Ja esi uz deju grīdas, ir jādejo, un vēl 14 Umberto Eko atziņas 0
Šodien 85 gadi apritētu itāliešu rakstniekam, filozofam, viduslaiku kultūras un semiotikas speciālistam Umberto Eko (5.01.1932.-19.02.2016), kurš ir viens no zināmākajiem mūsdienu itāliešu rakstniekiem un filozofiem. Viņš pats gan šos jēdzienus būtu apvērsis otrādi, jo uzskatīja sevi par filozofu, kurš svētdienās piesēžas uzrakstīt kādu romānu. Gan Eko romānos, gan viņa filozofiskajās esejās un sniegtajās intervijās atrodami domugraudi, kuri ļauj citādi paraudzīties arī uz savā dzivē notiekošo.
Kad cilvēki pārstāj ticēt Dievam, nav tā, ka viņi neticētu nekam. Viņi tic visam.
Tā kā uz pasaules dzīvo septiņi miljardi cilvēku, skaidrs, ka ir arī pastāvīgs daudzums plānprāšu un idiotu. Agrāk šie cilvēki varēja izpausties tikai kopā ar draugiem bāros pēc divām vai trim glāzēm reibinošu dzērienu, viņi runāja muļķības, un cilvēki smējās. Tagad viņiem ir iespēja ieiet internetā. Tā nu internetā līdz ar ziņām no daudziem interesantiem un vērtīgiem ļaudīm – pat pāvests raksta tviterī – mums ir liels daudzums idiotu.
Mums ir robeža, ļoti pazemojoša, drosmi atņemoša robeža – nāve. Tādēļ mums patīk lietas, kurām, kā šķiet, nav robežu un tādēļ arī nav beigu. Tas ir veids, kā izvairīties no domām par nāvi, Mēs veidojam sarakstus, jo negribam mirt.
Ja tu pieņem lietas, kas risinās tavā dzīvē, viss nepārtraukti mainās. Un, ja nekas nemainās, tu esi idiots.
Ir četras ļaužu kategorijas: kretīns, plānprātis, muļķis un trakais. Būt normālam nozīmē, ka tevī ir sabalansēts visu četru sajaukums.
Es ticu, ka tas, par ko esam kļuvuši, atkarīgs no tā, ko mūsu vecāki mums iemācījuši nejauši, brīžos, kad necentās mācīt. Mūs veido mazas gudrības driskas.
Ne pārāk sen, ja kāds gribēja sagrābt varu valstī, vajadzēja pārņemt kontroli pār armiju un policiju. Šodien tikai visatpalikušākajās valstīs fašistu ģenerāļi, īstenojot apvērsumu, izmanto tankus. Valstīs, kuras sasniegušas augstu industrializācijas līmeni, mainās visi apstākļi… Šodien valsts pieder tam, kurš kontrolē komunikācijas.
Cilvēks visu mūžu var mocīties nožēlā ne tādēļ, ka izvēlējies nepareizo ceļu – to vienmēr var izpirkt, izlīdzināt, – bet gan tādēļ, ka nekad nav bijis iespējas sev pierādīt, ka būtu izvēlējies pareizo.
Jo vecāks kļūsti un jo vairāk atdodos Dieva gribai, jo zemāk vērtēju inteliģenci, kura vēlas izzināt, un gribu, kura vēlas darīt, un kā vienīgo atpestīšanas ceļu redzu ticību, kura spēj pacietīgi gaidīt, neuzdodot pārāk daudz jautājumu.
Īsta varonis vienmēr ir varonis kļūdas dēļ; viņš sapņo palikt godīgs gļēvulis kā visi citi.
Bīstieties praviešu un to, kuri gatavi mirt patiesības dēļ, jo kā likums viņi liek daudziem citiem nomirt līdz ar sevi – bieži sev pa priekšu, reizēm – savā vietā.
Labi dzejnieki savu dzeju sadedzina, slikti to publicē.
Kas gan ir dzīve, ja ne acumirklīga sapņa ēna?
Ja esi uz deju grīdas, ir jādejo.
Atmiņas funkcija ir ne tikai saglabāt, bet arī aizmest. Ja mēs atcerētos visu savu dzīvi, mēs kļūtu slimi.
