“Ja es būtu zinājis sava lēmuma cīnīties pret Ukrainu sekas, es to nedarītu,” vairāki sagūstītie krievu karotāji lūdz, lai viņus neapmaina un neatgriež Krievijā 131
Daži krievu ieslodzītie atsakās no apmaiņas vai lūdz to atlikt līdz līguma beigām, lai neatgrieztos karā, vēsta “The Economist”. Pēc nonākšanas gūstā šie cilvēki būtiski mainījuši savu nostāju pret Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Viens no gūstā esošajiem okupantiem Andrejs nokļuva frontē tieši no cietuma netālu no Maskavas. Vervētāji viņam piedāvāja labu algu un atceltu sodāmību apmaiņā pret sešu mēnešu darbību frontē. Divas nedēļas pēc ierašanās frontē viņš uzkāpa uz mīnas un zaudēja kāju. Viņu izglāba ukraiņu karavīri, kas tad arī saņēma Andreju gūstā.
“Ja es būtu zinājis par sava lēmuma cīnīties pret Ukrainu sekām, es to nedarītu,” viņš sausi saka. Tagad Andrejs gūstekņu nometnē netālu no Ļvivas lasa kriminālromānu, cerot, ka tik drīz viņu neapmainīs. Apmaiņas iespējas ir augstas.
“Pēc nonākšanas gūstā Krievijas karavīri pirms ierašanās šajā nometnē izgāja cauri vairākiem aizturēšanas centriem. Apmeklētāji tiek lūgti neatklāt precīzu centra atrašanās vietu. Ierašanās šeit nozīmē, ka nākamais solis, iespējams, ir apmaiņa, ja vien Ukrainas izlūkdienestu veiktās pratināšanas neatklāj karavīra līdzdalību kara noziegumā.
Vairāki ieslodzītie lūdz Ukrainas varasiestādes atlikt apmaiņu līdz militārā līguma termiņa beigām, lai nebūtu spiesti karot vēlreiz. Daži lūdz viņus vispār neatdot. Bet šajā gadījumā viņi būs apcietinājumā līdz kara beigām, ja viņi brīvprātīgi nepiedalīsies cīņā pret Putinu vērstajā brīvprātīgo formācijā, kas karo Ukrainas pusē,” raksta laikraksts.
Precīzu šobrīd karojošo ieslodzīto skaitu nosaukt nav iespējams. Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas pārstāvis Ahils Desprē sacīja, ka viņš personīgi apmeklējis 1500 ieslodzītos no abām pusēm. Tomēr viņš uzsvēra, ka joprojām ir “tūkstošiem tādu, kuriem nav piekļuves”.
“The Economist” raksta, ka Ļvivas nometne ir priekšzīmīga. Saskaņā ar Ženēvas konvencijām ieslodzītie netiek slēgti kamerās. Kšištofs Janovskis no Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību komisāra biroja saka, ka apstākļi nometnē “iepriekš nav radījuši nekādas nopietnas problēmas un laika gaitā pastāvīgi uzlabojas”. Kā to atļauj konvencijas, karavīri tiek iesaistīti dažādos darbos. Vienā istabā vīrieši sēž pie galda un līmē papīra maisiņus, citās taisa dārza mēbeles.
Ļvivas nometnē daudzi krievi izskatās daudz vecāki par saviem gadiem. Daudzi no cietuma savervētajiem bija slimi un vāji. “Ir ļoti grūti noticēt, ka tie varētu būt noderīgi karā, ja nu vienīgi kā lielgabalu gaļa,” saka Jacenko.
Krievijas armija “gaļas” vervēšanu cietumos sāka jau gada sākumā – attiecību ar “Vagner” pasliktināšanās kulminācijā. Lielākā daļa Krievijas karagūstekņu Ukrainā pavada vidēji pāris mēnešus, bet daudzi ukraiņi, kas atgriežas no Krievijas, pavada tur vairāk nekā gadu. Trešdaļa ukraiņu, kas atgriezās no gūsta, tika uzskatīti par bezvēsts pazudušiem, jo Krievija ar Ukrainu nedalās informācijā par saviem ieslodzītajiem.
Ukrainā ieslodzītajiem ir atļauts zvanīt uz mājām, taču šie zvani nav privāti. Ieslodzītie var lūgt savai ģimenei atsūtīt naudu, lai viņi cietuma veikalā varētu nopirkt saldumus, kafiju un personīgās higiēnas līdzekļus.
“Es esmu dzīvs. Man viss ir kārtībā. Esmu Ukrainā. Esmu cietumā, bet viņi pret mani izturas labi,” sacīja Aleksejs no Ļipeckas, kurš nometnē ieradās pirms dažām stundām.
Pēc Jacenko teiktā, daudzi pilsoņi tic Krievijas propagandai, ka viņi cīnās taisnīgā karā pret “nacistiem”. Taču vismaz daži no ieslodzītajiem šajā nometnē ir savas domas mainījuši.
