“Ja cilvēki izvēlas skatīties Kremļa propagandu, tad jārunā par iemesliem, nevis par izvēles trūkumu!” Saruna ar Sanitu Upleju-Jegermani 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai Latvijā būtu jāveido īpašs sabiedriskā medija kanāls krievu valodā? Diskusijas par to turpinās jau gadiem – īpaši pēc 2014. gada, kad Krievija anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu un sāka agresiju Donbasā, un arī šogad, kad tā sāka pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai. Militārās darbības vienmēr pavada arī ļoti agresīvs informatīvais karš, bet Latvijas politiskajās aprindās ir ideja, ka Kremļa propagandas ietekmi varētu mazināt, piedāvājot alternatīvu – Latvijā veidotu saturu krievu valodā.
Ir arī ne mazums idejas kritiķu, kas uzskata, ka šādam kanālam ne vien būtu lielas grūtības piesaistīt skatītājus, bet tas arī būtu aplams solis vienotas sabiedrības veidošanā, kuras pamats ir latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda. Tādas šaubas intervijā “Latvijas Avīzei” pauž arī bijusī žurnāliste, pašlaik Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekle SANITA UPLEJA-JEGERMANE. Viņa atgādina, ka Latvijā 2012. gadā bija referendums par valsts valodu, kurā ļoti skaidri tika dots mandāts, kādā virzienā mums jāiet.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā daudzi spiesti atzīt patiesību, ka arī Latvijā ir liels skaits Putina atbalstītāju, no kuriem daļa pat izturas diezgan agresīvi. Ir tāds viedoklis, ka tas viss tā izveidojies tāpēc, ka šiem cilvēkiem nav bijis citas izvēles kā skatīties Kremļa propagandu, un vaina esot tajā, ka Latvijā par budžeta naudu neesot izveidots īpašs kanāls krievu valodā, ko tagad gan vajagot izdarīt. Vai tiešām?
S. Upleja-Jegermane: Tam nevajadzētu būt pārsteigumam, ka Latvijā ir cilvēki, kas atbalsta Krieviju. Man, komunālajā dzīvoklī augušai, kur mūs kaimiņi, ja bija sliktas attiecības, sauca par fašistiem, ja bija viss labi, tad, skolu sākot, dāvināja Brežņeva “Mazo zemi”, tas noteikti nav nekāds atklājums. Es arī nedomāju, ka Latvijas valsts te kaut ko būtu darījusi aplami vai nepietiekami, pamudinot cilvēkus uz šādu izvēli.
Ja runā par mediju politiku, jau šobrīd cilvēkiem visā Latvijas teritorijā ir pieejami sabiedriskie mediji, kur daļa satura tiek veidota arī krievu valodā – gan Latvijas Radio 4. kanāls, kas raida visu diennakti, gan raidījumi LTV7 kanālā, gan interneta portāla “LSM” krievu valodas versija. Cilvēkiem vienmēr ir izvēles iespēja. Ja viņi izvēlas skatīties un klausīties Kremļa propagandu, tad jārunā par plašākiem iemesliem, kāpēc viņi tā dara, nevis par izvēles trūkumu. Var iebilst, ka iepriekš atsevišķās vietās pierobežā nebija pieejams signāls, kas ļautu skatīties Latvijas medijus, bet tagad šī problēma visur ir atrisināta.
Arī bez tā, ko krievu valodā piedāvā Latvijas sabiedriskie mediji, ir taču ļoti daudz cita, ko skatīties. Piemēram, kad sākās karš Ukrainā, iespējams, labākais informācijas avots par tur notiekošo bija divi no Kremļa neatkarīgi krievu valodā raidošie televīzijas kanāli – “Current Time” un “Doždj”. Varētu teikt, ka tiem, kas patērē saturu krievu valodā, tobrīd bija ekskluzīvas iespējas uzzināt vairāk nekā citiem. Jautājums tikai – vai viņiem tas bija vajadzīgs, jo šie kanāli nestāstīja to, ko grib dzirdēt Putina atbalstītāji.
Runājot par saturu, patiesībā mums pietrūkst tāda pamatīga pētījuma, kāpēc cilvēki izvēlas vienu vai otru informācijas avotu. Ir dati par to, cik daudz un ko iedzīvotāji skatās, bet ne kāpēc.
Tad varbūt vispirms ir jāizpēta, vai Latvijas krievi vispār skatīsies kaut kādu īpaši veidotu kanālu, pirms kaut ko plānot un ieguldīt tajā līdzekļus? Pašlaik tas viss ir vairāk politisko deklarāciju līmenī.
Te varbūt jāatgādina šī jautājuma priekšvēsture un pašreizējā situācija. Vēl pirms SEPLP sāka darbu, Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) jau bija izstrādājusi koncepciju par mazākumtautību multimediālo platformu, kas pamatā darbotos interneta vidē. Tomēr vienlaikus bija diskusijas, kā sasniegt to auditorijas daļu, kas aktīvi nelieto internetu, bet skatās televīziju. Tādēļ arī tika saglabātas ziņas krievu valodā LTV7 kanālā, bet konceptuāli bija ideja izveidot atsevišķu kanālu, kur krievu valodā būtu dažādi raidījumi un ziņas apmēram četru stundu garumā, kas dienas laikā vairākkārt tiktu atkārtoti.
Šim mērķim nebija paredzēts finansējums, un to bija iecerēts prasīt vēlāk. Varbūt ir radies iespaids, ka ideja par īpašu kanālu krievu valodā parādījusies pēdējo mēnešu notikumu Ukrainā dēļ, taču patiesībā tie priekšlikumi ir tapuši agrāk un daļa no tiem jau tiek īstenoti. Cita lieta, ka politiski ideja par televīzijas kanālu krievu valodā nav atbalstīta, jo to noraidīja kultūras ministrs un arī koalīcijā tas neguva atbalstu. Nauda nav piešķirta, tāpēc vismaz pašlaik šis stāsts ir beidzies. Vai to nākotnē tomēr vajadzētu darīt?
Es jau iepriekš biju skeptiska par šāda televīzijas kanāla izveidi un savu viedokli, ja man to prasa, nekad neesmu slēpusi. Es šaubos, vai Latvijas krievvalodīgie gribētu skatīties pēc satura kaut ko citu, nekā gadiem pieraduši un kas atbilst viņu pārliecībai. Varam paši atcerēties sevi padomju laikā. Laikraksts “Cīņa” un žurnāls “Padomju Latvijas komunists” tolaik iznāca latviešu valodā, bet vai, tos lasot, cilvēki mainīja savus uzskatus? Tas ir maldīgi domāt, ka ar mediju palīdzību to tā vienkārši var izdarīt. Protams, katram cilvēkam ir tiesības uz saviem uzskatiem, lai kā mums tie nepatiktu.
Kamēr tie netiek pausti agresīvā formā un nesāk mūs apdraudēt…
Jā, kamēr tas nepāraug vardarbībā vai citās nepatīkamās formās. Taču ideja, ka, vienkārši iedodot informāciju krievu valodā, šos cilvēkus izdosies uzrunāt un mainīt viņu pārliecību, ir diezgan naiva.
Tad kāpēc mums politiķi un eksperti to mēģina iegalvot?
Es domāju, tā drīzāk ir atziņa, ka to nevar atstāt pašplūsmā un kaut kas būtu jādara. Vismaz jācenšas… Šķiet, tagad daudzi piedzīvo diezgan lielu šoku, ka tā aina, ko viņi par sabiedrības integrāciju bija iedomājušies, tomēr neatbilst realitātei. Ne tikai latviešu politiķi. Ja pavērojam “Saskaņas” pēdējā laika paziņojumus un darbības, šķiet, arī viņi atklājuši, ka īsti nepazīst savu vēlētāju.
“Saskaņas” vadošie politiķi 24. februārī nosodīja Krieviju, bet nekas neliecina, ka arī viņu elektorāts tam pievienojās. Turklāt “Saskaņa” noturējās līdz 10. maijam, bet tad atkal sāka izmantot tās pašas metodes kā agrāk – spēlēt uz it kā aizvainoto krievu jūtām.
Taču būsim godīgi – kas tad šajos gados ir mainījies? Atmodas laikā bija Tautas fronte un interfronte, un bija diezgan daudz cilvēku, kas bija pret Latvijas neatkarību. Kur tad viņi visi palika? Tepat, starp mums. Un tad paskatāmies 2012. gada referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, ko atbalstīja 273 tūkstoši jeb 25% no balsojušajiem. Un tie ir Latvijas pilsoņi! Jāatceras, ka nepilsoņi vai te pastāvīgi dzīvojošie Krievijas pilsoņi referendumā nepiedalījās. Tad kāpēc mēs esam pārsteigti, ka tagad daļa atbalsta Krieviju karā pret Ukrainu?
NEPLP lēmumu par Kremļa propagandas aizliegumu pieņēma uzreiz pēc kara sākuma. Tobrīd tas notika ātri, bet vai kopumā šis lēmums nebija novēlots? Vai tad iepriekš nebija skaidrs, uz ko Krievija virzās?
Jā, iespējams, taču juridiski šos lēmumus iepriekš bija grūtāk pamatot un arī pēc kara sākuma dažās Eiropas valstīs šie lēmumi prasīja ilgāku laiku. Katrā ziņā 24. februāris ir radikāli mainījis pieeju gan šajā, gan citos jautājumos.
Ja vēl atgriežamies pie televīzijas kanāla krievu valodā, Igaunijā šāds kanāls “ETV+” ir kopš 2015. gada. Vai varam vērtēt, kā viņiem šajā ziņā veicies?
Auditorija “ETV+” nav bijusi īpaši liela – iepriekšējos gados tas bija mazliet vairāk nekā viens procents, pēdējos mēnešos nedaudz pieaudzis līdz 2,5%. Tas nav daudz, un nav arī tā, ka pēc Kremļa propagandas nogriešanas Igaunijas krievi būtu aktīvi sākuši skatīties tieši “ETV+”, viņi meklē kaut ko vēl citu.
Tas parāda, ka auditorija, ko šādā veidā var sasniegt, arī ir ierobežota. Arī tēmas, kas interesē krievu skatītājus, var izrādīties pavisam citas. Piemēram, ja mēs salīdzinām, ko cilvēki vairāk lasa krievu un latviešu “Delfos” vai “LSM”, tad redzam, ka latviešu versijās pēdējos mēnešos noteikti dominē Ukrainas tēma, kamēr krieviski lasošie vairāk meklē praktiska rakstura informāciju, piemēram, par to, kādu ietekmi atstās sankcijas vai kādi kovida ierobežojumi vēl ir spēkā. Acīmredzot informāciju par Ukrainu viņi meklē kaut kur citur.
Tomēr es vēl gribu uzsvērt vienu būtisku atšķirību starp mums un Igauniju. Latvijā 2012. gadā bija referendums par valsts valodu, kurā ļoti skaidri tika dots mandāts, kādā virzienā mums jāiet. Valsts iestādēm nav mandāta paplašināt krievu valodas klātbūtni.
Ja Latvijas mediji piedāvā atšķirīgu saturu latviski un krieviski, vai te atkal nesākas tas pats stāsts, kas ar krievu un latviešu skolām? Mums it kā ir vienota izglītības sistēma, bet visi saprot, ka tā nav vienota.
Te ir tas stāsts, ka tiek uzrunātas atšķirīgas auditorijas, un kaut kur tas parādās arī saturā, lai gan es teiktu, ka tas drīzāk ir neapzināti, nevis mērķtiecīgi.
Nesen bija viens piemērs, ka LSM krievu valodas versijā piemineklis Pārdaugavā tika dēvēts par “atbrīvotāju” pieminekli, kamēr līdzīgā materiālā latviešu valodā ne, un mēs labi varam iedomāties, kāpēc. Bet šis jau nav vienīgais tāds gadījums. Skaidrs, ka, piemēram, LTV “Panorāmā” nebūs raudulīga sižeta par Bolderājā novāktu akmeni, kas veltīts padomju armijas zemūdenēm, kamēr LTV7 krievu ziņās tas tiek rādīts un tamlīdzīgi.
Es teiktu, ka tie drīzāk ir izņēmumi, kam, protams, tiek pievērsta lielāka uzmanība, jo kāds tos pamana un ieliek sociālajos tīklos, tad seko reakcija. Taču, ja skatās sabiedriskā medija krievu redakcijas darbu ilgākā laika periodā, par ko arī, piemēram, nupat tika veikts izvērtējums, tad tādas būtiskas atšķirības saturā neiezīmējas. Tās vairāk ir nianses.
Aprīļa sākumā mums bija diezgan emocionāla diskusija pēc tam, kad aizsardzības ministrs Artis Pabriks iebilda pret to, ka sabiedriskā medija krievu redakcijas veidotajā raidījumā bija uzaicināts Krievijas žurnālists Leonīds Ragozins, kurš savos vēstījumos bieži atkārto Krievijas propagandas vēstījumus. Vēlāk sekoja ļoti asa pretreakcija no LTV puses. Bet kādi pēc tā secinājumi?
Aizsardzības ministrs šo jautājumu bija adresējis SEPLP, un mēs viņam arī atbildējām. Viedokli par medija saturu, protams, var izteikt, bet bija nepieņemami, ka ministrs to sasaistīja ar medija finansējumu. Konkrētā raidījuma saturu es gan nevaru komentēt.
Nevajag komentēt konkrētā raidījuma saturu, te jautājums ir plašāks – vai medijs var dot vārdu ikvienam, kas ienāk prātā, vai tomēr ir kaut kādas robežas? Piemēram, Latvijā ne tik sen bija ļoti aktīva tā sauktā antivakseru kustība, taču es neatceros, ka sabiedriskais medijs būtu aicinājis kādu no viņiem izteikties par veselības politiku.
Protams, vienmēr ir svarīgs konteksts – kam jautā, ko jautā un kā tas izskatīsies. Uz to norādījis arī mediju ombuds.
Latvijas Radio galvenā redaktore Anita Brauna aprīlī, kad sākās šī diskusija, publicēja vēstuli, apgalvojot, ka Pabrikam varētu arī nepievērst uzmanību, bet, lūk, sociālajos tīklos darbojas “orda, kas sistemātiski uzbrūk un vajā gan sabiedrisko, gan privāto mediju žurnālistus, kuri pauž no viņiem atšķirīgus viedokļus par jebko”. Vai tā tiešām ir?
Nezinu, vai “orda”, bet soctīklos bieži šie uzbrukumi ir arī nepamatoti un arī diezgan rupji. Taču svarīgi, lai mediji jūt atbildību par savu darbu, skaidro to. Ilgstoši sabiedriskajos medijos nebija galveno redaktoru, nu šis amats beidzot ir izveidots, tāpat arī mediju ombuds. Domāju, ka tas ir solis pareizā virzienā, lai veidotu sarunu ar sabiedrību.
