Ja es būtu bagāts vīrs…Dažas improvizācijas par auto izvēli Lavijā 4
Pēc pagājušās nedēļas rakstiņa par Frankfurtes izstādi, kurā sacīju, ka neiešu tur pie bentlijiem, poršēm un citiem kosmiski ātriem un tikpat dārgiem monstriem, bet skatīšos uz “Dacia Duster” un ķīniešu “Chery”, saņēmu kāda lasītāja šķību repliku. Nabags nūģis es esot un nekā no patiesa skaistuma un ātruma nesaprotot…
Jā. Nesaprotu – ja par skaistu sapņu piepildījumu uzskata zīmēšanos ar pārspīlētiem izmēriem un greznību, ar absurdu jaudu, kuru Latvijā (pat Eiropas lielākajā daļā) nav kur izmantot. Ja pirkts tiek tas, kam nav praktiska lietojuma iespēju, kas turklāt nespēj izpildīt man nepieciešama pārvietošanās līdzekļa funkcijas pilnā apjomā.
Ar 160 000 eiro vērtu “Porsche Panamera” (arī ar citu marku līdzvērtīgiem limuzīniem) nevar aizbraukt ne sēņot, ne makšķerēt. Pat Rīgas nešķūrētajās nomalēs, par Dundagas apkārtni nerunājot, tas ziemā šļūks uz vēdera un neizslēdzamo vilkmes kontroļu dēļ, iespējams, apstāsies pavisam. Ņemt “BMW X6” (nu jau ir arī vēl garāks “X7”)? Neērti šie luksustanki ir pilsētā. Un pārāk resni, smagi, vārīgi mežā. Kalnā labāk uzbrauks “Subaru Forester” (ar dīzeli un variatoru) vai pat divreiz vieglākais un astoņreiz lētākais “Suzuki Jimny”. Sausa egles zara švīka pa piecus metrus garajiem perlamutra sāniem galīgi nu nekā neiederēsies nākamajā bagātības demonstrējumu dienā un tās likvidēšana izmaksās tik, cik mēnesī saņem kādi pieci pensionāri. Amorāli…
Universālu automobiļu nav. Lai cik dārgi tie arī būtu, neviens no tiem nespēj dot man visu kāroto. Es cienu bagātību un biznesa veiksmi. Bet, ja tās rezultāts ir nevis īpašnieka apvāršņu paplašināšana, bet gan degradēšanās līdz savu iespēju ierobežošanai vizuāla prestiža vārdā – saku atklāti: man tas vienkārši riebjas.
Ja man auto iegādei būtu tie simt un vēl drusku tūkstoši, es darītu tā. Pirmkārt – ņemtu vienu kompaktās vai pat mazās (sen tā jau vairs nav maza) klases auto pilsētas ikdienai. Šajā ziņā mans ideāls joprojām ir un vienmēr paliks pirms 20 gadiem redzētais parīzietis – uzvalkā un ar pulksteni, kuri kopā laba auto vērti, kurš Elizejas laukos izkāpa no “Opel Corsa”. Maksimāli labi komplektētas, protams. Šodien (un bagāts būdams) es gan korsu neņemtu. Lai gan tā (arī “Ford Fiesta”, “VW Polo” utt.) ir rīdziniekam izcili piemērota, mani pērn savaldzināja “Audi Q2”. Ar pagaidām nepārspētu vadāmības vieglumu un precizitāti, ar izcilu “automātu”. Ņemu to. Esmu iztērējis trešdaļu no simta.
Mežs. Tam vajag īpašu auto. Ja “premium” – “Mercedes G” klase. Izcila. Mazliet varbūt par lielu un smagu. Bet pārāk dārga, jo vēl daļu no simta man vajadzēs citam mērķim. Ņemšu klasiku – “Jeep Wrangler”. Ar maksimālu “vēdera” aizsardzības komplektu, ar vinču. Ar lāpstu, trosēm, cirvi un zāģi (un ruma pudeli, tātad arī guļammaisu) bagāžniekā. Bez neiztīrāmiem pūkainiem tepiķiem. Jau iepriekš nolemtu vienai otrai skrambiņai, kuras novākšu tikai tad, kad to par daudz būs sakrājies. Tā. Vēl 35 000 iztērēti.
Kas vēl vajadzīgs? Tāls ceļojums. Absolūta autonomija pat vairāku nedēļu garumā. Motelim līdzvērtīgs komforts divatā. Vai iespēja redzamajā dalīties ar vēl vienu vai pat diviem draugu pāriem. Busiņš vajadzīgs.
Te izvēles iespējas milzīgas. Arī šajā kategorijā ir savs “premium”. “Mercedes” V klase. “VW Multivan”. Diemžēl ne viens, ne otrs trešdaļsimtā, kurš man atlicis, neielien. Bet gluži labi “demokrāti”. “Peugeot Traveller”, piemēram, kurš nesen priecēja mani un vēl septiņus radiņus skaistā tūrē pa Vidzemes viduci un Sēliju, kurš pērn piedalījās mūsu “Gada auto” konkursā un saņēma nopietnu kungu labas atsauksmes. Te viena no tām.
Jānis Bite, “Latvijas valsts mežu” saimniecības vadītājs: “Ikdienā kopš 1993. gada braucu ar “VW” busiem, un salīdzināt “Peugeot Traveller” neviļus gribas ar šo klases “vecmeistaru”. Un – satraukumam ir pamats! Līdz šim mazo pasažieru busu tirgus Latvijā bija sadalīts divās daļās – savā starpā konkurēja “Renault Traffic” (“Opel Vivaro Kombi”) un “Ford Transit Custom”, bet klasi augstāk savā starpā šķēpus krustoja “VW Caravella/Multivan” ar “Mercedes-Benz” V klasi. Nu šo nosacīto status quo izjauc jaunā trijotne – mūsu testa objekts “Peugeot Traveller” un tā dvīņu brāļi “Citroen SpaceTourer” un “Toyota Proace Verso” – šiem “jauniešiem” ir gan neatkarīgā piekare visiem riteņiem, gan automātiskā pārnesumkārba, gan mazais dzinējs (1,6 l) konkurencei ar “Renault/Opel”, gan 2,0 l dzinējs sāncensībai ar “Ford” un “VW”.”
Ņemu “Traveller”. Vidēji garo (L2) versiju. Nu man ir trīs auto. Un esmu jebkuriem kustības apstākļiem un vēlmēm gatavs. Nepilni 30 tūkstoši. Esmu ne tikai iekļāvies 100 000 limitā. Vēl pat mazliet pāri palicis – piekabei, piemēram, uz kuras kuterītis. Vilkšanai derēs “Wrangler”.
Tā, lūk, biezie. Nopirku trīs patiešām noderīgus auto. Kafija, piens un cukurs. Lietojami pēc vajadzības. Jums kaut kas tāds kā Jakobs “Trīs vienā”. Izsaku līdzjūtību… Tā nopietni pajokoju. Sava projekta realizācijai dzīvē diemžēl neesmu gatavs. Un turpinu braukt ar “Nissan Qashqai”. Nav ko brīnīties par mazo un vidējo “krosoveru” popularitāti Latvijā. Tie ir vis-universālākie automobiļi. Spēj gandrīz visu, ko manas sapņu trijotnes pirmie divi. Ja vajadzēs trešā ietilpību, nāksies busiņu noīrēt.
