“Ja Eiropa nenostiprinās militārās spējas un tai nebūs politiskās gribas, Eiropa mirs” – pārdomas pēc Francijas prezidenta runas 32
Aktuālas un interesantas pārdomas savā “Facebook” kontā publicējis bijušais Aizsardzības ministrijas Valsts sekretārs Jānis Garisons. Viņš aizdomājies par Francijas prezidenta paziņojumiem, kas likuši vilties. Turpinājumā publicējam pārdomas!
“Pagājušajā nedēļā ar lielu cerību izlasīju skaļos ziņu virsrakstus par Francijas prezidenta Makrona paziņojumiem Sorbonas Universitātē, par to, ka “Eiropa ir mirstīga un tā var mirt”. Pēdējie notikumi, kas saistīti gan ar karu Ukrainā, gan uzbrukumiem Izraēlai, kā arī iekšpolitiskiem procesiem ASV manuprāt skaidri parāda, ka Eiropai un šeit domājot gan Eiropas Savienību, gan plašāku Eiropu, kur ietilpts arī Lielbritānija un Norvēģija, jāsāk domāt daudz nopietnāk par savām aizsardzības spējām un jo īpaši par spēju militāri aizsargāt savas robežas un gatavību konvenciālam karam. Bet, saprotot, ka mūsdienās ziņu virsraksti varbūt mānīgi, izlasīju pašu Makrona runu, kas lika man tomēr vilties, vismaz attiecībā uz aizsardzības sadaļu.
Makrons ļoti pareizi ir salicis uzsvarus uz nepieciešamību veicināt Eiropas tehnoloģisko attīstību t.sk. drošības aspektus jauno tehnoloģiju attīstībā, zaļo tehnoloģiju attīstību, Eiropas ekonomisko un robežu drošību, kas ir būtiski aspekti Eiropas vadošās vietas saglabāšanai globālajā pasaulē. Par to tik jāpriecājas, ka beidzot Eiropas politiķu galvās sāk nostiprināties ideja, ka drošības aspekts ir gandrīz katrā valsts funkcionēšanas jomā un brīvais tirgus visu neatrisinās. Nevar atdot visu ražošanu un tehnoloģijas Ķīnai un pēc tam brīnīties, ka tava ievainojamība palielinās ar katru dienu. Bet nu kopumā skaidrs, ka globalizācijas laikmets ir beidzies!
Taču attiecībā uz aizsardzību Makrona k-gs, īsti neko jaunu nepateica. Lai arī tika atkārtots iepriekš izteiktais par iespēju ievest spēkus Ukrainā un tādējādi nostiprināta stratēģiskā nenoteiktība, taču gribētos sagaidīt politiķu vīziju, kā tad to Eiropu varēs aizsargāt un ar ko?
Viss, ko Makrons min, ir pretraķešu aizsardzības, tālās darbības ieroču attīstības nepieciešamība, kā arī Eiropas intervences spēki, nav nekas jauns un šīs spējas vairāk bijušas mērķētas uz gatavību reaģēt uz negaidītiem notikumiem Āfrikā vai arī kalpojušas par atrunu tam, lai nav jāieguldās konvenciālo spēju attīstībā. Lai arī tas nav izdevies, jo Eiropu no Āfrikas pēdējos gados ir izspiedusi Ķīna un Krievija. Bet Francijas prezidents diemžēl neko nemin par konvencionālajām spējām, bez kurām, kā tagad skaidri redzam Ukrainā, nav iespējams aizsargāt savas robežas.
Taču kopumā Eiropas parlamenta vēlēšanu priekšvakarā Francijas prezidenta uzsāktā diskusija, manuprāt, ir pat ļoti pozitīva, jo tā tomēr ir atvērusi daudzus jautājumus, par ko Eiropas politiķi vispār līdz šim ir nevēlējušies runāt. Pārfrāzējot Makrona k-gu, ja Eiropa nesapratīs savas stratēģiskās intereses, nenostiprinās savas militārās spējas, neiznīdēs Minhenes agresora apmierināšanas garu, tai nebūs politiskās gribas pielietot militārās spējas un laicīgi reaģēt – Eiropa mirs.
Lai no tā izvairītos ir jāveido militāri spēcīgs Eiropas pilārs NATO ietvaros, kas spētu militāri nodrošināt savu interešu aizstāvību, gadījumos, kad ASV kaut kādu apstākļu ir kavēta to darīt. Vienlaicīgi, ASV ir un tām jāpaliek par Eiropas galveno stratēģisko partneri drošības un aizsardzības jautājumos un te nav runa par kaut kādu mākslīgu Eiropas autonomiju no ASV, bet gan par Eiropas ieguldījuma un atbildības palielināšanu gan pašiem par sevi, gan globāli.
Skaidrs, ka ASV nacionālās drošības intereses var atšķirties no Eiropas, jo galu galā katram ir svarīgāka savas valsts iedzīvotāju drošība. Tas nav nekas jauns, ka ASV raugās uz Klusā okeāna reģionu un Ķīnu kā uz savu primāro drošības interešu virzienu. Arī periodā līdz ASV iesaistīšanai Otrajā pasaules karā, ASV uzskatīja Kluso okeānu un Japānu kā galveno apdraudējumu, un tas prasīja ļoti nopietnu iekšējo diskusiju, lai ASV izšķirtos sākotnēji iesaistīties karā pret Vāciju, atstājot Japānu kā sekundāro mērķi. Pat neskatoties uz to, ka Japāna bija tieši uzbrukusi ASV, izvēlei par labu Vācijai kalpoja gan subjektīvi faktori, kā Čerčila veiksmīgā diplomātija, gan, protams, daudzu amerikāņu saiknes ar Eiropu (kas mūsdienās ir pazudusi un ar to ir jārēķinās), taču nozīmīgākais faktors bija izpratne, ka Vācija ir daudz bīstamāka, jo tā varēja iegūt masu iznīcināšanas ieročus, sakaut Lielbritāniju (visdrīzāk arī PSRS). Pašreizējā situācijā, ja ASV izvēršas konflikts ar Ķīnu Klusā okeāna reģionā, šīs būs primārais interešu virziens un Eiropai būs jātiek galā ar Krieviju pašai. Savukārt, Krievija visdrīzāk nelaidīs garām šādu iespēju, kad ASV būs aizņemta Klusajā okeānā.
Tāpat, runājot par Eiropas spējām vai nespējām, ir pāris konceptuāli jautājumi, kas būtu jāsaprot. Pirmkārt, vai var būt veiksmīga atturēšana politika un iespējams uzvarēt karu ar sev uzliktiem pašierobežojumiem, zinot, ka pretinieks neievēros pat bāzes kara konvencijas un elementārus kara vešanas likumus? Eiropā kopumā esam uzņēmušie neizmantosim nevadāmās pretkājnieku mīnas, kasešu munīciju, esošās un bijušo skolu infrastruktūru militārām vajadzībām, ievērosim militārpersonu darba laiku un nostrādātās stundas utt. Šeit varbūt nebūtu vietā piesaukt to kā Roma zaudēja barbariem, taču skaidrs, ka situācija ir mainījusies, kopš laika, kad visi piesauktie ierobežojumi tika ieviesti.
Viena lieta, kad tu esi uzvarējis Auksto karu un ir sajūta, ka iestājies Kanta mūžīgais miers, bet pilnīgi pretēja lieta, kad karš kļūst par realitāti. Tādēļ atbildot uz manis uzdoto jautājumu, pareiza atbilde būs tāda, kas spēs nodrošināt sabiedrībai aizsardzību, nepieļaut Bučas un Irpines, jo sabiedrībai galvenais jautājums būt drošībā. Un te es vilktu paralēles ar 2015.gadā notikušo bēgļu krīzi Eiropā, kad politiķi nesaprata, ka sabiedrības primārā prasība ir pēc drošības, nevis kaut kādiem pieņēmumiem.
Otrkārt, vai Eiropas Savienības valstīm ir spējas aizstāvēt sevi pret tādu pretinieku kā Krievija konvenciālā karā? Visas runas par Eiropas armijas izveidi līdz šim ir bijušas vairāk par to kā “ietīt jaunā papīrā vecu dāvanu”. Un šodien Eiropā lielākās konvenciālās armijas un bruņojums ir Polijai un Somijai, bet ne kādai no lielajām Eiropas valstīm. Bet Baltijas valstu konvenciālie spēki pārspēj dažas lielākas valsts spējas. Kas, protams, pozitīvi mums, bet nav labi kopumā. Te var pieminēt slaveno Staļina jautājumu, ko viņš it kā pajautāja britu premjeram Čerčilam 1944.gadā, kad tas aicināja mazināt spiedienu uz katoļiem PSRS – “Cik divīzijas ir Romas pāvestam?”. Domāju, ka šī domāšana Krievijā ir aktuāla arī šodien – cik divīzijas ir Eiropas Savienībai?
Treškārt, domāju, ka bez Vācijas pozīcijas maiņas aizsardzības un militāros jautājumos nav iespējama nopietna Eiropas aizsardzība, bet redzam pašlaik Vācija joprojām dzīvo manis jau piesauktajā Kanta mūžīgajā mierā un neredz sevi kā nopietnu spēlētāju un tā īsti nav nopietni ķērusies pie savu bruņoto spēku attīstības. Kā redzējām, Vācijai joprojām svarīgāk izrādīt, ka tā ir gatava īstenot mirušus bruņojuma kontroles līgumus un skaidrs, ka Krievija ļoti labi nolasa šos signālus.
Un visbeidzot, vai Eiropai ir griba izmantot militāru spēku preventīvi, lai novērstu savu pamatinterešu aizskaršanu vai nepieļautu karu savā teritorijā? Te velkot vēsturiskās paralēles jāmin Krimas karu, kad 1853.gadā Krievija uzbruku Osmaņu impērijai. Karā Osmaņu pusē iesaistījās Francija un Britu impērija, jo tās nebija ieinteresētas Osmaņu impērijas sabrukumā un savukārt Krievijas ietekmes paplašināšanai, jo uzvaras gadījumā Krievija apdraudētu britu kolonijas, bet arī visdrīzāk censtos ķerties Eiropas pārdalei, kas izjauktu izveidojušos varas līdzsvaru. Varas līdzsvara jeb balansa koncepts ir bijis aktuāls Eiropā, bet ir bijis aizmirsts, jo pēc Aukstā kara dzīvojām ASV dominējošā pasaulē, bet nu tas mainās. Esošā līdzsvara saglabāšana Eiropā būs arvien aktuālāks jautājums, jo Putins ir skaidri devis saprast, ka viņa mērķis ir Eiropas pārdalīšana.
Visi šie aprakstītie faktori parāda, ka Eiropas aizsardzības spējas ir sarežģītāks jautājums kā tas tiek līdz šim pasniegts sabiedrībai. Šie paši faktori ir kritiski, domājot par mūsu pašu, kā arī Eiropas drošību un aizsardzība tuvākajā piecgadē un dekādē. Starptautiskas vides attīstība skaidri parāda, ka bez nopietnām izmaiņā Eiropas valstu aizsardzības politikās un spēcīga Eiropas pilāra veidošanas NATO ietvaros, prezidenta Makrona vārdi Sarbonas Universitātē var piepildīties. Bet vēl svarīgāk šie faktori jāvērtē tuvākajā laikā domājot un izdarot izvēles par to kā atbalstīt Ukrainu. Par ko gan savas pārdomas uzrakstīšu atsevišķi.”
