Vai tiek rīkoti īpaši treniņi? 0
Noskrien.lv var atrast sev tīkamāko treniņgrupu. Par manējo kļuva Divplākšņi. Grupu šādi nodēvēja dibinātāja Santa. Viņa, atsākot skriet pēc traumas, netika līdzi ātrajiem Pārdaugavas skrējējiem. Sāka pulcināt ap sevi līdzīgi domājošos.
Labprāt skrienu arī viena. Samēroju, lai maršruti ir dažādi un nekļūst garlaicīgi. Ir klusāki periodi, kad pēc lielākas slodzes organismam ļauju atjaunoties.
Vai izdevās novājēt, jo tāds taču bija sākotnējais mērķis?
Sākumā nokritos par astoņiem kilogramiem, par ko biju priecīga. Ļoti piedomāju, ko ēdu, daudz ko izslēdzu no ēdienkartes, pateicu kategorisku nē saldumiem. Taču, kad sāku skriet arvien vairāk, aizliegumi palika otrajā plānā. Vairs nebremzēju sevi, ar baudu ēdu saldumus, jo kalorijas iztērēju skrienot.
Ja svars mazliet vairāk nāk klāt, zinu, ka ar laiku to atkal noskriešu.
Tavā kontā ir ne maratons, bet arī ultramaratons.
Aptuveni pirms diviem gadiem ar skriešanas draudzeni Daci gluži nejauši sākām spriest: vai mēs būtu gatavas tumsā doties 107 km garā ceļojumā? Tieši tik garš ir tā dēvētais skrējiensoļojums – 107 kilometri no Rīgas līdz Valmierai. Es tolaik vēl pat maratonu nebiju pieveikusi, domāju, ka tik grandiozai distancei gatavojas gadiem. Taču, kad pagājušajā vasarā noskrēju 53 kilometrus baso pēdu ultramaratonā, sapratu, ka varu arī vairāk. Apņēmos – ja spēšu pusi noskriet, atlikušo varēšu nosoļot. Kaut vai aizrāpošu, bet līdz galam tikšu!
Gatavojos trīs mēnešus. Visi Valmieras treniņi iekrita ziemā, visdraņķīgākajā laikā, bet nepārtraucu skriet pat 15 grādu salā, jo vajadzēja vismaz pāris reižu pieveikt 40 vai 50 kilometru un paskriet ar lukturīti uz galvas.
* Par Zandas ieguvumiem veselībai un dzīvei, kā arī interesantas epizodes no viņas daudzveidīgās skriešanas ikdienas, lasiet jūlija žurnālā “36,6 °C” vai tā elektroniskajā versijā.
