Sargājam vai zaudējam? 0
A. Muižnieks: “Sagatavoti arī grozījumi likumā, kas nosaka priežu audžu apsaimniekošanu gar Baltijas jūru un Rīgas līci. Šeit nav runa par aizsargjoslu, kas noteikta 300 m platumā. Runa ir par aizsargjoslu, kuru katra pašvaldība noteikusi individuāli līdz pat piecu km attālumam no krasta. Šeit priežu audzēs paredzēts atļaut veidot līdz diviem hektāriem lielas kailcirtes. Kāpēc? Tāpēc, ka pēc pašreiz spēkā esošajiem noteikumiem pēc izlases cirtes priede šajos mežos neatjaunojas, jo tai vajadzīgs vairāk gaismas. Sanāk, ka patiesībā dabas aizsardzības vārdā mēs šos vērtīgos priežu mežus zaudējam.”
Dr. silv. Jurģis Jansons, LVMI “Silava” direktors: “Normatīvās bāzes regulācija Baltijas jūras un Rīgas līča ierobežotas saimnieciskās darbības zonā ir loģiska un atbalstāma. Patiesībā mēs jau ilgus gadus brīnījāmies, kādēļ valsts atļauj izcūkot milzīgas priežu mežu platības, neļaujot nozarei tajās normāli strādāt un atjaunot priežu mežus. Mežsaimniecības pamatā ir divi komponenti – koku ciršana un meža atjaunošana. Iztrūkstot meža atjaunošanai, tā nav mežsaimniecība, bet koksnes resursu ieguve. Minētajā zonā līdz šim notika tieši pēdējais. Lai priedes Latvijā atjaunotos, ir nepieciešama gaisma, ko var nodrošināt ar pietiekami lieliem atvērumiem. Tā kā nezināmu iemeslu dēļ šajā zonā vēsturiski ir uzkrājies samērā daudz pāraugušu priežu audžu, ir atbalstāms arī priekšlikums tās atjaunot pakāpeniski, izmantojot saudzīgākas koku ciršanas metodes – cirsmu platība tiktu ierobežota līdz 1 – 2 ha un laiks nākamajai cirtei būtu ilgāks – kad atjaunotās priedes ir paaugušās. Šie apsvērumi gan ir vairāk sentimentāla rakstura, jo nav teorētiska pamata šajos mežos piemērot no pārējās Latvijas atšķirīgu mežsaimniecības praksi. Piejūras zona nav tas pats, kas krasta kāpu aizsargjosla, un tai nav nekāda sakara ar krasta aizsardzību. Vēsturiski tā izveidota tāpēc, lai ierobežotu apbūvi jūras tuvumā. Mežsaimniecības ierobežojumi tur tika piemēroti vēlāk. Patiesībā zonas izveidošana neiztur nekādu kritiku – kāpēc gan latvietis savā zemē nedrīkst būvēt māju pie jūras un viņam jābrauc un tas jādara citur?”
Edgars Dupužs, meža īpašnieks Kurzemē: “Pēc izlases cirtes priežu audzē piejūras aizsargjoslā sagatavoju augsni, un jaunās priedītes tiešām sasējās biezi. Izskatījās, ka jaunais mežs augs griezdamies. Taču drīz priedītes pazuda un izcirtumā pēc vairāk nekā desmit gadiem aug vien bērzi un pa kādai eglei. Esmu par šo jautājumu runājis arī ar meža zinātnieku Imantu Baumani, kurš priedes selekcijai veltījis visu savu mūžu. Viņš stāstīja, ka ar lielu interesi meklē vietu, kur priede atjaunotos noēnojumā, taču nav tādu vietu atradis. Savulaik, kad šis eksperiments – cirst priežu audzes izlases cirtē – tikai sākās, par problēmām, kas mūs gaida šajā sakarā, brīdināja Latvijā pazīstamais, nu jau aizsaulē aizgājušais mežkopis Antons Kažemaks, kurš uz mežu raudzījās ne ar cirtēja, ne dabas drauga, bet ar zinoša mežsaimnieka skatienu.”
