“Ja es savai meitai pateiktu, ka balsošu par Lembergu, viņa pie manis ciemos nebrauktu!” Saruna ar Aivaru Priedolu 75
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ierodoties pie Dienvidkurzemes novada mēra AIVARA PRIEDOLA, sarokojoties, pirmā lieta, protams, ir apsveikt ar lielu uzvaru, kas pārskanējusi valsti – mazā Grobiņa sasitusi futbola spēlē Liepājas profiņus! Priedols uzteic komandas garu. Tāpēc esam atbraukuši līdz Grobiņai – jaunajam novada centram bijušā Liepājas rajona ietvaros, – jo domes priekšsēdētājam jāpaveic tikpat kā neticamais. Jāsakausē vienkop astoņi bijušie novadi, kuri vietām ir 100 kilometru attālumā. Kā veidojas jaunais “komandas gars”, saruna ar Aivaru Priedolu (Latvijas Zemnieku savienība).
Sakiet, no Grobiņas puses raugoties, vai administratīvi teritoriālajai reformai ir vairāk ieguvumu vai zaudējumu?
A. Priedols: Ieguvumi ir finansiāli, bet diemžēl cilvēks no cilvēka ir tālāk. Pilsētā deviņstāvu mājā vienā kāpņutelpā dzīvojošie mēdz nesveicināties, bet laukos ir tā, ka iedzīvotāji grib personīgi parunāt – gan ar novada priekšsēdētāju, gan pagasta pārvaldnieku, deputātu. Esam visi pazīstami, paaudzēs zinām, ko no otra gaidīt. Tā ir lauku bagātība – cilvēcīgā. Dienvidkurzemes novadā ievēlēti deviņpadsmit deputāti, gluži neiznāk, ka būtu no katra pagasta. Bet par ievēlētajiem saku to labāko – izlase no kandidātiem! Jebkurš var būt novada vadītājs. Es varu atstāt telpas divu stundu laikā, parādīt, kas ir pirmajā atvilktnē, otrajā un kas trešajā. Mums ir humors, ka trešajā jābūt privātām lietām: kurpju birstei, zobu sukai un tabletēm pret dūšas aptecēšanos – un pēctecis tiks galā.
Kā ir – vadīt novadu, kurā kopīgi jādzīvo iepriekš astoņiem pastāvējušiem novadiem?
Pirmajā sēdē pērn 1. jūlijā sanācām svaigā gaisā pilsdrupās (pandēmijas ierobežojumu dēļ), tad kopā aizgājām uz baznīcu, pēc tam uz krogu. Ievēlējām priekšsēdētāju. Tad jāizraugās komiteju vadība. Kur to dara senā vikingu pilsētā? Kāpām uz plosta, braucām ūdeņos, un, kamēr nebijām vienojušies, krastā neatgriezāmies. Tas – kā vecos laikos. Tagad domes sēdes noturam pagastos – sākām pēc kārtas ar lielāko pilsētu Aizputi un turpinām.
Tā kā valdība kādreiz rīkoja izbraukuma sēdes – Liepājā, Valmierā?
Atvainojos, tie ir “bijuši gadījieni”, bet ne kā citās valstīs, kur ministrijas padala un attīstās arī mazākas pilsētas. Mums ir reāli lielpilsēta Rīga, pārējā teritorija, piedodiet, gandrīz lauki. Es ar prieku atbalstītu, ja VARAM izvietotos, piemēram, Siguldā vai Zemkopības ministrija Jelgavā. Tagad, ar attālinātām saziņas iespējām, tie šķiet loģiski risinājumi.
Vai novada domē ir pārstāvji no visiem astoņiem bijušajiem novadiem?
Nav no Vaiņodes. Man Embūte bija pirmā darba vieta, var teikt, pārstāvu arī to pusi. Jāsaka, jo mazāks ciemiņš, jo cilvēki ir sirsnīgāki, izpalīdzīgāki, ar lielāku atdevi otram. Līdz šim izdevies sadzīvot kā domubiedriem. Lai arī katrā ciemā bija pierasts pa savam jūgt un braukt, esam spējuši vienoties par iedzīvotāju vajadzībām. Tas ir unikāli. Dienvidkurzemē ievēlēti četri saraksti, no katra man ir vietnieki, un, kad kodols izveidojies, nav jēgas vienam spuroties pretī.
Un nav pretrunu savā starpā, neraugoties, vai tas ir piejūras novads vai ar lauksaimniecisku ievirzi, vai mazpilsēta?
Nesaku, ka ir vienkārši rast risinājumu. Sēdes ievelkas līdz 19–20 vakarā, bet tad – līdz galīgai uzvarai.
Kā novada priekšsēdētājs uzzina par tanti, kurai Kalvenē vai Dunikā jāizšķūrē sniegs?
Man ziņo. Reku, kalendārs ar vajadzīgiem adresātiem akūtā brīdī. Ar priekšsēdētāja tālruņa numuru un saziņu ar visiem pārvaldniekiem. Smejos, ka man, lai izbraukātu novadu, kurš stiepjas 100 km no viena gala līdz otram, jāņem komandējums – no Rucavas līdz Rīvai vai uz Apriķiem un Aizvīķiem pie Lietuvas robežas. Bet visur ir pazīstami, savulaik 26 gados Kalētos biju kolhoza jaunākais priekšsēdētājs, strādāju arī Liepājā, bija rajona dziesmu svētki, citi pasākumi, kas saliedēja.
Bet divpadsmit gadi kopš iepriekšējās reformas, kad nodalījāmies, daudz ko sacentrēja vietējā mērogā. Nevar viena gada laikā atgūt piederības apziņu, ka es – dienvidkurzemnieks. Identitātes sajūta vienalga nāk no pagastiem. Tēvijas patriotismu vairos jaunā dzimtenes aizsardzības programma. Domāju, viens gads militārajā dienestā katram vīram ir svētīgs, iemācīs savstarpējās attiecības lielā pulkā un saspēlēties komandas garā.
Kā ar jauno kārtību apmierināti bijušie centri – mazpilsētas Grobiņa, Durbe, Pāvilosta, Aizpute, Priekule?
Esat trāpījis vārīgā vietā, jo dažviet saka – jums, grobiņniekiem, vajadzēja reformu. Bet mēs sistēmu neizdomājām. Kas kaitēja grobiņniekiem dzīvot pašā centrā, aizbraukt uz Liepāju, ja radās kultūras slāpe, bijām saraduši. Tagad jāstrādā pa jaunam, esam trīsreiz lielāki. Viens otrs vietējais saka – nekad nebūsim dienvidkurzemieši, arvien paliksim grobiņnieki, rucavnieki, bārtenieki, aizputnieki – kā Kurzemē saka “nieki”. Tikai pēc tam būsim lielie novadnieki. Prognozēju pēc Bībeles – kā Mozus vadāja savu tautu pa tuksnesi divas paaudzes, kamēr aizmirsās vecās tradīcijas. Ar kolēģi Pāvilostā esam pārrunājuši.
Viņš saka – mums bija ģimeniski. No rīta domē satiekas, norunā, kas jādara, vakarā atskaitās par padarīto. Šodien satiekamies reizi nedēļā. Ja vajadzīgs resurss, tad plāni jāmaina, tik pēkšņi to nevar izdarīt. Kā jūrā – lielāku kuģi grūtāk pagriezt nekā mazu laiviņu. Pāvilostā pagājušogad pēc domes sēdes uz pieņemšanu atnāca 200 iedzīvotāju! Nekad mūžā nebiju ko tādu piedzīvojis.
Toreiz bija nekārtības ar atpūtniekiem, katram vēl sava sāpe – mēs labi ja desmito tiesu sāpju atrisināsim trijos gados, bet, ja palīdzēsim cilvēkiem tikt galā ar daļu tā, ko viņi prasa, arī būs labi. Vai dižā Nīca mēdz paburkšķēt. Rucava, Bārta, dižā Nīca – tā saucu, jo šīs vietas saistītas ar etnogrāfiju. Rucavā, Nīcā ir trīs četras stipras dzimtas, uz kuriem balstās, Bārtā Meļķi, Ķudes, Ķīburi un Otaņķi. Tur vienmēr kultūras pasākumi notikuši piecās zālēs, tagad vienā, jo cenšamies izvilkt vidējo. Ja Nīca, ņemot aizdevumus, apsteigusi attīstībā, teiksim, Aizputi, mums četros gados jātiecas izlīdzināt, līdzsvarot, nolīmeņot.
Vai iedzīvotāji jūspusē sagaida rudeni bez bažām par apkures rēķiniem?
Bez bažām, jo siltums būs. Bet cena var būt izbrīnējoša. Kā lielāka saimniecība cenšamies apkures tarifus novienādot. Tāpat sociālos pabalstus nebaltā dienā – arī atrasts zelta vidusceļš.
Kāda nākotne attiecībām ar Liepāju? Autoplūsma no rīta dodas uz pilsētu, vakarā atgriežas – vai novads nevēlas pievienoties Liepājai?
Ja cilvēks grib labi, pastāvīgi dzīvot, viņam ir vasarnīca laukos. Mums ir Šķēde, Ječi vai Dubeņi, un zinu daudzas liepājnieku ģimenes, kuras, beidzoties apkures sezonai, krānu ciet un uz laukiem prom. Kas nekait rudenī no dārziņa sanest mājā ekoloģiski tīrus produktus. Astoņos no rīta un piecos vakarā abos virzienos plūsma rit vienādi. No laba prāta nevēlamies pievienoties Liepājai.
Jau tagad mums nav domē pārstāvēts katrs ciems, 31 bijusī pašvaldība – 19 deputāti. Pilsēta ar 60 000 iedzīvotāju divkārt pārsniedz mūsu 30 000 lauku cilvēkus ar latvisko garu, kultūru, kur katrā pagastā ir pa etnogrāfiskam ansamblim. Liepājā viss ir uz pusprofesionāliem pamatiem. Ar prieku braucam baudīt teātra izrādes vai uz koncertzālēm. Tāpat Liepājā ir darbavietas, sadarbība izejvielu piegādē, jo no mums brauc grants vai mežmateriālu kravas, bet laucinieki vēlas izvēlēties priekšstāvjus, kas saprot lauku dzīvi, nevis pilsētniekus, kuriem citas rūpes – par ostu, lidostu, rūpniecību.
Reformas tēvi apgalvo, ka jāpievienojas pie attīstības centriem, tā notiekot līdzekļu koncentrācija, parādās iespējas lielāku projektu īstenošanai.
Kā teica Jēkabpils kolēģis Ragainis – vai kur labi, ka pievienoja novadu. Kas par līdzekļiem pienāca! Ir jau labi, ka pilsētās ir lauku departaments, bet dzīvība pa lielai daļai notiek centrā. Bet vitālās vajadzības – vajag dakteri, skolu, skolotāju – nepieciešamas arī uz zemēm! Zinu pilsētnieku sapratni. Vienmēr bedre uz centrālās ielas būs svarīgāka par veselu ielu Vaiņodē, Vecpilī vai Vērgalē. Vai var iedomāties situāciju, ka visi Liepājas deputāti brauks uz mazāko ciemu un pētīs tā problēmas? Centralizācija lai notiek – bet līdz zināmai robežai. Lemšanai jābūt tuvāk tautai.
Kā vērtējat – katra jauna reforma vedot pie lauku iztukšošanās?
Vienmēr var teikt, kad mēs augām, tā negāja. Tehniskais progress novedis, ka uz lauka vairs neiet 50 traktori ierindā kā tankisti, šodien tie ir 15 traktori. Ar citu jaudu, datorizēti. Bet cilvēkam, domāju, veselīgāk dzīvot laukos. Kovidlaikā cilvēki izpirka laukos īpašumus, ko vien varēja izpirkt. Liepājas vadība – Ansiņš dzīvo Jūrmalciemā, Vilnītis – Bernātos, Sesks – Otaņķos.
Arī lietuvieši izpērkot īpašumus piejūras novados.
Nida, Rucava, Pape – tur lietuvieši reāli izpērk. Ko padarīsi – brīvais tirgus. Cilvēki žēlojas galvenokārt par viendienas tūristiem. Ka ar pārpalikumiem no līdzi savāktajiem labumiem piegružo apkārtni. Tā ir bēda, bet negribas vienmēr kā ķēdes suņiem – ar policiju, sodiem. Jāaudzina.
Cik esat nojaukuši ideoloģiski kaitīgos pieminekļus, cik ielas pārdēvējuši?
Ir puskoka lēcēji, kuri skrējuši pa priekšu, katrai varai ienākot, mums laikam laimējies, ka bijuši prātīgi iepriekšējie vadītāji. Nav uzcelts neviens ļeņineklis. Priekulē ir kritušo padomju karavīru brāļu kapi, tos neaizskars.
Kāds stāvoklis ar bēgļiem no Ukrainas? Vai pietiek telpu, kur izvietot, vai novadā daudz brīvu darbavietu?
Bēgļu ir ap 280. Mums bija iespēja uzņemt viņus bijušajā Vaiņodes internātskolā, kur ieradās vesels autobuss ar bērniem un viņu skolotājiem. Daudzi bija apņēmušies septembrī atgriezties, bet izskatās – nebūs iespējas. Mājas sagrautas, skolas, bērnudārzi arī, kara darbība turpinās. Daļa iebraukušo izmanto novadu kā tranzītu, jo caur Liepājas ostu pārceļas uz Eiropu, daļa ir palicēji.
Taujā pēc darba, bet mēs ilgojamies pēc skolotājiem, kas pieskatītu bērnus, palīdzētu tālmācībā. Lauksaimnieki piedāvā darba iespējas, pagaidām bikli, bet cilvēki kustēties grib – kaut ko paravēt, patīrīt. Esošos bēgļus esam sadalījuši daudzmaz līdzīgi pa vietām, kur ir piemērota kapacitāte. Ja Rīga vairs nespēj pieņemt ukraiņus, esam gatavi – darīsim šo cilvēku labā, ko varēsim. Mums ir pa slēgtai skolai, lūgsim iedzīvotājus vairāk iesaistīties, uzņemt privāti.
Tuvojas vēlēšanas. Vai cilvēki jau apspriežas, par ko balsot?
Mūsu pusē gatavojas lielam brīnumam, ka būs bezpartijisko organizācija ar vietējo vīru Pīlēnu priekšgalā. Ir interese par Liepājas partiju šīs organizācijas sastāvā. Vienmēr interesē, kas kaimiņu sētā notiek.
Ticam brīnumam – un par “vecajiem” vairs nebalsos?
Balsos, bet par tiem, kuri varēs pateikt, ka savā darbībā panākuši to un to, pierādīt, ka tautai labu darījuši. Pie solījumiem “veicināt, sekmēt, atbalstīt” esam jau pieraduši.
Ko izvēlēsies neapmierinātie – Šlesera vai Gobzema partijas? Vai tomēr būs par Pīlēnu?
Domāju, vairākums aizies pie Pīlēna, jo tas tomēr ir jauns veidojums. Tāds nebijis. Pīlēnam var ticēt, jo viņš, dzīvesgudrs cilvēks, gājis cauri krīzēm, un priekšā ir ārprāta krīze.
Būdams ilggadējs Zemnieksavienības biedrs, vai atzinīgi vērtējat partijas valdes rīcību, ka viņi pašķīrās no zaļajiem un deva priekšroku sadarbībai ar Aivaru Lembergu?
Atklāti saku, neatbalstu. Nav liela māksla sastrīdēties, vajadzēja stiprināt to pašu veco apvienību. Vecie kadri ar citas partijas rūdījumu izvēlējās citu ceļu. Bet, ja es savai meitai pateiktu, ka balsošu par Lembergu, viņa pie manis ciemos nebrauktu! Kaut kas labs Lembergā ir, bet tas laiks ir projām. Kā vecā anekdotē – aktierim jāzina laiks, kad iet uz skatuves, un vēl vairāk jāzina, kad novākties.
Ir cerība, ka šoreiz ievēlēs saprātīgu Saeimu, jo par iepriekšējo cilvēki teica, ka tā neesot izcēlusies ar prāta dotībām?
Nebija piedzīvots, ka 15–20 deputāti izstājas no frakcijām un sabrūk vesela frakcija. Kā lauksaimniekam jāsaka, vai tiešām latvietim septiņreiz jākāpj uz grābekļa, vai nepietiek ar pāris reizēm.
Pats nekandidēsiet nacionālā mērogā?
Nebūtu godīgi pamest man uzticēto amatu, tikko tas sācies. Jāsaka atklāti – neko ievērojamu vēl neesam izdarījuši, lai būtu tuvāk cilvēkam. Labi, esam izlīdzinājuši, bet izlīdzināta nabadzība nav izcilība. Mēs gribam būt izcili.
