Padoms profesionālim. Kad gaļas govju ganāmpulkā piedzimis teļš 0
Autors: Egils Juitinovičs, SIA ‘Vidzemes veterinārais serviss” veterinārsts
Saņemot izsaukumu uz attālāku gaļas govju ganāmpulku, mēģinu jau ceļā izveidot plānu vizītes norisei un apdomāt iespējamos saslimstības cēloņus. Iespējams, ne visu varēs atrisināt uzreiz, būs vajadzīgi papildu izmeklējumi laboratorijā, varbūt būs nepieciešams ieskatīties grāmatās vai iegūt citu veterinārārstu un fermeru pieredzi par pareizāko rīcību konkrētā situācijā.
Protams, saimnieks tūdaļ sniegs informāciju par teļiem, kuri nobeigušies vai saslimuši. Tie ir jāizmeklē un nekavējoties jāārstē, taču ar to problēma atrisināta netiks, jo jāsaprot, kāpēc tie ir saslimuši. Meklējot atbildes uz šo jautājumu, pirmām kārtām uzmanība jāpievērš:
– pirmpienam;
– nodrošinājumam ar barības vielām un teļu pasargāšanai no nosalšanas vai pārkaršanas;
– riskam un iespējai inficēties ar slimību ierosinātājiem (baktērijām, vīrusiem, parazītiem);
– tam, vai ir izstrādāta rīcība slima teļa gadījumā un kas konkrēti tiek darīts;
– teļu attīstību un dzīvotspēju negatīvi ietekmējošo gēnu iespējamai klātbūtnei ganāmpulkā.
Pirmpiens
Tas pamatoti ir uzskatāms par teļa svarīgāko maltīti mūžā. Pirmpiens satur imunoglobulīnus jeb aizsargvielas pret slimībām. Tas nodrošina nepieciešamo enerģijas, vitamīnu, minerālvielu daudzumu jaundzimušajam, lai veiksmīgi varētu sākt attīstību. Der arī atcerēties, ka pirmpiena sastāvā ir augšanas faktoru veicinošas vielas un vielas, kas, saglabājoties organismā vēl vairākas nedēļas, pat mēnešus, pēc tam spēs veiksmīgi neitralizēt klostrīdiju toksīnus, kas citādi teļam būtu nāvējoši. Svarīgi saskatīt pirmpiena lomu dzīvnieka tālākā attīstībā pat līdz trešajai atnešanās reizei. Dzīvnieki, kuri nav saņēmuši pietiekamā daudzumā, laikā un kvalitātē pirmpienu, saslimst trīsreiz biežāk un piecreiz biežāk nomirst vēlāk dzīves laikā. Pirmpienā esošie Ig (imunoglobulīni) ir lielmolekulāri savienojumi, kas uzsūkties caur tievajās zarnās esošajām atverēm var tikai īsu laiku, visefektīvāk pirmajās dzīves stundās pēc principa – jo ātrāk, jo labāk. Piemēram, pēc 24 stundām vairs tikai 10%. Labs standarts – pirmo divu stundu laikā pēc piedzimšanas teļam jāsaņem pirmpiens, taču, jo ātrāk saņems, jo labāk.
Jārunā arī par pirmpiena kvalitāti, respektīvi – Ig daudzumu tajā. Tā kvalitāti parasti saista ar blīvumu, un tas ir izmērāms lielums. Izšķiroša loma šeit ir govju ēdināšanai, īpaši pēdējos divos mēnešos pirms gaidāmās atnešanās. Tādēļ jāanalizē govju nodrošinājums ar minerālvielām, vitamīniem, enerģiju un proteīnu. Lai izvērtētu situāciju, ir svarīgi saprast, kā rīkojas gadījumos, ja pirmpiena nav pietiekamā daudzumā vai tas nav lietojams, vai teļam nav zīšanas refleksa, vai tas ir vājš, vai kad agresīva māte vienkārši teļu nepieņem. Ņemot vērā minētos gadījumus, ir vēlams arī gaļas govju saimniecībās veidot saldēta pirmpiena rezerves. Tikai jāatceras, ka pirmpienu nedrīkst sasaldēt atkārtoti pēc atkausēšanas. Tāpat nav vēlams izmantot pirmpienu no piena fermām vai citām gaļas lopu saimniecībām, jo pastāv risks iegūt līdz šim ganāmpulkā neesošas slimības. Vislabāk šīs saldēta pirmpiena rezerves veidot no savas saimniecības dzīvniekiem. Var izmantot govis, kurām dzemdībās gājis bojā teļš, vai atslaukt 400–500 ml no kādām pieaugušām pienīgām govīm, kurām ir daudz pirmpiena. Tikai jāatceras par tīrību, cimdu lietošanu un mierīgu apiešanos ar dzīvniekiem, lai netraucētu piena atdevi. Ja nepieciešams, piena atdeves veicināšanai var lietot oksitocīnu.
Dzimšanas vietai jābūt sausai un pasargātai no vēja
Teļi piedzimst ar nosacīti mazām enerģijas rezervēm, un tiem ir ļoti svarīgi iespējami ātri pēc piedzimšanas paēst. Īpaši svarīgi to atcerēties aukstā laikā. Enerģijas apmaiņa parasti ir saistīta ar enerģijas uzņemšanu un enerģijas zudumiem. Tāpēc vietai, kur dzimst teļš, ir jābūt sausai, pasargātai no ekstremāliem laika apstākļiem. Dzemdību vieta var būt gan pakaisīts uzkalns ar speciāli veidotu vēja aizsegu no rituļiem, gan meža nostūris u. c. Tas pats attiecas arī uz vecākiem teļiem – arī tiem vajadzīga vieta, kur paslēpties no vēja un nelabvēlīgiem laika apstākļiem.
Ko pirmām kārtām darīt, ja atrod teļu, kas cietis no aukstuma iedarbības, īpaši tūdaļ pēc dzemdībām? Galvenais uzdevums ir iespējami ātri to sasildīt. Metodes ir vairākas. Var izmantot segas, ieskaitot termosegu; sildīt zem sildlampām vai speciālā žāvēšanas kastē; iegremdēt 38 oC siltā ūdenī. Tieši siltā ūdens metode ir visefektīvākā un ļauj teļam atgūties pusstundas laikā salīdzinājumā ar citām sildīšanas metodēm, kam nepieciešamais laiks ir līdz 1,5 stundām. Tikai jāatceras, ka jātur teļa galva, lai tas nenoslīkst, un pēc izņemšanas no ūdens jānožāvē vai vismaz rūpīgi jānoslauka, pirms laiž ārā atpakaļ pie mātes. Teļu pasargāšanai no aukstuma lieliski darbojas nelielas pārvietojamas nojumes, kur lielie dzīvnieki iekšā netiek. Teļi tās akceptē ļoti ātri, aukstā laikā iznāk pazīst māti un atkal ātri dodas atpakaļ. Teļi, kas jau ir hipotermiski, respektīvi, apātiski, vāji, ja tos nesilda un nepaēdina, nobeidzas. Atgādināšu arī, ka teļi, kas cieš no aukstuma ilgstošas iedarbības, slimo ar caureju un nav pilnvērtīgi spējīgi pretoties slimībām. Tas pats attiecas uz teļiem, kas nav pietiekami paēduši.
Pasargāšana no inficēšanās ar slimību ierosinātājiem
Nākamais lielais izaicinājums ir pasargāt teļus no inficēšanās ar slimību ierosinātājiem. Labs sākums ir turēt dzemdētājas atsevišķi no kopējā ganāmpulka. Tad rūpīgi pārdomāt atnešanās vietu, lai teļš piedzimtu tīrā, sausā vidē un lai būtu iespējams saņemt pirmpienu no tīriem, ar mēsliem neaptraipītiem govs pupiem. Ja jālieto pirmpiena savākšanas trauki un teļš jāēdina ar pupa vai zondes palīdzību, jāatceras, ka tiem jābūt tīriem un jābūt ievērotam to mazgāšanas un kopšanas protokolam. Sniedzot dzemdību palīdzību, jālieto joda ziepes un ūdens, cimdi, jāmazgā rokas, jāsagatavo govs. Nekad nebāziet teļam mutē rokas, īpaši pieņemot dzemdības. Kaitīgo baktēriju nokļūšana mutē un gremošanas traktā pirms pirmpiena kavēs tā uzsūkšanos un būtiski samazinās teļa izdzīvošanas spēju. Diemžēl kaitīgo mikroorganismu klātbūtne ganāmpulkā nav retums, tie dzīvo vecākos dzīvniekos, neizraisot redzamu klīnisku saslimšanu. Taču, nonākot jaundzīvniekos un sasniedzot noteiktu koncentrāciju, tie saslimst un nereti nobeidzas. Pieaugušie dzīvnieki var izdalīt E.Coli, Salmonella, Clostridium perfingerus u. c., kā arī rota un koronavīrusus. Jo lielāka dzīvnieku koncentrācija, jo lielāks piesārņojums ar šiem mikroorganismiem.
Vērā ņemama īpatnība – aukstākam laikam nomainoties uz siltāku, ievērojami pieaug izdalīto mikroorganismu skaits un siltākais laiks lieliski veicina to ilgāku saglabāšanos vidē un pat vairošanos. Šie mikroorganismi, īpaši tie, kas ierosina caureju, var būt bīstami arī cilvēkiem. Īpaši jāuzmanās grūtniecēm, ļoti jauniem vai veciem cilvēkiem, kā arī cilvēkiem ar pavājinātu imūnsistēmu. Saskarē ar dzīvniekiem jālieto spectērps, cimdi. Tāpat var inficēties no dzīvnieku izdalījumiem aptraipītām drēbēm. Interesanti, ka kādus gadus viss var noritēt mierīgi, līdz pēkšņi sākas masveida teļu saslimšana un nobeigšanās. Ir teļi, kas inficējoties izdala šos mikroorganismus apkārtējā vidē milzīgos daudzumos, un vecākie inficē jaunākos. Saimniecībās, kur ir augsta teļu saslimstība ar caureju, ir jāizmanto visas iespējas, lai mazinātu patogēnās mikrofloras uzkrāšanos. Piemēram, bieži pārvietojot barotavas no vienas vietas uz citu, regulāri tīrot dzirdnes.
Labi sevi pierādījusi atnešanās aploku sistēma (Sand Hills Calving System), kas darbojas šādi: tiklīdz piedzimst pirmais teļš, visas govis, kurām jāatnesas turpmāko divu mēnešu laikā, iedzen pirmajā ganību aplokā, tur tās dzemdē un uzturas kopā ar teļiem. Tās, kas šo divu nedēļu laikā nav atnesušās, pārdzen uz otro aploku, tur dzemdē un paliek kopā ar teļiem. Govis, kuras vēl nav atnesušās, pārdzen uz trešo aploku, un tā ar nedēļas starplaiku neatnesušās govis pārvieto, līdz visas ir atnesušās. Kad aplokā jaunākais teļš ir četras nedēļas vecs, aplokus var apvienot. Šādi tiek ievērojami samazināta iespēja teļiem kritiskajā vecuma posmā inficēties citam no cita.
Ļoti svarīgi kopā ar veterinārārstu izstrādāt shēmu, kā ārstēt slimos dzīvniekus, pamatprincipos iekļaujot: kā pasargāt no organisma atūdeņošanās; kā nodrošināt ar enerģiju un barības vielām; kā mazināt sāpes un iespējami ātri atjaunot apetīti; kā, ja nepieciešams, pārtraukt slimības izraisītāja darbību vai novērst radušās komplikācijas. Arī gaļas lopkopībā ir būtiski skatīt ne tikai slimo dzīvnieku, bet ainu kopumā, lai varētu slimības profilaktēt.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
