Māris Antonevičs: Ja čurā uz galvas, tas nav lietus 17
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aicināt uz Latviju Krievijas televīzijas kanālu “Doždj” bija kļūda – to tagad droši vien saprot visi. Gan tie, kas kritizē “Doždj” iejūtīgo attieksmi pret Krievijas armijas karavīriem (lasi – okupantiem), jo tie taču “mūsu zēni”, gan tiem, kas aizstāv telekanālu, kā pretargumentu bieži izvēloties Latvijas apspļaudīšanu.
Pat neskatoties uz to, ka nekādi lēmumi vēl nav pieņemti – pagaidām ir tikai sašutums soctīklos, atsevišķi politiķu paziņojumi, kā arī Latvijas Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes un Valsts drošības dienesta ierosinātas pārbaudes. “Vajag tīties no Latvijas” (“Нужно валить из Латвии”) – “Doždj” iesaka tā kvēlākie atbalstītāji, lai gan skaidrs, ka šis telekanāls, tāpat kā daudzi citi līdzīgi Krievijas mediji, Latviju izvēlējušies ne jau tāpēc, ka viņiem garšo “Kāruma” sieriņi (tos savulaik īpaši lielīja Ksenija Sobčaka) vai, piemēram, patīk vietējā arhitektūra un daba.
Galvenais pluss ir pašpietiekamā krievu valodas vide, Krievijas tuvums un samērā zemās izmaksas. (Kā nesen vienā no intervijām paskaidroja telekanāla ģenerāldirektore Natālija Sindejeva: “Cilvēcīgi mums te ir ļoti komfortabli – ir tuva kultūra, valoda, mūs daudzi atbalsta, burtiski uz rokām nēsā.”) Cita lieta, ka šoreiz Krievijas mediju izmitināšanai te ir bijusi politiskā griba no Latvijas varas aprindām, kas uzliek arī atbildību. Pavasarī, kad aktualizējās šis jautājums, visspilgtāk to demonstrēja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Šobrīd viņš ir ļoti atturīgs savos komentāros, kamēr aizsardzības ministrs Artis Pabriks ir tiešs: “Uzskatu, ka “Doždj” ir jādodas strādāt uz Krieviju un uzturēšanās atļaujas ir jāatņem. Mērs ir pilns.”
Jāatgādina, par ko tad ir skandāls. Ceturtdien, 1. decembrī, “Doždj” demonstrēja līdzjūtīgu sižetu par Krievijas armijas mobilizētajiem, un raidījuma vadītājs Aleksejs Korosteļevs tā nobeigumā paziņoja: “Ja jums ir liecības par to, kā notiek mobilizācija, kā mobilizētajiem klājas dienestā un frontē, un jūs gribat pastāstīt par šīm problēmām, noteikti uzrakstiet mums e-pastā vai mūsu “Telegram” kanālam.
Mēs faktiski visiem atbildam un daudz ko no tā publicējam. Ceram, ka daudziem karavīriem esam varējuši palīdzēt, piemēram, ar aprīkojumu un elementārām ērtībām frontē.” Kanāla vadība ir paziņojusi, ka teiktais bijusi “pārteikšanās” un “kļūda”, un nolēmusi atlaist konkrēto žurnālistu, lai gan tā vairāk šķiet pēc vēlmes ātri nogludināt situāciju.
Noklausoties teikto, ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir nevis pārteikšanās, bet pozīcija (to gan varēja paust arī netiešākā formā), kas faktiski nav jauna, jo par to asi strīdi turpinās jau kopš 24. februāra. Proti, pamatā ir jautājums – vai šis ir tikai Putina karš vai Krievijas karš? Kamēr pasaule pamazām atzīst, ka tas tomēr ir Krievijas karš, tikmēr Kremļa opozicionāri un šīs ievirzes krievu mediji turpina apgalvot, ka atbildīgs ir tikai Putins un viņam pietuvinātie. Pārējos, kā šajā gadījumā, krievu karavīrus tiek mēģināts pasniegt kā upurus.
Taču ukraiņus nogalina ne jau personīgi Putins, to dara Krievijas armija, un miljoni aizmugurē aplaudē vai vienaldzīgi noskatās. Var saprast “Doždj” vēlmi iegūt sev lielāku auditoriju arī šajā vidē (un varbūt pamazām noskaņot kādu daļu pret Putinu), taču šādai pozīcijai nevar ne piekrist, ne attaisnot. No Latvijas skatpunkta viss ir vienkārši – Krievijai Ukrainā ir jāpiedzīvo sakāve un krieviem ir jājūt kauns un nožēla par to, ka viņu valsts ko tādu ir darījusi.
Patiesībā šis gadījums atklāj daudz dziļāku problēmu, par ko varēja nojaust jau iepriekš – Krievijas opozīcijas nespēju vai nevēlēšanos apzināties lielākās briesmas, ko nes Putina režīms. Tās spilgtākais līderis Aleksejs Navaļnijs visu savu pēdējo gadu darbību ir balstījis tikai uz vienu tēmu – korupciju.
Iepriekš, piemēram, 2015. gadā atentātā nogalinātais Boriss Ņemcovs daudz runāja arī par Kremļa impēriskajām tieksmēm, agresiju Ukrainā, bet Navaļnijam un viņa domubiedriem šīs tēmas it kā neeksistēja. Uz tiešu jautājumu “Kam pieder Krima?” viņš gan vienā no intervijām atzina, ka tā nav nekāda “sviestmaize”, lai atdotu atpakaļ Ukrainai.
Tātad – Krievijai. Un tagad uz brīdi iedomāsimies, kas būtu noticis, ja Navaļnija iebildumi būtu ņemti vērā – gan Krievijas valsts pārvaldē, gan armijā korupcija būtu izskausta, tā gan būtu tikpat impēriska un asinskāra, taču moderna, kaujasspējīga un darbotos kā perfekts mehānisms? Diemžēl Ukraina būtu cietusi daudz smagāk. Kremļa opozicionāri gan mēģina iegalvot, ka, ja nebūtu korupcijas, nebūtu arī kara, taču šādu loģikas ķēdi ir diezgan grūti saskatīt.
“Doždj” iepriekš ticis bloķēts Ukrainā. Iespējams, Latvijā daudziem šķita, ka tie ir vien ukraiņu aizspriedumi. Tagad mēs esam sašutuši par to pašu – karti, kurā Krima atzīmēta kā Krievijai piederoša, un līdzjūtīgu attieksmi pret okupantiem. Neveikla situācija – kanāla saturu ietekmēt nevaram, un tā pati “Doždj” ģenerāldirektore jau skaidri likusi saprast – ko gribēsim, to arī rādīsim.
Vienlaikus sāk palikt neērti ukraiņu priekšā, dažreiz arī klausoties to, kas tiek vēstīts par Latviju – ja atceramies slaveno interviju ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi, kurā “Doždj” žurnāliste aktīvi iebilda pret okupācijas pieminekļa nojaukšanu. Protams, varam turpināt uzskatīt, ka uz galvas līst lietus, lai gan brīžiem rodas sajūta, ka tā ir pavisam cita substance.
