija, ka mūsu valstij jāiegulda šajā projektā 500 000 ha, un skandināvi paziņoja, ka būvēs arī kokzāģētavu. Tajā mirklī mūsu kokapstrādātāji nojauta, ka var tikt izspiesti no tirgus.
Kokrūpniecības federācija, manuprāt, saprata, ka viņi neatbalstīs celulozes rūpnīcas ienākšanu dēļ ambīcijām, kas bija projekta realizētājiem. Skandināvi gribēja noteikt, kur paliks koksne. Tas nozīmētu, ka Latvijas kokrūpniekiem iespējas nopirkt kādu baļķi būtu atkarīgas no viņiem. Domāju, ka kokrūpnieku spiediena rezultātā valdība šo projektu neīstenoja.
Kas mainīsies mežsaimniecības attīstībā?
Ļoti daudz būs atkarīgs no politiskiem lēmumiem. Cik intensīvi ļaus izmantot meža zemi. Pagaidām ir ļoti daudz neekonomiskas pieejas. Nekad neesmu bijis pret dabas aizsardzību, taču šajā jomā jābūt loģiskam saprātam.
Šobrīd ir izveidotas divas ministrijas: zemes izmantošanas ministrija – Zemkopības ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kas darbojas kā zemes neizmantošanas ministrija. Notiek cīņa un politiska lēmuma par līdzsvaru šajā jomā nav. Tas nākotnē ir jāatrisina.
Arī intensīvi meža zemi var izmantot ar nosacījumiem, kas nodrošina aizsargājamām sugām nepieciešamo izdzīvošanu. Visvienkāršākais, ko sen jau ieviesa, ir ekoloģisko koku saglabāšana.
Daudzi saka, ka cirsmas, kurās atstāti šādi vientuļi koki, izskatās slikti. Un arī ekonomiski tie ir zaudējumi, mērāmi miljonos. Zaļie savukārt saka – jo vairāk vietas kukaiņiem un sūnām, jo labāk. Un katrs cīnās par savu, un kopā to salikt nevar.
Mēs savukārt attīstām ainavu ekoloģisko plānošanu. Jo telpiski visas darbības var izvietot dažādi. Un mēs plānojam ražošanu ar mērķi, lai būtu koksne un lai būtu labi visu veidu sugām. Ja grib tikai sugas un negrib ekonomiku vai arī otrādi, tad tas ir strupceļš. Ir jāgūst labums no zemes apsaimniekošanas un viss ir jāsabalansē.
Kāds ir jūsu subjektīvais viedoklis?
Kā mēs varam atteikties no zemes izmantošanas Latvijā? Tas ir mūsu stratēģiskais resurss, jo naftas mums nav. Un es neredzu, ka mēs nodarītu sugām pāri. Visa bioloģiskā daudzveidība, ko esam mantojuši, nāk no mežsaimniecības, kas pastāvējusi 300 gadus. Latvijā bija periods, kad meži aizņēma 27% teritorijas. Tagad tie aizņem vairāk nekā pusi no valsts.
Tie, kas iecerējuši dzīvot tikai uz Latvijas un Eiropas nodokļu maksātāju rēķina, neko neražo. Tikai tērē. Viņi iemācījušies ietekmēt sabiedrības viedokli un politiķus. Vai esat redzējuši atskaiti, kur ar mērāmām lietām novērtēs, kā mainās sugas? Tādu datu nav. Ir tikai lozungi. Nākotnē noteikti vairāk jāstrādā ar politiķiem un sabiedrību. Un neviens nozares vietā to nedarīs. Pašiem tas ir jādara.
Taču pastāv viedoklis, ka ciršanas caurmēru samazināt nedrīkst. Ko nu?
Tas ir mūsu Ahilleja papēdis, ka mēs neatzīstam zemi par ražošanas pamatlīdzekli. Vienā no mednieku konferencēm bija runa, ka ir konflikts starp medniekiem un zemniekiem. Mednieks nevar piekļūt mežam, lai savāktu savu nomedīto dzīvnieku, jo zemnieks neatļauj braukt pa sējumiem.
Zemnieks sakot – brauciet pa tehnoloģisko līniju, kur jau ir sliedes, nebrauciet, kā ienāk prātā. Bet mednieki saka – kas, vai tad jūs nevarat atstāt desmit metrus gar mežmalu neuzartus? Bet zemnieks saka – ko? Es to hektāru esmu nopircis par 10 000 eiro un tu prasīsi, lai es to neapstrādāju!
Un tā ir domāšana, kādas trūkst arī mežsaimniekiem. Ja kokrūpnieki gatavi pirkt tievākus kokus. Somi un zviedri visas koksnes pārstrādes iekārtas jau sen ir pielāgojuši tievāku dimensiju kokiem. Lai ātrāk iegūtu labumu no zemes izmantošanas, viņi jau sen ražo tievākus kokus un vairāk nopelna.
Primārais jautājums – kā ātrāk dabūt atdevi no meža, no zemes. Ja tirgū ir pieprasījums, vai tad jāstrīdas, vai resnāks vai tievāks. Tas ir zemes izmantošanas veids.
Cilvēkiem, īpaši tiem, kas dzīvo pilsētās, ir citas domas.
Jau deviņdesmitajos gados, kad stažējos Zviedrijā, sapratu, ka cīņa par sabiedrības viedokli ir izšķiroša. Sabiedrība dzīvo urbanizētā vidē, tā no laukiem ir pārcēlusies uz pilsētu.
Kurš “Latvijas valsts mežiem” bijis labākais laiks?
Domāju, ka tas ir vēl tikai priekšā. Galvenais, lai neapstātos attīstība.
“Zelta čiekura” pasniegšanas ceremonijā viens no balvas saņēmējiem, bijušais kolēģis, jūs nosauca par meža nozares operatoru. Piekrītat?
Piekrītu prātulai, ka nekad nevajag pārvērtēt indivīda vēsturisko ietekmi. Piedaloties jebkura mēroga pasākumos, tu vari tikai tos veicināt. Ar to spēku, kas tev tajā mirklī ir dots, tu vari ietekmēt procesa pozitīvu virzību. Svarīgi ir strādāt komandā un motivēt to.
Arnis Melnis
* Dzimis 1958. gada 23. decembrī Ogrē.
* Beidzis LLA Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāti.
* Strādājis par tehnisko vadītāju Ogres MRS Madlienas mežizstrādes iecirknī – mežniecībā, par galveno inženieri Saldus MRS.
* Latvijas–Somijas kopuzņēmumā “Silva” par ražošanas vadītāju.
* No 1997. līdz 2000. gadam VMD ģenerāldirektors.
* No 2000. gada LVM valdes loceklis.
* Ir trīs meitas: Madara, Liene, Marta. Dzīvesbiedre Vineta – skolotāja.
