Ja esmu uzaudzis šķirtā ģimenē, vai arī mana laulība ir apdraudēta? 0
2017. gada Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka Latvijā gandrīz puse jeb 45 procenti no visām tajā gadā noslēgtajām laulībām tika šķirtas. Daudzās no šīm ģimenēm aug arī viens vai vairāki bērni. Pastāv uzskats, ka arī viņu laulība, raugoties nākotnē, var piedzīvot tādu pašu iznākumu. To, vai tā ir patiesība vai mīts, skaidro ģimenes un attiecību terapeite Sāra Epsteina.
2017. gadā Latvijā tika šķirtas 5943 laulības, liecina CSP dati, kas ir mazāk nekā 2016. gadā, kad laulību nolēma pārtraukt 6061 ģimeņu, taču vairāk nekā 2015. gadā, kad šādu lēmumu pieņēma 5151 pāru. Vecāku šķiršanās var emocionāli ietekmēt bērnu dažādos veidos un neapzināti veidot viņa uzskatu par to, kādām jābūt attiecībām ģimenē.
Piemēram, pētnieki Pauls Amato un Danele Debora atklājuši, ka, ja attiecībās viens no partneriem ir uzaudzis šķirtā ģimenē, iespēja piedzīvot šādu pašu scenāriju arī viņu attiecībās palielinās par 69 procentiem. Savukārt, ja abi partneri ir piedzīvojuši vecāku šķiršanos, tad iespēja palielinās līdz pat 189 procentiem. Savā pētījumā viņi atklāj, ka bērnībā piedzīvota vecāku šķiršanās ir visbūtiskākais faktors, kas pakļauj laulības šķiršanas riskam arī bērnu.
Kaut šķirteņu bērnu risks piedzīvot šķiršanos arī savās attiecība ir augsts, portālā “Psihology Today” Epsteina iepazīstina ar šo fenomenu tuvāk un atklāj divas teorijas, kas to izskaidro.
Attiecību iemaņu un uzvedības nodošana
Šajā teorijā tiek norādīts, ka šķirtu pāru bērniem ir lielāka iespēja piedzīvot šādu pašu scenāriju arī savās attiecībās, jo viņiem ir atņemta iespēja redzēt, kā tiek veidotas veselīgas attiecības – kompromisu meklēšana strīdos, atvērta un tieša komunikācija, kā arī spēja piekāpties. Tieši šo iemaņu trūkums traucē veidot un kopt veselīgas attiecības.
Kaut šo iemaņu trūkums vienam vai abiem partneriem palielina strīdus un nesaskaņas attiecībās, kas lielākoties noved arī pie šķiršanās, attiecību un ģimenes terapeite uzsver, ka ar to vien nepietiek, lai izskaidrotu šo fenomenu. Šķirti pāri savu attiecību “melnajā” posmā daudz strīdas, kas ir viens no iemesliem pāra izvēlē par labu šķiršanās procesa uzsākšanai. Taču ir arī tādi pāri, kuri ik dienas piedzīvo nesaskaņu vilni, taču dažādu, tikai viņiem zināmu iemeslu dēļ, šis pāris turpina dzīvot kopā.
Amato un Deboras veiktajā pētījumā tika atklāts, ka bērni, kuri ir uzauguši šādā ģimenē, netiek iekļauti šķirto laulību riska grupā. Tas liecina par to, ka ģimenē valdošie strīdi un nesaskaņas nav par iemeslu bērna attiecību veidošanai nepieciešamo iemaņu trūkumam, bet gan tas, kā šo negatīvo lietu “vilnis” ietekmējis attiecības kopumā.
Iemesli, kāpēc pāris nolemj palikt kopā, neskatoties uz neskaitāmajiem strīdiem un nesaskaņām, ir dažādi, taču viens no izplatītākajiem ir bērns. Vai ir vērts palikt kopā bērna dēļ?
Tāpat šajā teorijā tiek pausts, ka papildus iepriekš minēto iemaņu trūkumam šķirtu vecāku bērniem ir problēmas ieklausīties partnerī, skaidri komunicēt un izteikt savas domas, savukārt viņiem lieliski padodas partnera kritizēšana un izvairīšanās no konfliktiem, kas palielina šķiršanās risku. Šādu komunikācijas viedu viņi pārņēmuši bērnībā, kad par spilgtāko piemēru visās dzīves jomās kalpoja vecāki.
Pašpārliecības un saistību teorija
Turpretim terapeites piedāvātā otrajā teorijā tiek norādīts, ka bērniem, kuri piedzīvojuši vecāku šķiršanos, ir mazāka vēlme pašiem pēcāk “iestūrēt laulības ostā”. Viņiem, balstoties uz bērnības pieredzi, ir zudusi uzticība, ka laulība var saglabāties ilgstoši. Šķiršanās pētniece Judīte Valeršteina šo fenomenu skaidro šādi: “Jaunībā, kad mīlestība, seksuālā intimitāte, saistības un bieži vien arī laulība ir cilvēku dzīves centrā, tos, kuri ir uzauguši šķirtā ģimenē, vajā viņu vecāku attiecību rēgs, kas nozīmē, ka viņi dzīvo bailēs, ka arī viņu attiecības piedzīvos līdzīgu iznākumu.”
Taču tas neattiecas uz abiem dzimumiem. Epsteina atklāj, ka pētnieki ir pierādījuši – sieviete, kas uzaugusi šķirtā ģimenē, visbiežāk attiecībās ir nepārliecināta un bailīga, kas attiecības bieži vien noved pie šķiršanās. Savukārt vīriešus vecāku šķiršanās ietekmē mazāk nekā sievietes, līdz ar to, neskatoties uz bērnībā pieredzēto, viņi lielākoties tāpat spēj būt pārliecināti, kad runa ir par attiecībām ar partneri.
Secinājumi ir, ka šķirtā ģimenē uzauguši bērni ir pakļauti riskam, ka arī viņu laulība reiz piedzīvos sakāvi, jo, pirmkārt, viņiem trūkst piemēra, no kura mācīties, kā viedot veselīgas attiecības. Otrkārt, viņi dzīvo nemitīgās bailēs par attiecību izbeigšanos, līdz ar to no tām izvairās vai, esot attiecībās, ir nepārliecināti, pārlieku greizsirdīgi un bailīgi, kas bieži vien atgrūž partneri. Tāpat viņiem ir grūtības noticēt tam, ka laulība var ilgt ilgi un laimīgi.
Taču, neskatoties uz to, šķirto vecāku bērniem ir izvēle – viņi ir redzējuši, kā attiecības veido vecāki, līdz ar to viņi šo var ņemt kā negatīvu piemēru un mācīties no mammas un tēta kļūdām. Attiecību un ģimenes speciāliste iesaka šiem bērniem meklēt jaunu attiecību modeli, kas veidos veselīgu uzskatu par laulību un kopdzīvi un ļauj no jauna noticēt pasakās bieži minētajam “ilgi un laimīgi”. Tās var būt gan onkuļa un viņa sievas attiecības vai vectēva un vecmātes laulība, kura ilgst jau 50 gadus.