Nāvīgais mantojums: sadedzinātie atkritumi izdala vielas, kas apdraud pēcnācējus 7
Ko lai saka par ģimenes tēvu, kas uz grila nosvilina savus plastmasas atkritumus un turpat uzcep gaļiņu? Vai kaimiņu, kurš pirtskrāsnī ielādē lakota skapīša durvis un palaiž gaisā tādu nāvīgu kokteili, ka ārsts un ķīmiķis šausmās ķertu pie sirds. Šie nav izdomāti piemēri, un nav jau vajadzības, jo Latvijā dedzināšana joprojām ir izplatīts sadzīves atkritumu likvidēšanas paņēmiens. Iespējams, daudzi pat neaizdomājas, kas ugunskurā no glancētā žurnāla, polietilēna maisiņa vai pat gruzdošas lapu kaudzes paliek pāri.
Sadedzinātie atkritumi izdala arī vielas, kas pēcnācējus apdraud ar neauglību
Nesen no ekspedīcijas Grenlandē atgriezās latviešu ģeologi un atzina – ledu klāj kvēpi, tas paliek arvien tumšāks, netīrāks un kūst. Ļaudis ar savu bezatbildīgo rīcību, tostarp dažāda mēroga dedzināšanas procesiem, nākamajām paaudzēm uzkrauj smagu mantojumu – gan aiz ziemeļu polārā loka, gan pašu mājās.
Kāpēc atkritumu dedzināšana “mājas apstākļos” ir kaitīga un kādas tā rada sekas, sarunā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības aģentūras direktors un pētnieks asociētais profesors Ivars Vanadziņš un laboratorijas vadītāja, ķīmijas zinātņu doktore Inese Mārtiņsone.
– Krāsns, kamīns vai ugunskurs ir mazāk mācītu ļaužu atkritumu iznīcināšanas vieta vai grēko arī izglītotie?
I. Vanadziņš: – Mans kursabiedrs kādreiz teica, ka katrā latvietī ir šķūnīša dedzinātāja gēns, tagad redzam, ka arī kūlas un atkritumu… Dedzina visi – izglītoti, mazāk izglītoti, to secinājām no pētījuma rezultātiem piecās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās Latvijā – Slīterē, Vestienā, Rāznā, Augšdaugavā un Augšzemē. Intervējām 250 cilvēkus un apmēram 25 līdz 30% atzina, ka atkritumus norok vai sadedzina.
Cilvēks ir divdabīga būtne – novērtē tīru gaisu un tajā pašā laikā pats apzināti rada piesārņojumu. Kad viņam jautā, vai būtu ar mieru kaut ko darīt un dabai palīdzēt, atbild – protams, jo tas paliek maniem bērniem!
– Ar dedzināšanu patiešām tiek atstāts mantojums, tikai indīgs un nāvīgs.
I. Mārtiņsone: – Dedzinot plastmasu, izdalās dioksīni un ftalāti. Vienai lielai daļai pierādīta ietekme uz reproduktīvo sistēmu, kas var atstāt paliekošas sekas pēcnācējiem. Ftalātus daudz pētījuši skandināvu kolēģi. Dāņiem pētījumi notiek vairāku gadu desmitu garumā, un viņi nonākuši pie secinājuma – ja mātes organismā ir ftalāti grūtniecības laikā vai barojot bērnu ar krūti, tie ietekmē bērna dzimumšūnu un dzimumorgānu attīstību līdz pat sterilitātei. Zēniem ftalāti var veicināt kriptorhismu – sašaurinās celiņš, caur kuru oliņa iekļūst maisiņā. Ir nepieciešama operācija, bet ķirurģiska iejaukšanās rada risku vēlākā vecumā saslimt ar sēklinieku audzējiem.
– Vai ir kāds pieņemams atkritumu sadedzināšanas veids, vai – visi slikti?
I. Vanadziņš: – Katram savas nianses, taču vielas nezūdamības likums nemainās – zemā temperatūrā nevaram sadedzināt sadzīves atkritumus, nepiesārņojot vidi. Tas nav iespējams!
Ja krāsns temperatūra sasniedz plus 1000 līdz 1200 grādus un tiek pievadīts papildus skābeklis, sadeg gandrīz viss, pāri paliek ogleklis un ūdens. Retos izņēmumos varbūt arī smagie metāli, bet tos izķer filtri. Šādās krāsnīs Brocēnu “Cemex” rūpnīcā dedzina arī riepas un gudronu.
Dzīvojamo māju apkures krāsnīs vai ugunskurā temperatūra nav augstāka par 400 grādiem. Daļa plastmasu sadegšanas produktu piecepas pie skursteņa sienas, veidojas kārtiņa, kas augstākā dūmgāzu temperatūrā var aizdegties, izdedzinot skursteni un apdraudot jumtu. Sadegšanas kokteilis paliek arī apkārtnē – nosēžas uz kokiem, stādījumiem, tāpēc maldās tie, kas domā, ka dārzā ir supertīri gurķīši, tomāti vai āboli. Dārzā dedzināt atkritumus un pēc tam ēst ābolus, maigi sakot, ir stulbi!
– Saprotams, ka sintētiskos ķīmiskos materiālus nevajag svilināt, bet papīru, lapas?
– Reti kad papīrs ir balts! Glancētie žurnāli tiek līmēti, uz tiem ir krāsas un lakas, kuras sadedzinot palaižam gaisā milzumu ķīmisko vielu, kuras reaģē savā starpā un veido nezināmu ķīmisku kokteili. Jebkuras plastmasas dedzināšana beidzas ar dioksīniem, un dažus no tiem 1997. gadā Starptautiskā vēža izpētes aģentūra atzinusi par kancerogēniem jeb vēžrades vielām.
I. Mārtiņsone: – Bet mēs nekad nevaram zināt, kurš no tiem izdalīsies – tas ir kā piliens darvas mucā.
Kad cilvēki dedzina mitras lapas, no tām izdalās ogļskābā gāze, ūdens tvaiks un tvana gāze, kas ir smacējoša viela bez smakas un aromāta. To saelpojoties, cilvēks no skābekļa bada aizmieg un nepamostas. Līdz ar tvanu izdalās kvēpi. Un te ir stāsts par ilgtspējīgo domāšanu – vai kvēpu gabaliņiem ļausim ceļot uz ziemeļiem, kas padara ledu tumšu, vairāk piesaista saules enerģiju, kas to kausē, un rodas neatgriezeniskais cikls, jo mēs, dedzinot savā dārzā lapas, kaut kur citur nodarām kaitējumu.
Nereti dedzināšana ir nepieciešama, lai apkarotu slimības un kaitēkļus, taču veselas lapas labāk kompostēt. Tāpat kā labāk dedzināt ar lielu liesmu, nevis ļaut gruzdēt. Jo vairāk gruzd, jo vairāk veidojas dažādu ķīmisko vielu kokteiļi.
– Jums ir kāds padoms, kā lai dedzinātājus ved pie prāta?
I. Vanadziņš: – Rakstīt, cik tas kaitīgi, un sūdzēties, ja redzam, ka kaimiņš dedzina atkritumus, jo viņš to dara uz jūsu veselības rēķina. Kolēģe lūdza pastāstīt gadījumu Lielvārdē, kad viņas kaimiņiene, kurai ir mazi bērni, par atkritumu dedzinātāju bija ziņojusi pašvaldības policijai. Tā atbrauca un uzlika sodu. Vajadzētu izmantot arī mobilo lietotni “Vides SOS”.
Bioatkritumi – atstāti novārtā
Tikai nedaudzās Latvijas pašvaldībās notiek bioatkritumu savākšana
Kad apzinīgs pilsonis plastmasu, papīru un citas pārstrādājamas lietas rūpīgi sašķirojis pa frakcijām, rodas jautājums – ko darīt ar pārtikas atkritumiem? Tikai retās Latvijas pašvaldībās piedāvā savākt bioatkritumus, taču to apjoms veido vismaz trešdaļu no visas atkritumu masas.
Atkritumu apsaimniekotāji jau vairākus gadus aicina iedzīvotājus, kuriem tas iespējams, nemest pārtikas atliekas, nopļauto zāli, lapas u.c. zaļumus konteineros, bet kompostēt privātmājas teritorijā un pēc tam likt lietā zemes uzlabošanai dārzos.
Vienā konteinerā ar plastmasu un papīru
2013. gada statistika rāda, ka vidēji uz vienu Latvijas iedzīvotāju gadā sanāk 312 kg smaga atkritumu čupa, Rīgā tā pārsniedzot 400 kg. Pat pašiem “zaļākajiem” cilvēkiem sakrājas savi kilogrami – zaļā dzīvesveida žurnāliste Anitra Tooma atzīst, ka ar ļoti stingru paškontroli aiz viņas paliek vairāk par 100 kg atkritumu.
Būtu labi, ja lielākā daļa aizceļotu uz konteineriem jau sašķiroti, taču ir tieši pretēji – pārliecinošais vairums nonāk poligonos. No 648 tūkstošiem t mājsaimniecības atkritumu 2014. gadā zemē tika noglabāti 515 tūkstoši t, bet apsaimniekotas 133 t, t.sk. – pārstrādātas 107 t un kompostētas – 26 t.
Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas valdes locekle Rūta Bendere, fizikas zinātņu doktore, kas ikdienā strādā par docenti Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un vides zinātņu fakultātē, pievērš uzmanību nelielajam kompostēto atkritumu apjomam Latvijā. Nešķiroto atkritumu konteineros nonāk milzīgs bioatkritumu daudzums, viņa norāda. Nonākot uz šķirošanas līnijām, tos grūti atdalīt no plastmasas un papīra, bieži vien tikai 10 līdz 15 % no otrreiz pārstrādājamām izejvielām izdodas atlasīt no netīrās masas.
“Varam uzskatīt, ka pārstrādājamie bioatkritumi veido 30 līdz 50% no visiem atkritumiem, kas rodas cilvēkam ikdienā,” skaidro R. Bendere un piebilst, ka tieši šo atkritumu savākšana Latvijā ir atstāta novārtā. Pašvaldības, kurās tiek savākti pārtikas un citi bioloģiskie atkritumi, saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Viņa nosauc Brocēnu, Stopiņu, arī Mārupes pašvaldību. Viens no iemesliem – valdības nespēja vienkāršot kompostēšas noteikumus zaļajiem dārza atkritumiem. Izmaiņas Ministru kabineta noteikumos veiktas tikai pēc asociācijas vairākkārtīga aicinājuma.
Bioatkritumi – pārstrādes glābiņš?
Latvijai līdz 2020. gadam jānodrošina, lai puse no visiem sadzīves atkritumiem tiktu pārstrādāti. Ja tagad izdodas līdz šķirošanas līnijām dabūt ap 20%, tad četru gadu laikā palielināt šo apjomu vēl par 30% nešķiet visai reāli. R. Bendere uzskata, ka bez pienācīgas bioatkritumu šķirošanas uzdevumu neizdosies izpildīt.
Tiesa, daļa iedzīvotāju jau tagad kompostē pārtikas un dārza atkritumus savās piemāju teritorijās, taču šie apjomi līdz kopējai statistikai nenonāk.
Pašvaldībām, kuras nav parūpējušās par bioatkritumu šķirošanu savā teritorijā, nupat radusies iespēja šo trūkumu labot. Drīzumā atkritumu pārstrādei būs pieejams Eiropas Savienības fondu finansējums 26,7 miljonu eiro apmērā. Investīcijas plānotas jaunu atkritumu pārstrādes iekārtu izveidei, kā arī esošo pārstrādes iekārtu jaudas palielināšanai. Vairāk nekā puse no pieejamā Kohēzijas fonda finansējuma paredzēta bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādei – finansējums attiecināms tikai uz Latvijā radītu un attiecīgajā iekārtā pārstrādājamu atkritumu daudzumu (savukārt importēto atkritumu pārstrādes izmaksas var tikt iekļautas projekta neattiecināmo izmaksu daļā).
Mērķis – līdz 2023. gadam palielināt atkritumu pārstrādes jaudu Latvijā par 172 000 t gadā un panākt pārstrādāto un reģenerēto atkritumu daudzuma pieaugumu līdz 59% no attiecīgajā gadā radītā atkritumu apjoma, skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Savukārt bioloģiski pārstrādājamo apglabājamo atkritumu daudzums līdz 2020. gadam jāsamazina līdz 35% no 1995. gadā apglabātā bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma.
Kas ir kas?
* Viena tonna makulatūras mums palīdz saglabāt 12 līdz 14 pieaugušus kokus.
* Enerģijas daudzums 1 kg polietilēna iepakojuma līdzvērtīgs 1 kg naftas.
* Pārstrādājot stiklu atkārtoti, ietaupām 20% no stikla ražošanā nepieciešamās enerģijas.
* Šķirojot metāla atkritumus, ietaupām dzelzs un boksīta rūdas.
* Šķirojot elektrotehniskos atkritumus, ietaupām naftu, rūdu un kvarca smiltis.
Avots: ZAAO
Rīdzinieki trenējas šķirošanā
Meiju ielas 2. nama iedzīvotāji no augusta vidus līdz 31. oktobrim piedalās pareizas atkritumu šķirošanas eksperimentā.
Projekta organizatori – SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” sadarbībā ar SIA “Clean R” – mājas iedzīvotājiem bez maksas nodrošina īpaši pielāgotu inventāru atkritumu šķirošanai dzīvokļos, turklāt pie mājas uzstādīti jauni sadzīves un šķiroto atkritumu konteineri ar speciāli izveidotiem informatīvajiem plakātiem par pareizu atkritumu šķirošanu. Uzsākot projektu, mājas iedzīvotājiem izsniegta lietderīga, viegli pārskatāma un pieejama informācija par pareizu atkritumu šķirošanu, kuru iespējams ērti izvietot savos mājokļos.
“No iedzīvotājiem esam dzirdējuši visdažādākos jautājumus, argumentus un kritiku par labu vai pret šķirošanu. Šajā projektā nolēmām ņemt vērā visu pieredzi un nodrošināt zināšanas, padomus, inventāru un uzskatāmas instrukcijas, kā arī motivējošas balvas, ja tiks sasniegti konkrēti rezultāti,” skaidro SIA “Clean R” izpilddirektors Valerijs Stankevičs.
Sociālā eksperimenta atklāšanas dienā sarīkotajā aptaujā gandrīz visi ēkas iedzīvotāji apstiprināja gatavību iesaistīties pasākumā. Viņus motivējot vēlme piedalīties videi un sabiedrībai nozīmīgā aktivitātē (66,7%), kā arī samazināt izmaksas par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu (33,3%). Praktiskie šķēršļi šķirošanai neesot noteicošie. Iedzīvotāji atzīst – pati nepieciešamākā ir paša vēlme un lēmums, kā arī apziņa, ka visas mājas iedzīvotāji ir vienojušies un nolēmuši šo procesu sākt.
Pēc SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” informācijas
