Tikai ekstrēmi optimisti var iedomāties, ka pāreja uz bezizmešu transportu notiks ātri un viegli 19
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tikai ekstrēmi optimisti var iedomāties, ka pāreja uz bezizmešu transportu notiks ātri un viegli. Pat jauno izstrādājumu pilnīgai elektrifikācijai vajadzēs gadus desmit.
Un nekur jau neizgaisīs tie miljoni gadsimta sākumā visai izšķērdīgi saražoto dabas piesārņotāju, ar kuriem esam ciešā ikdienas tuvībā.
Satiksmes attīrīšanās būs ilgs un dārgs process, kura uzvaru varbūt redzēs mazbērni. Bet kaut ko tajā ieguldīt tomēr varam jau tūlīt. Jau tuvākajos gados. Un bez lielām investīcijām. Pat otrādi – ietaupot. Kā?
Nepērc pārāk lielu un smagu!
Neatkarīgi no piedziņas veida lielākas masas paātrināšana un pārvietošana ir izšķērdība. Un pasaules piesārņošana. Ņemam populāras firmas modeļu virkni. Lielākais (džips) ir piecus metrus garš, sver 2200 kg un tērē 10 litrus benzīna uz 100 km.
Vidējais (“pilsētas krosovers”) – attiecīgi 4,5, 1500 un 6,5. Bet (nemaz nelienot “mini” klasē) šim ražotājam ir arī četrmetrīgs pārvietošanās rīks ar svaru tikai nedaudz virs tonnas un patēriņu ap pieciem litriem.
Pēdējie gan veido tikai aptuveni trešdaļu Eiropas autoparka. Ja tādi būtu visi, izmešu daudzums samazinātos divkārt un tuvāko gadu ambiciozie kontrolskaitļi būtu sasniegti pat bez elektrifikācijas.
Nu labi, ne jau visi. Ir, protams, ļaudis, kam lielie auto tiešām ikdienā nepieciešami. Bet daudz vairāk ir to, kuri ar džipiem un minibusiņiem ved uz skolu sīčus, kas pavisam mierīgi ietilptu divreiz vieglākos ratiņos. Un pilni šie dižauto tiek piekrauti vien pāris reizes gadā…
Es, izvērtējis savas ikdienas pamatvajadzības, ņemu “mazo klasi”. Un jūtos pasaules attīrīšanā jau savu artaviņu devis.
Bet ja nu nelien iekšā…
Tā reizēm gadās. Lauciniekiem biežāk. Pilsētu privātmāju vai vasarnīcu īpašniekiem arī. Ne tikai nelien iekšā, bet arī mēdz smirdēt vai šmucēt. Ko nu? Atbildi priekšā saka benzīna uzpildes stacijas.
Un, lai neizceltu nevienu no tām, vārdu dodam Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājam Ojāram Karčevskim. Saruna notiek viņa vadītās “Astartes” uzpildes stacijā Krasta ielā. Pagalmā. Pie iznomājamas piekabes.
“Šis ir viens no veidiem, kā cenšamies klientu labāk, daudzveidīgāk apkalpot un tā piesaistīt savam zīmolam. Piekabju noma ir vairākiem Latvijas degvielas tirgotājiem. Nav “Nestei” un “Circle K”, kuri izvēlējušies citus “magnētus”.
Nav jau šī pakalpojuma realizācija vienkārša. Katra piekabe pēc atgriešanas ir rūpīgi jāpārbauda un vajadzības gadījumā jāpalabo. Mēs taču atbildam par klienta ērtībām un drošību.
Lai gan gaidām, ka tieši pēdējo savas rīcības pamatā liks katrs pats. Mēs nevaram pārbaudīt viņa pieredzes un iemaņu līmeni. Vien kontrolējam atbilstošas vadītāja licences esamību.
Pieprasījums visai prāvs. Pat ar vairākiem simtiem piekabju, kuras ir asociācijas biedru piedāvājumā, reizēm nepietiek. Cenas nav augstas. Galvenais klients – saimnieciski aktīva privātpersona. Kā saka – latvietis praktiskais,” stāsta Ojārs Karčevskis.
Izklausās lieliski, bet…
Daži šķēršļi, kas liedz piekabju nomai kļūt vēl populārākai, ir šādi. Pirmais un galvenais – vajadzīgs sakabes āķis.
Rati pavelkami vien tad, ja tev laimējies lietotu auto nopirkt ar visu “fārkopfu” vai, jaunu pasūtot, esi lūdzis tādu uzstādīt un iekļāvis to kopējā auto cenā. Ja izdomāji tikai vēlāk, nepieciešamais papildu tēriņš var būt nepatīkams pārsteigums.
Palūdzu sava “Suzuki” dīleri sastādīt tāmīti divgadīgas “Vitaras” pārvēršanā par vilcēju. Sanāca ap 400 eiro. Ja vēlos āķi noņemamu – vēl mazliet vairāk.
Tikai aptuveni puse no šīs summas ir maksājama par mehāniku, par dzelžiem un to stiprinājumu. Tikpat diemžēl maksā tikai šķietami vienkāršā elektriskā daļa.
Mūsdienu automobiļu lielākajai daļai visas pakaļējās gaismiņas ir ekonomiskas vājstrāvas ietaises, kuru barošanas jaudai pievienot vēl rozeti piekabes uguņiem tā vienkārši nevar.
Varbūt dīleris izmanto savu monopolu? Vai lētāk nevar? Tā jautāju dažiem “Gada auto” žūrijas biedriem, pieredzes bagātiem autoservisu vadītājiem.
Raimonda Volonta (“V4 Motors”) aprēķini deva tikai mazliet mazāku rezultātu. Uldis Rolis (serviss “Rolis”) smejot sūtīja mani pie kāda Pētera “tur mežmalas šķūnītī”.
Tas noteikti varēšot lētāk, jo tie dzelži jau internetā nopērkami par simtu ar astīti. Un kas tad nemāk vadus piešņorēt… Bet – ja lampiņas tomēr nedegs, sodu maksāsi tu. Ja visa tā uzparikte aizdegsies pati – nez ko teiks iznomātājs un apdrošinātājs.
Tātad – labs āķis nebūs lēts. Tomēr arī ne kosmiski dārgs. Un investīcija, pietiekami bieži šādu pakalpojumu izmantojot, var rentēties. Bet ir vēl viens “bet”.
Par svaru neparunājām…
Bet vajag, jo tieši šajā jomā slēpjas satiksmes noteikumu, šķiet, nepietiekami apgaismotas pamatīgas lamatas. Divpakāpju.
Ar pirmo – šīs sakabes vadītāja tiesībām ir vienkāršāk. Man ir visparastākās B kategorijas tiesības. Atļautā auto pilna masa paliek nemainīga – 3,5 tonnas.
Kopā ar piekabi tā nedrīkst būt lielāka par 4,25 tonnām (ja piekabes daļa summā nepārsniedz 750 kg). Vēršu jūsu un policijas, kas joprojām mēdz aplami uzskatīt, ka divasu piekabēm vajadzīgas kādas īpašas pielaides, uzmanību uz to, ka noteikumos šādu prasību nav.
Tikai svara limiti. Bet vilcēja un piekabes masas attiecības atļauto 3,5 tonnu robežās šī tabuliņa nekādi neskaidro. Drīkstu vilkt divas tonnas ar tonnu smagu žiguli?!
Te sākas juridiski džungļi, kuros manis saņemtā CSDD speciālistu atsauce uz CSN punktu 180.9 (aizliegts vilkt piekabi, kuras masa pārsniedz vilcēja izgatavotāja noteikto vilkšanai paredzētās piekabes masu) skaidrību ieviest nespēja.
Kur un kā uzzināt, ko tas ražotājs atļāvis piekabināt? Auto pasē šādas ailes nav. Līdzi dotajā rokasgrāmatā – kā nu kuram.
Manam vecajam “Nissan” par to nebija ne vārda. Internetā atradu “Subaru” “manuāli” – tur gan viss ierakstīts. Lai dzīvo gudrais internets!!! Prasu šim par “max towing weight” un saņemu atbildes. Pat par “Lada Niva”.
Taču – tās ar retiem izņēmumiem (“Kia”, piemēram) nav noteikumos prasītās ražotāja atbildes. Tie ir dažādi, pirmkārt, jau angļu klubi un biedrības, kuri mēģina šo informatīvo badu labot. Un labo nepilnīgi.
Parasti viņu padomos nav ne vārda par piekabēm bez bremzēm (pie mums izplatītākajām). Ieraugi pret “Qashqai” vārdu 1400 kg un apmierināts smaidi. Bet, kad beidzot izdodas atrast ražotāja datus, izrādās, ka bez piekabes bremzēm es drīkstu vilkt tikai 620 kg.
Un ne “Astartes” nomas, ne kaimiņa piekabes, kuru pasēs rakstīts 750 kg, es vilkt vairs nedrīkstu… Vai drīkstu – ja nekrauju pilnas? Kā visā šajā putrā uzvedīsies kustības uzraugi?
Svērt jau viņiem neesot ar ko. Tādēļ laikam jau skatīsies piekabes pasē. Bet kur viņi ņems “vilcēja izgatavotāja noteikto”? Nekur neņems, kamēr obligāta nebūs prasība līdz ar citiem obligātajiem ikdienas dokumentiem piekabes vilkšanas gadījumos uzrādīt ražotāja oficiāla pārstāvja (dīlera) zīmogotu papīru ar šo skaitli.
Vai kamēr kāds (CSDD vai tās pilnvarota organizācija) neizdos izziņu grāmatu, kurā šie limiti būs atrodami. ASV, piemēram, tāda ir. Pie mums ne vilcēji, ne policija nezinās, ka daudziem auto ražotāja noteiktais bezbremžu piekabes svars ir mazāks par 750 kg.
Būs tātad labi, ja pats sava auto formālās vilcējspējas papūlēsieties izzināt. Un nekrausiet iznomātajos ratos pārāk daudz.
Laimīgu un drošu ceļu! Un vēl atcerieties – ar piekabi nedrīkst braukt 90 km/h. Iekārtojamies smago plūsmā.
Var bez piekabes
Jautāju par kravu pārvadāšanas pieredzi arī “Gada auto” žūrijas biedram arhitektam Jānim Mežulim. Viņam jāzina daudz, jo māju Rīgā šis jau labu laiku papildinājis ar īpašumu laukos.
Un dzirdēju atbildi: “Negribu es piekabes un āķus! Negribu pārpūlēt un lauzt savu automobilīti! Vedu ar busiņu. Darbā man tāds pieejams.” Laimīgais Jānis. Vienkārši “paņem darbā”…
Ja tavā darbā busiņa nav, vari nomāt citur. Piedāvājums gan nav tik plašs kā piekabēm, tomēr tie atrodami gan pie dažiem būvmateriālu veikaliem, gan “Citybee” un “Fiqsy” mobilajās lietotnēs, kuras, iespējams, esat jau iemēģinājuši pilsētas mazauto un skrejriteņu meklējumos.
Stāsta “Fiqsy” vadītājs un līdzīpašnieks Māris Avotiņš: “Sākotnēji 15 mūsu iegādātie kravas busiņi bija paredzēti skrejriteņu nomas tehniskai apkalpošanai.
Izrādījās, ka to noslodze nav pilnīga, atvērām nomas piedāvājumu, vienkārši realizējamu tajā pašā “Fiqsy” lietotnē. Konstatējām – klientiem patīk. Jo ir taču ļoti ērti necensties iebāzt savā mazauto dārza melnzemes maisus vai žoga remontam vajadzīgos dēļus, bet likt tos pa plaši atveramām busa durvīm līdzenā un plašā kravas platformā, kuru pēcāk viegli varēšu iztīrīt.
Patīk tas, ka vedu kravu manis paša izvēlētā laikā, nevis jaucu savu saspringto dienaskārtību, pielāgojoties ne vienmēr ērtajiem tirgotāju pārvadājumu piedāvājumiem.
Tāpat kā piekabju nomā īpašas klientu prasmju pārbaudes neveicam. Ir uzrādītas B kategorijas tiesības, veikta neliela avansa iemaksa savā kontā – laimīgu ceļu!
Vien jābrīdina, ka veicam attālinātu sekošanu brauciena maršrutam un režīmam. Ja tas izrādīsies satiksmes noteikumiem neatbilstošs, varam šī klienta lietotni turpmāk slēgt.” l
EKSPERTA VIEDOKLIS
Apdrošinātāji var būt piekasīgāki par iznomātājiem un policiju
Raitis Mazjānis, Latvijas Autoinženieru asociācijas prezidents: “Piekabes – tas ir labi. Palīdz daudzās dzīves situācijās. Bet tiešām lietotājam jābūt ļoti piesardzīgam ar masām, citādi iespējama negadījuma nodarīto skādi var nākties apmaksāt pašam. Apdrošinātāji var izrādīties daudz piekasīgāki par iznomātājiem un policiju.
Par āķiem. Pat ja meklē lētāko, atceries – tiem jābūt sertificētiem. Un, ja auto jauns, uzstādīšanas meistariem mūsdienīgi izglītotiem. Kas maksās dārgi.
Tādēļ prognozēju, ka jauni (veci?) ceļi mūs gaida lietotu auto izvēlē. Redzu, ka daudzi praktiski un saimnieciski vīri, kuri jaunībā iemācījušies skrūvēt un ķīlēt, aizvien biežāk izvēlēsies nevis 15 gadus vecu “BMW X5”, kura remontu izmaksas var jau dažos gados pārsniegt iegādes cenu, nevis 2021. gada mazo klasi, bet, teiksim, 1981. gada “Ford Transit” – ar motoru vienkāršu kā grābeklis.
Un piekabes āķi piedevām. Un iespējams, ka tieši viņi šajos modernajos auto džungļos būs patiesi brīvi. Neviens nespēs šiem auto atrast ražotāja atļautos vilkšanas limitus. Un veči lēni un prātīgi pārvadās visu vajadzīgo.
Bet mūsdienu digitalizētie stūrētāji… Daudzi ir pilnīgi profāni tādos jēdzienos kā inerce, masa, centrbēdze, palēninājums, paātrinājums.
Un tādēļ lielai viņu daļai labāk tomēr turēties tālāk no rīkiem, kuri savā vadāmībā krasi atšķiras no viņu ikdienā pierastajiem, pat ja visi noteikumi formāli tiek ievēroti. Viņiem labāk jau to kravas atvešanu uzticēt profesionāļiem.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
