Ja Aleksandra impērija nebūtu sabrukusi, kristietība nenonāktu Eiropā 3
Ja Aleksandrs Lielais būtu atstājis savu impēriju vienam pēctecim, Rietumeiropa, iespējams, nebūtu kļuvusi kristīga, portālam livescience.com atzīst grāmatas “Aleksandrs Lielais” autors Filips Frīmens.
Precīzāk: ja Aleksandrs būtu atstājis savu impēriju vienam cilvēkam, un tas būtu spējis šo impēriju pasargāt no izjukšanas, kas ir maz ticams.
“Uz nāves gultas jautāts, kam viņš vēlas atstāt savu impēriju, Aleksandrs Lielais ģenerāļiem atbildēja: “Stiprākajam.” “Protams, ģenerāļi uzreiz sāka strīdēties, kurš tad ir stiprākais, un sadalīja impēriju savā starpā,” norāda Frīmens. Grieķija, Maķedonija un Dienvidaustrumeiropa palika vienā pusē, Mazāzija (mūsdienu Turcija) – otrā, bet Ziemeļāfrika – trešajā. Pārējās Āzijas daļas pārgāja citu, neeiropeisku valdnieku, rokās.
No Aleksandra pēctečiem visilgāk – 275 gadus – noturējās Ptolemaju dinastija, noslēdzoties vien ar Kleopatras nāvi 30. gadā p.m.ē.
Bet ja nu impērija būtu palikusi vienam cilvēkam? Protams, tas nevarēja būt vēl nedzimušais Aleksandra dēls – tomēr ģenerāļi katram gadījumam zēnu nogalināja, pirms vēl viņam bija apritējuši 12 gadi.
Vēsturnieki uzskata – arī nevienam citam no Aleksandra ģenerāļiem un vietvalžiem nepiemita jaunā valdnieka harizma un spēks, tādēļ impērija, visticamāk, būtu sabrukusi jebkurā gadījumā.
Taču, ja nu šāda personība būtu atradusies, – kā būtu mainījusies mūsdienu pasaules karte?
Stratēģisks karavadonis un harizmātisks valdnieks būtu varējis iekarot Sicīliju un Romu, kura tobrīd jau bija aizņemta vienā karā. Stratēģiski veiksmīgs trieciens būtu varējis novērst Romas impērijas izveidošanos.
Turklāt šāda grieķu – maķedoniešu impērija vienlīdz spēcīgi ietekmētu jūdaisma, kristietības un islama attīstību, uzskata vēsturnieki.
Ticams, ka jūdaisma piekritēji būtu hellenizējušies vairāk; iespējams, atteikušies no apgraizīšanas un atsevišķiem ēšanas paradumiem – šāda tendence, uzsver Kenets Sakss, vēstures un klasiskās kultūras profesors Brauna universitātē Providensā (ASV), antīkajā senatnē jau bijusi novērojama.
Turpretī islamticīgie, iespējams, būtu hellenizējušies mazāk nekā pašlaik, Sakss norāda. Kad Bizantijas imperators Justiniāns I slēdza Platona akadēmiju 529. mūsu ēras gadā, filosofi pārcēlās uz austrumiem, un, kad radās islams, daudzi no viņiem dzīvoja Bagdādē, kur iepazīstināja islama domātājus ar neoplatonisma idejām.
Savukārt kristietība, nenodibinoties Romas impērijai, ļoti iespējams, neaizplūstu uz Rietumeiropu, prāto Sakss, skaidrojot, ka baznīca izmantoja impērijas aizsargāto ceļu un ostu tīklu, turklāt precīzi atdarināja Romas impērijas birokrātisko struktūru, nodrošinot kontroli un stabilitāti.
Neapšaubāmi, Aleksandra impērijas turpināšanās būtu iespaidojusi mūsdienu kartes. Eiropā nebūtu romiešu tehnoloģiju – akveduktu, kas nodrošināja ūdens piegādi no dabiskajām ūdenskrātuvēm attālām vietām, un betona ostu celtniecībā, kas būtiski veicināja renesansi. Visticamāk, tā nebūtu arī kristīga; kristietība būtu palikusi kā viena no daudzajām sektām savā izcelsmes vietā. “Ja nav Romas impērijas, nav Eiropas mūsdienu izpratnē,” norāda Sakss.
