Māra Libeka: Ja aparāta nebūs, jūs kastrēs! 0
Veseli astoņi miljoni eiro šogad palikuši pāri no hroniski slimu pacientu ārstēšanai piešķirtā finansējuma, un lielākais kumoss no šīs “ātrās” naudas tiks atvēlēts aparatūrai, kas pavilkta zem prioritārās rubrikas “onkoloģisko pacientu ārstēšanai”.
Kā gan lai atsaka tik cēlam mērķim! Un ja vēl uz Saeimas Budžeta un nodokļu, kā arī Sociālo un darba lietu komisiju kopsēdi, kur tika lemts par šīs naudas pārdali, pārliecināšanas nolūkā ieradušies pat trīs Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekļi.
Galvenais runasvīrs Vilnis Lietuvietis ir ne tikai administrācijas pārstāvis, bet arī Uroloģijas un Onkoloģiskās uroloģijas klīnikas vadītājs. Tā kā lielākā daļa pieminēto Saeimas komisiju deputāti ir vīrieši, viņi neuzdrošinās pārtraukt daktera Lietuvieša lekciju par ļoti modernajiem aparātiem, kas nepieciešami jaunu diagnostikas un ārstēšanas metožu ieviešanai priekšdziedzera un urīnpūšļa vēža ārstēšanai. Ja deputāti neļaus iegādāties, piemēram, iekārtu AIFU par vairāk nekā miljonu eiro, tad otra iespēja, kā stāsta dakteris, esot dot ilgstošu ķīmisko vai hormonālo kastrāciju ar dārgiem medikamentiem pat deviņu mēnešu garumā.
Skaidrs, ka to taču neviens nevēlas, un dažs deputāts pat publiski atzīst, ka tas varot skart arī viņu tīri personiski. Tas nekas, ka šis aparāts, ar kuru gadā tikšot ārstēti 50, bet varbūt mazliet vairāk pacientu, un izmantotā metode nav ne piereģistrēta, ne akreditēta, kā tika noskaidrots pēc deputāta Renāra Putniņa (“Jaunā Vienotība”) uzdotā jautājuma, maksāšot lielu naudu.
“Bet cik valstij izmaksās šī luksusprece, kad to palaidīs – vai Veselības ministrija ir aprēķinājusi tarifu?” vaicā cits deputāts – Imants Parādnieks(Nacionālā apvienība), kuram ir saprašana par uzņēmējdarbību, bet pretī saņem atbildi no pieaicinātās ministrijas amatpersonas, ka tarifa aprēķins būšot tad, kad valsts tam piešķiršot naudu. Tātad, kamēr naudas nebūs, dārgo AIFU darbinās par pusvelti, bet, iespējams, par labu samaksu pašam dakterim, jo ar to taču var iesaistīties klīniskajos pētījumos.
Nebūtu korekti apgalvot, ka lielākajai universitātes slimnīcai nevajag mūsdienīgu medicīnisko aparatūru, daudz kas ir nolietots, bieži iziet no ierindas, un pacienti ir neapmierināti. Patlaban slimnīcā notiek strīdi, piemēram, par to, kādu mamogrāfu iegādāties un par kādu cenu – par vairāk nekā 300 tūkstošiem, bet varbūt mazāku summu. Un ar šo tehniku tiks izmeklēti nevis pāris desmiti, bet simtiem sieviešu. Vai cits piemērs – asinsvadu patoloģiju izmeklēšanai un ārstēšanai tajā pašā Rīgas Austrumu slimnīcā ārstiem jau sen ir nepieciešama modernāka aparatūra, lai varētu palīdzēt ļoti daudziem pacientiem, bet miljons aizplūst pie tiem, kuriem lielāka un skaļāka teikšana.
Pa vidu diviem universitātes slimnīcas valdes pārstāvjiem sēž valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis, kurš, dzirdot, ka Veselības ministrijai nav izvērsta medicīnisko iekārtu prioritāšu saraksta, iemet repliku, ka viņš nakts laikā tās varot nosaukt, ja vien viņam vaicātu par universitātes slimnīcu.
Taču, redzot un dzirdot, cik prasmīgi biznesa projektu bīda dakteris Lietuvietis, Paeglīša kungam, kura specialitāte nav medicīna, viena prioritāte aiziet priekšā citai. Nekas cits neatliek, kā pieņemt kompromisus, apbraukt apkārt tur, kur vien to var izdarīt, nevis nobremzēt tādu luksuspreču iegādi, ko varētu atļauties pirkt tad, kad tās pietiktu daudz vienkāršākiem, bet ļoti pieprasītiem aparātiem. Taču jāņem vērā, ka arī Paeglīša kungs ir vīrietis un daktera Lietuvieša lekcija ir darījusi bažīgu arī viņu – tīri personiski.
