Vai esi iedzīvojusies traumās? 0
Pēc pirmā maratona sāka pamatīgi sāpēt kāja, tomēr reizēm es skrēju. Jau biju pieteikusies pēc divām nedēļām paredzētajam Nordea pusmaratonam. Domāju, ai, kas tur, noskriešu… Tomēr pēc tam mocījos sāpēs divus mēnešus. Sava ķermeņa prasības jārespektē.
Tagad, ja iesāpas saites, ņemu talkā speciālu putu rulli – tādu var iegādāties medicīnas tehnikas veikalā. Uzlieku pēdu un kustinu, izmasēju arī visu kāju. Tas mazina sāpes, turklāt padara saites elastīgākas. Līdzīgi var izmantot tenisa bumbiņu vai speciālu bumbu ar adatiņām, kas ļoti labi atslogo muskuļus.
Vai izdevās novājēt, jo tāds taču bija sākotnējais mērķis?
Sākumā nokritos par astoņiem kilogramiem, par ko biju priecīga. Ļoti piedomāju, ko ēdu, daudz ko izslēdzu no ēdienkartes, pateicu kategorisku nē saldumiem. Taču, kad sāku skriet arvien vairāk, aizliegumi palika otrajā plānā. Vairs nebremzēju sevi, ar baudu ēdu saldumus, jo kalorijas iztērēju skrienot. Ja svars mazliet vairāk nāk klāt, zinu, ka ar laiku to atkal noskriešu.
Pirms nopietnākām sacensībām rūpīgāk pieskatu ēdienkarti, lai ir gana daudz ogļhidrātu. Cenšos ēst pilnvērtīgi, lietoju daudz augļu un dārzeņu, šķiedrvielu. Brokastu putra jau ir kļuvusi par ieradumu. Noteikti dzeru daudz ūdens.
Tavā kontā ir ne tikai 42 kilometri, tātad maratons, bet arī ultramaratons.
Aptuveni pirms diviem gadiem ar skriešanas draudzeni Daci gluži nejauši sākām spriest: vai mēs būtu gatavas tumsā doties 107 km garā ceļojumā? Tieši tik garš ir tā dēvētais skrējiensoļojums – 107 kilometri no Rīgas līdz Valmierai, no Brīvības pieminekļa līdz Svētā Sīmaņa baznīcas kliņķim. Es tolaik vēl pat maratonu nebiju pieveikusi, domāju, ka tik grandiozai distancei gatavojas gadiem. Taču, kad noskrēju 53 kilometrus baso pēdu ultramaratonā, sapratu, ka varu arī vairāk. Apņēmos – ja spēšu pusi noskriet, atlikušo varēšu nosoļot. Kaut vai aizrāpošu, bet līdz galam tikšu!
Gatavojos trīs mēnešus. Visi Valmieras treniņi iekrita ziemā, visdraņķīgākajā laikā, bet nepārtraucu skriet pat 15 grādu salā, jo vajadzēja vismaz pāris reižu pieveikt 40 vai 50 kilometru un paskriet ar lukturīti uz galvas. Bija nepieciešams ērts apģērbs, kas neberztu, arī lielākas botas. Tomēr izrādījās, ka ar pusotra izmēra lielākām vēl nepietiek, jau pēc 30 kilometriem uz kāju pirkstiem uzmetās tulznas.
Skrējiens notiek naktī?
Startējām tieši pusnaktī pie Brīvības pieminekļa. Nodziedājām himnu un sākām skriet. Bija brīnumaina sajūta būt daļai no šā pasākuma!
Kad tiku līdz Juglas kontrolpunktam, tur bija sapulcējušies līdzjutēji. Šādā skrējienā ļoti svarīgs ir atbalstītāju spēks, kopības izjūta. Divplākšņi mani sagaidīja vairākos posmos. Viņiem pat teleskops bija līdzi, lai redzētu, kad kalna galā parādās skrējējs. Tad skrēja katram pretī un pavadīja uz kontrolpunktu. Tā viņi arī mani sagaidīja, saņēmu gan uzmundrinājumus, gan cienastu un pat masāžu. Profesionāla atbalsta grupa!
Tavā stāstījumā par skrējienu bija aizkustinošas epizodes, piemēram, par svecītēm uz šosejas.
Vietu pie Garkalnes pārbrauktuves biju īpaši izpētījusi Google kartē, jo iepriekšējā gadā tur bijis tumšs, bet ceļš sazarojas un var viegli apmaldīties. Taču priekšā gaidīja pārsteigums – ceļš izlikts ar svecītēm. Tas bija ļoti mīļi.
Kad šķērsoju Juglas gājēju tuneli, ieslēdzu pieres lukturīti. Pirms tam domāju, ka tumšais posms man patiks vismazāk, bet varēju pa īstam izskrieties, jo bija maz mašīnu.
Brasā kāds autovadītājs pajautāja, no kurienes mēs skrienam. Atbildēju, ka no Rīgas. Viņš tikai noelsās – johaidī! Nez ko teiktu, ja uzzinātu, ka jāaizskrien līdz Valmierai.
Mana ceļabiedre bija mūzika. Telefonā ieslēdzu RockMyRun aplikāciju, un pirmā pagadījās salsa, tās ritmā kustējos pa šoseju. Vēlāk īsināju laiku, dziedot Divplākšņu himnu “Tu tikai turi acis ciet, lai laime nepāriet”. Ha, turēt acis ciet nemaz nedrīkstēju, jo vajadzēja vērot šoseju.
Kad ceļa rādītājs vēstīja, ka līdz Valmierai palikuši tikai 37 kilometri, nopriecājos – tas ir mazāk nekā maratons, es taču to varu. Bet kā noskriet, ja aiz muguras jau 70 kilometru un vēl negulēta nakts?!
Tomēr finišēji godam?
Kad tipināju cauri Valmierai, ar skatienu meklēju baznīcas smaili. Un tur tā bija! Vēl atradās spēks pievarēt pēdējos desmitus metrus un uzskriet pa sarkano paklāju, kas klāja baznīcas kāpnes.
Pēc tam ēdu zupu un Feisbukā lasīju Daces ierakstu, ka kliņķi esmu sasniegusi 15 h 41 min 55 s. To laimes sajūtu grūti aprakstīt vārdos.
Kāpēc izlēmi piedalīties baskāju pasākumos?
Tas ir virziens, ko Latvijā iedibināja Edgars Rencis, viņš ar sievu vada koptreniņus Jūrmalā.
Man patīk skriet basām kājām pa liedagu. Paradoksāli, bet man tas iznāk ātrāk nekā sporta apavos. Jūra uzmundrina, visu laiku ir klātesoša. Brīžam dipinu pa smiltīm, tad iebrienu ūdenī.
Ultramaratons no Mazirbes līdz Rojai bija jauks skrējiens, viens no tiem, kurā atkal gribas piedalīties. Līdz Kolkai skriet bija viegli, jo mīkstas smiltiņas. Mazliet tālāk sākās izaicinājumi – akmentiņi, vietām sakrituši koki, nācās skriet pa kāpām. Varēju izbaudīt Kurzemes jūrmalu visā tās daudzveidībā.
Lai regulāri skrietu basām pēdām, pakāpeniski jāstiprina potītes. Parasti skrienu pa pludmali, bet diezgan labi var arī pa asfaltu, tikai tam jābūt gludam un pilnīgi tīram. Rīgā gan grūti tādu atrast. Es arī taku skrējienos labprāt noauju botas, ja jāpārvar kāda upīte, un tālāk paskrienu basām kājām, ja segums ļauj.
Mani vilina ultramaratoni. Feisbukā ultraskrējēju lapā bija ieliktas fotogrāfijas, kur redzamas cilvēku sejas pirms un pēc ultramaratona, nenoliedzami izskats bija citāds, viedāks, apgarotāks.
Man patīk piedalīties arī taku skrējienu seriālā Stirnu buks – tas ir vairāk dvēselei. Visu laiku esam dabā, tādā nosacītā neskartībā. Nesen piedalījos meža taku nakts skrējienā Zilonis tumsā, kas notika Talsu pusē. Vajadzēja pieveikt 63 kilometrus, bet bija pat vairāk, jo klāt nāca apmaldīšanās. Arī tā gadās…
Kādi ir ieguvumi skrienot?
Kaut vai tas, ka labāk paciešu aukstumu. Agrāk biju daudz salīgāka, biežāk saaukstējos. Tagad, ja gadās samērcēt kājas, nesaslimstu. Skrienu visu gadu, arī ziemā, un nevilšus iznāk norūdīties. Varu atrasties ārā jebkuros laika apstākļos.
Jūtu vairāk spēka kājās. Rudenī Valensijā noskrēju maratonu, bet turpmākajā nedēļā katru dienu vēl varēju piedalīties pilsētas ekskursijās aptuveni 21 kilometra garumā.
Esmu daudz izturīgāka. Tas palīdz arī dzīvē, ļauj visu uztvert vienkāršāk. Sakārtojas attiecības ar cilvēkiem.
Ne vienmēr gribas skriet, jo ir jāsaģērbjas, jāizlien no mājas. Bet es apzinos, ka būs foršas emocijas, lieliski cilvēki, labs treniņš, un kājas pašas nes laukā. Kļūstu dusmīga, ja kaut kas nojauc treniņu.
Kā mājinieki uztver tavu vaļasprieku?
Dēls Kristers arī sācis skriet, viņam ir deviņi gadi. Pirms pāris gadiem aizvedu viņu uz bērnu skrējienu, un zēnam ļoti iepatikās, ka finišā kaklā uzkar medaļu. Laika gaitā skrējienu kļuva arvien vairāk, jo gribējās vairāk nopelnīto medaļu.
Ja skrienam kopā, protams, vairāk koncentrējos uz viņa tempu. Nesen puika piedalījās Rimi minimaratonā, ģimeņu skrējienā. Kad pieteicu dēlu, vīrs uztraucās: viņš tak nevarēs noskriet četrus kilometrus! Taču mēs trenējāmies, mācīju, kā pareizi elpot, kā skriet. Kopā arī pieveicām distanci. Kristers bija sajūsmā, viņš dikti centās.
Vīrs redz, ka fiziska izkustēšanās nāk man par labu, esmu mainījusies. Kad skrienu gar jūru desmit kilometru, viņš mani sagaida. Vienreiz vīrs teica: es ieslēdzu darbā soļu skaitītāju, un, izrādās, strādājot veikalā, dienā noeju pat astoņus kilometrus! To viņš saka tādēļ, lai es neteiktu, ka nekustas.
No manis iedvesmojoties, skriet sākušas arī dažas draudzenes.
Kas ir tavs lielākais dzinulis?
Pats skrējiens, gaisotne. Ja nebūtu prieka, es to nedarītu. Jo garāks gabals pieveikts, jo labāk jūtos. Skrienot manī ienāk brīvības sajūta.Droši vien ne jau katram jāskrien maratons, galvenais ir vispār izkustēties. Dzīve ir kustībā – to es tagad zinu skaidri.
