Māra Libeka: Politiķi baidās no nākamā veselības ministra kandidāta “saplosīšanas” 0
Veselības ministra amata kandidātam Rīgas Stradiņa universitātes prorektoram Tomam Baumanim bija vajadzīgas divas nedēļas, lai viņš saprastu, ka šobrīd nav gatavs uzsākt ilgstošu politisko karjeru un tādēļ esot spiests atteikties no veselības ministra amata piedāvājuma. Visticamāk, tas bijis aizsegs, ar kuru piesegties, nesaņemot politisku atbalstu maksas medicīnai.
Izlasot Baumaņa kunga publisko vēstījumu, mulsina viņa viedoklis, ka “veselības aprūpe ir viena no publisko izdevumu jomām, kas līdz šim nav piedzīvojusi strukturālus pārkārtojumus”. Reformētas gan slimnīcas, gan neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, pieņemti neskaitāmi tiesību akti, lai uzlabotu veselības aprūpes jomu… Ja ministra amata kandidāts būtu pievērsis uzmanību veikto reformu efektivitātei, kā arī tādam būtiskam finanšu vadības jautājumam kā kontrole un atbildība, tad varētu apgalvot, ka kandidāts izklausās kompetents.
Pacientam interesē lētākas zāles, mazākas rindas un pieejamāki medicīnas pakalpojumi, atzīst Toms Baumanis un turpina: “Esmu pārliecināts, ka kopā ar apdrošināšanas nozari veicot medicīnas pakalpojumu tarifu punktu izcenojumu un pakalpojumu apmaksas kārtības pārvērtēšanu, veselības aprūpei atvērtos neapgūtas iekšējās finanšu rezerves.” Jau šobrīd apdrošinātāji ārstniecības iestādēm par sniegtajiem medicīnas pakalpojumiem maksā vairāk nekā divreiz un pat trīsreiz lielākas naudas summas nekā valsts jeb diezgan tuvu faktiskajām ārstniecības izmaksām. Neapgūtās iekšējās rezerves atvērtos, ja nodokļu maksātāji, sākot no valstī noteiktās vidējās algas saņēmējiem, par ārstēšanos no savas kabatas maksātu vēl vairāk, bet tos, kuriem naudas nav, apdrošinātu valsts. Un ne jau par tām lielākajām summām, bet gan tādām, lai šie pacienti varētu saņemt pašu minimumu. Augsto amatu nepieņēmušā kandidāta filozofija ir nostiprināt maksas medicīnu, kas atbilst viņa kā apjomīgas privātās ārstniecības iestādes līdzīpašnieka interesēm. Tur nav vietas cilvēkiem ar plānu naudas maku.
Politiskajās aizkulisēs, tiesa, ļoti šaurā lokā, jau tiek pierunāts nākamais kandidāts. Politiķi baidās nosaukt viņa vārdu, lai mediķi noskatīto personu “nesaplosītu”. Ja sākums nāk ar tādām bailēm, tad kādas būs beigas? “Kas pieiet gleznai par tuvu, tas viņu vairs neredz. Tāpēc politiku nevajag taisīt aiz slēgtām durvīm,” šis Kārļa Skalbes secinājums itin labi noder kā atgādinājums pašreizējiem sarunu vedējiem.
