Ja divplāksnim iepatīkas skriet un galu galā pievarē ultramaratonu! 0
“Savulaik man bija klusa doma, ka varbūt kādreiz noskriešu piecus kilometrus Rīgas maratonā. Tas gan šķita neaptverams attālums. Nevarēju pat nosapņot, ka reiz pieveikšu ultramaratonu, ka spēšu skriet daudzas stundas naktī, sniegā un salā,” saka filoloģe Zanda Taupmana.
Ar Zandu kādreiz strādājām vienā darbavietā. Īpašas sporta aktivitātes netikām novērojuši. Tāpēc pārsteigta aplūkoju Zandas fotogrāfijas feisbukā – te viņa laimīga jož gar jūru, te stāv uz sacensību goda pjedestāla, te gandarīta pēc pirmā maratona… Vingra, sportiska, vienmēr smaidoša.
Uz interviju Zanda atbrauc ar velosipēdu, taču tikpat labi būtu atskrējusi no savas darbavietas Ķengaragā, tie esot vien pieci kilometri. Viņas profilā, kas atrodams portālā Noskrien.lv, ik pa brīdim parādās ieraksti Neplānots skrējiens uz darbu vai Uz skolu pēc bērna. Ir arī interesantāki nosaukumi: Līdz veikalam pēc vakariņām un atpakaļ, Pēc puķēm vecmāmiņai vārda dienā, Pusnaktī pavadot Mildas pie Sīmaņiem. Domāju, tas kāds īss pārskrējiens, bet, izrādās, citus pavadot var nojozt 17 kilometru!
Tā vien šķiet, ka Zandas dzīve pārsvarā sastāv no skriešanas. Viņas kontā ir jau četri maratoni, 17 pusmaratoni un trīs ultramaratoni, viens no tiem – basām kājām. Kopš pagājušā rudens viņa sadarbojas ar profesionālu treneri Aigaru Matisonu no Ventspils, lai uzlabotu personiskos rezultātus, tas arī sāk izdoties.
Kā viss sākās, vai arī agrāk patika skriet?
Skolas laikā tas bija vienīgais sporta veids, par ko varēju saņemt labu atzīmi. Taču tolaik mūs mudināja skriet ļoti ātri, sacensties. Tas īsti nepatika. Vēlāk sportoju neregulāri, kaut ko uzsāku, tad pametu. Kā daudzi. Kad sāku strādāt uzņēmumā Grindeks, radās iespēja ikdienā braukāt ar velosipēdu, jo darbavietā bija kur to novietot. Tomēr kārojās vēl kādu aktivitāti, jo šķita, ka man jānotievē.
Māmiņu portāla Cālis forumā ieraudzīju tēmu par sportošanu. Sāku lasīt, uzzināju daudz ko interesantu. Par svara nomešanu kāda meitene uzrakstīja: tas ir mīts, ka riepa pazudīs, ja sporta zālē kačāsi presi, tev vajag kardionodarbības. Vislabāk derot skriešana. Nu ko, vilku kājās botas un gāju laukā. Nekādas sajēgas gan nebija, centos skriet pēc iespējas ātrāk. Turpat Cālī izlasīju, ka jāietrāpa pareizajā pulsa zonā un to var noteikt ar pulsometru. Nopirku, sāku lietot un secināju, ka jožu daudz par ātru. Pamazām izpratu, ko skriešanas sports vispār nozīmē. Man patika, ka interneta draudzenēm varēju pavēstīt: šodien tik un tik kilometru. Allaž kāda mani paslavēja, pozitīvi noskaņoja. Konsultējos, ja kaut ko nesapratu.
Vēlāk piereģistrējos virtuālajā skrējēju klubā noskrien.lv. Portālā bija raksti, forumi, pieredzējušu sportotāju padomi. Varēju fiksēt savus skrējienus daudz detalizētāk. Pēc pusgada sāku diezgan mērķtiecīgi pagarināt distances, nedēļā pievienoju apmēram kilometru. 6. aprīlī noskrēju pirmo divdesmitnieku, biju tik lepna par sevi!
Pirmajā ziemā trenējos arī sporta klubā uz melnās lentes jeb skriešanas trenažiera, tagad tas vairs galīgi nepatīk. Labāk skrienu sniegainā vai lietainā laikā nekā smacīgā telpā.
Vai jau pirmajā ziemā izlēmi startēt sacensībās?
Togad pirmo reizi izsludināja Sieviešu skrējienu, kas nu jau kļuvis par tradīciju. Citas meitenes reģistrējās, es arī. Kāpēc ne, ja varu noskriet septiņus kilometrus! Tomēr cītīgi trenējos.
Togad bija vairāk nekā tūkstotis dalībnieču, finišēju pirmajā simtniekā, par ko pati brīnījos. Bija laba sajūta, ka tā varu. Tad maisam gals bija vaļā. Pēc divām nedēļām bija Nordea maratons, nolēmu skriet pusmaratona distanci. Pārliecinājos, ka tas man pa spēkam, tomēr pēc tam gan knapi varēju pakustēt. Tas tāpēc, ka vēl daudz ko nezināju. Uzskatu, ka nevar jozt maratonu vien īsu brīdi pēc norāpšanās no dīvāna. To varētu darīt pēc pāris regulāru treniņu gadiem.
Savu pirmo maratonu pieveicu pusotru gadu pēc tam, kad aizrāvos ar skriešanu, tas bija Vendrā Igaunijā. Nākamo arī noskrēju Igaunijā, Tallinā. Man patīk, kā igauņi organizē šīs sacīkstes. Vendras sacensības nav lielas, tās jau gadiem organizē vietējais skriešanas entuziasts Joels Tints, tāpēc ir ļoti personiska attieksme pret katru dalībnieku.
Kādreiz šķita – ja jau pieveic 20 kilometru, droši vien sporto sen. Bet, izrādās, pat ultramaratonā startē tādi, kuri skrien vien pāris gadu. Vispār pārsteidzoši daudz cilvēku aizraujas ar šo sporta veidu. Piemēram, noskrien.lv reģistrējies vairāk nekā tūkstotis sportotāju. Koptreniņos satieku cilvēkus, ar kuriem prieks kopā pavadīt laiku, ne tikai skrienot.
Vai tiek rīkoti īpaši treniņi?
Noskrien.lv var atrast sev tīkamāko treniņgrupu. Par manējo kļuva Divplākšņi, kuriem kopā bijuši jau 156 koptreniņi, viņiem pievienojos pēc grupas aptuveni gadu ilgas pastāvēšanas. Grupu šādi nodēvēja dibinātāja Santa. Viņa, atsākot skriet pēc traumas, netika līdzi ātrajiem Pārdaugavas skrējējiem. Sāka pulcināt ap sevi līdzīgi domājošos. Treniņi ar Divplākšņu nosaukumu tika ierakstīti Noskrien kalendārā un uzreiz izgāja tautās.
Esam draudzīgs, savstarpēji atbalstošs bariņš, kas skrien mierīgi un ar baudu. Koptreniņi reizēm tiek rīkoti ar novadpētniecības elementiem, piemēram, pa ceļam apskatām Pārdaugavas muižas. Mūsu mērķis var būt arī Kleistu zirgaudzētava, ziedošas magnolijas vai lidlauks, kur safotografējamies ar lidmašīnām un, protams, ar divplāksni. Mums patīk tā dēvētie ārpuscivilizācijas, nekurienes vai izlaušanās koptreniņi, kad jātiek pāri negaidītiem šķēršļiem.
Labprāt skrienu arī viena. Samēroju, lai maršruti ir dažādi un nekļūst garlaicīgi. Ir klusāki periodi, kad pēc lielākas slodzes organismam ļauju atjaunoties. Savukārt, ja gatavojos ultramaratonam, trenējos pat piecas dienas nedēļā. Noteikti pirms un pēc treniņa vingrinos – izstaipu muskuļus. Ja priekšā gara distance, vingroju vēl papildus. Labi noder pilates, arī peldēšana, jo tā māca pareizu elpošanu.
