Izzinot politiķu Kalniņu dinastiju 0
Piektdien Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) savā pagaidu mājvietā Brīvības bulvārī 32 īpašā pasākumā iepazīstinās ar jaunāko krājuma papildinājumu – apjomīgu materiālu kopumu, kas vēsta par izcilo latviešu politiķu un sabiedrisko darbinieku Kalniņu dzimtu.
Runa ir par vairākiem simtiem fotogrāfiju, kā arī atsevišķiem dokumentiem un priekšmetiem. Tie attiecas uz sociāldemokrāta un pirmskara Latvijas Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa (1872–1945), viņa dzīvesbiedres, sabiedriskās darbinieces Klāras (1874–1964) un dēla, 20.–30. gadu Latvijas un trimdas sociāldemokrātu politiķa Bruno Kalniņa (1899–1990) darbību. Visi trīs Kalniņu ģimenes pārstāvji piedalījās Latvijas valsts pasludināšanā 1918. gada 18. novembrī.
Materiālus LNVM dāvinājusi Stokholmā dzīvojošā Bruno Kalniņa meita Maira, un Rīgā tie nonākuši, pateicoties Lilitas Zaļkalns, kā arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas un Latvijas Republikas vēstniecības Zviedrijā palīdzībai.
LNVM Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Toms Ķikuts stāsta, ka meklēt tāda veida liecības muzejniekus rosinājusi gatavošanās Latvijas valstiskuma simtgades izstādei “Latvijas gadsimts” un grāmatas “Latvijas valsts dibinātāji” izdošanai, kad aptaujāti vairāki Latvijas valsts dibinātāju radinieki.
Materiālu par Kalniņiem muzeja rīcībā iepriekš nemaz daudz nav bijis, un Bruno Kalniņa meita Maira piekritusi nodot LNVM lielāku daudzumu fotogrāfiju, kā arī vairākus ar Bruno Kalniņu saistītus priekšmetus – sapulču āmuriņu, somu duncīti, aproču pogas, adrešu kartotēku. Jāpiebilst, ka ar Bruno Kalniņa politisko darbību trimdā saistīto dokumentu lielākā daļa jau glabājas Latvijas Valsts arhīvā.
Muzeja rīcībā nonākuši vairāki simti fotogrāfiju gan no 20. gadsimta sākuma, gan 30. gadiem un vēlāka laika. Ķikuts teic, ka pārsvarā ir ģimenes fotogrāfijas no Bruno Kalniņa dzīves pēckara Zviedrijā.
Muzeja pārstāvis uzsver, ka īpaši retas ir Paula Kalniņa pēdējo dzīves mēnešu un 1945. gada bēru fotogrāfijas. Bruno šajā laikā ir ieslodzīts Štuthofas koncentrācijas nometnē. Pauls Kalniņš pirms došanās bēgļu gaitās 1944. gada 8. septembrī parakstīja Latvijas Centrālās padomes deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu, formāli kļūstot par Latvijas Valsts prezidenta pienākumu izpildītāju.
Jau nākamajā dienā viņš mēģināja ar laivu nonākt Zviedrijā, taču vācu patruļkuģis bēgļus pārtvēra un nogādāja Vācijā. Neīstenojās arī cerības iekļūt neitrālajā Šveicē. Pauls Kalniņš 1945. gada 26. augustā nomira Austrijā, bet urna ar viņa pelniem 60. gados tika pārvesta uz Zviedriju un apbedīta Heselbijas kapos, kur atdusas arī sieva Klāra un dēls Bruno.
Savā ziņā interesants ir foto, kur Bruno Kalniņš redzams Pirmā pasaules kara gados ģimnāzista tērpā, ar ieroci, līdzās skolasbiedriem un Krievijas armijas virsniekam. “Tas bija bēgļu gaitu laikā, kad viņš mācījās ģimnāzijā Helsinkos. Tur bija tāds pulciņš, kurus gatavoja frontei pēc ģimnāzijas beigšanas.
Tur Bruno arī apguva tās militārās prasmes, kurās viņš balstījās 1919. gada Neatkarības karā, kad formēja strādnieku rotas, un pēc tam 20. gados, veidojot sociāldemokrātu militarizēto organizāciju “Strādnieku sports un sargs”,” skaidro Ķikuts.
Savā ziņā unikālas tāpat ir fotogrāfijas, kuras kāds Bruno Kalniņa paziņa uzņēmis, 60.–70. gados viesojoties padomju okupētajā Rīgā – ielu skati, bijusī Kalniņu savrupmāja Mežaparkā. Savs stāsts ir arī tobrīd trimdinieka Pauļa Lazdas 1969. gadā Priedainē uzņemtajam foto ar bijušo sociāldemokrātu politiķi Frici Menderu.
Ķikuts norāda, ka Menders jau tā bija čekas uzmanības lokā, bet pēc tikšanās ar Lazdu viņu aizsūtīja prom no Rīgas – uz Kapiņu pansionātu pie Krāslavas.
Interesantākā dāvinājuma daļa muzejā vairākās vitrīnās būs apskatāma līdz 19. novembrim. Valsts svētkos 18. novembrī LNVM ir pieejams bez maksas.
