Uldis Šmits: Svarīgs ir ne tikai bēgļu skaits, bet arī konkrētās personas 17
Pāvests Francisks, būdams Dienvidamerikā, vienā no savām runām atkārtoti prasīja izbeigt genocīdu, kas Tuvajos Austrumos tiek vērsts pret kristiešiem. Jēdziena “genocīds” lietošana bieži vien izraisa politiskus strīdus. Šoreiz strīdēties nav nekāda pamata – “Islāma valsts” kontrolētajās teritorijās Irākā, Sīrijā un citviet notiekošais pilnībā atbilst darbībām, kuras definē 1948. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemtā “Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to”. Nevarētu teikt, ka t. s. starptautiskā sabiedrība dziļi vienaldzīgi izturētos pret kristiešu slepkavošanu (vai labākajā gadījumā piespiedu pievēršanu islāmam), taču reģionā valdošās realitātes apstākļos “genocīda nepieļaujamība” paliek uz papīra, nerunājot par noziedznieku sodīšanu. Tāpēc apdraudētie, ieskaitot vissenākās kristiešu draudzes, dodas svešumā.
Savā sentēvu zemē viņi nebija trūkumcietēji vai diedelnieki, un, kā ievērojušas viņiem palīdzību sniedzošās nevalstiskās organizācijas, diezgan daudzos gadījumos tie ir cilvēki ar labu izglītību, kuri pamet īpašumus un iesākto biznesu, lai glābtu dzīvību. Protams, ne mazums no viņiem tagad nonākuši starp Eiropas Savienības valstīm “sadalāmajā” bēgļu masā, bet tas, kā zināms, ir temats, kas uzvanda emocijas visā Eiropā un varbūt Latvijā jo īpaši. Turklāt 20. jūlijā Briselē paredzēta ES valstu iekšlietu ministru sanāksme, kurā vajadzētu panākt galīgo vienošanos, cik katra valsts un pēc kādas formulas bēgļus uzņem vai neuzņem. Iepriekš tika apgalvots, ka Latvija divu gadu laikā varētu izmitināt pārsimts bēgļu. Tomēr svarīgs ir ne tikai skaits, bet arī konkrētās personas, kas šajā skaitā ietilpst. Kas tās izraudzīsies un pēc kādām mērauklām? Piemēram, Polija sola pieņemt aptuveni divus tūkstošus, bet negaida, ko tai, ja tā drīkst sacīt, iedos. Nesen Varšavā esot nolaidusies lidmašīna ar piecdesmit Sīrijas kristiešu ģimenēm, kopumā 158 cilvēki, un šīs lietas pārraudzībā iesaistījusies arī Polijas Ārlietu ministrija. Tāpat baznīca. Nav sevišķa iemesla šaubīties, ka ne viens vien atbraucēju jaunās paaudzes pārstāvis jau pavisam drīz apgūs poļu valodu un pārāk neatšķirsies vai vispār ne ar ko neatšķirsies no mītnes zemes pilsoņiem.
Ja reiz politisks lēmums par Latvijas līdzdalību bēgļu uzņemšanas pasākumā ir pieņemts, mums būtu nepieciešama tāda pati pieeja.
