Izvest uz citām valstīm, pārstrādāt, aprakt. Cik tālu Latvijā esam ar tekstila šķirošanas sistēmas izveidi? 7
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cik tālu Latvijā esam ar tekstila šķirošanas sistēmas izveidi, un cik gatavi nolietotā apģērba un mājas tekstila šķirošanai ir paši iedzīvotāji? Šomēnes “Latvijas Zaļā punkta” organizētā seminārā par to diskutēja šīs jomas eksperti.
No 2025. gada Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs dalītā tekstilizstrādājumu savākšanas sistēma būs obligāta. Atsevišķas valstis to dara jau ilgstoši, un Latvija ir deklarējusi, ka šādu sistēmu ieviesīs nākamgad.
Trešdaļa šķiro jau šobrīd
Veicinot tekstilizstrādājumu ilgtspējīgu izmantošanu, vides apsaimniekošanas uzņēmums SIA “Eco Baltia vide” kopā ar “Latvijas Zaļo punktu” 2019. gadā uzsāka tekstila dalītās vākšanas sistēmas izveidošanas pilotprojektu Latvijā.
Projekta trīs gados attīstīts tekstila šķirošanas konteineru tīkls, uzsākta sašķirotā tekstila savākšana un tālāka apsaimniekošana, kā arī vērtēta un īstenota iedzīvotāju sašķiroto tekstilizstrādājumu nonākšana atkārtotā apritē. Projekta tehniskajās investīcijās Latvijā līdz šim esot ieguldīti 420 000 eiro privātā kapitāla.
“Latvijas Zaļais punkts” veicis arī iedzīvotāju aptauju gatavībai šķirot tekstila izstrādājumus. Pētījumā 91% aptaujāto esot pauduši atbalstu tekstila dalītās vākšanas sistēmas ieviešanai. Noskaidrojies arī tas, ka 33% sabiedrības tekstilizstrādājumus šķirojot jau šobrīd.
Tas liecinot, ka iedzīvotāju iesaiste būtiski augtu, strauji kāpinot šķirošanas konteineru pārklājumu un pieejamību. Latvijā to būtu iespējams izdarīt tikai ar pilnvērtīgiem iesaistīto pušu saistību nosacījumiem un valdības normatīvajos aktos skaidri atrunātām detaļām šādas sistēmas izveidei. Taču valstiskā mērogā nepieciešamie lēmumi joprojām pieņemti nav, lai gan Latvija jau stāv uz iepriekš deklarētā pilnvērtīgas sistēmas ieviešanas sliekšņa.
Finansēšanas avoti
Valstisks regulējums nepieciešams, lai iezīmētu finansējuma avotus komersantiem, kuri nodrošina šķirošanas sistēmas izveidi un savāktā tekstila pēcapstrādi.
Eiropā un arī globāli pazīstamākie paņēmieni esot divi. Visplašāk pielietotā ir ražotāju atbildības sistēma (RAS), ko jau daudzus gadus visā pasaulē piemēro elektroiekārtu, iepakojuma vai videi kaitīgu preču ražošanā. Tādu varētu ieviest arī tekstilražošanā. Ražotāji ir tie, kas izlemj, ko, kā un no kā ražot, cik daudz ķimikāliju vai dabisku izejvielu izmantot ražošanas procesā, ko darīt ar krāsvielām, kur noplūdināt notekūdeņus, kurā valstī atvērt ražotni utt. Tādēļ pastāv daudzviet ieviesta prakse, ka ražotājiem jāveic speciāli atskaitījumi, veidojot uzkrājumus videi drošas utilizācijas nodrošināšanai pēc šo preču “dzīves cikla” noslēgšanās.
Otrais plaši piemērotais finanšu avots ir tirgotāju atbildība un atskaitījumi no pārdotajiem tekstila preču apjomiem. Lai arī tirgotājs var pārdot tikai to, ko ražotājs ir saražojis, katrā valstī šī situācija mēdz būtiski atšķirties, jo ne visur tekstila preču ražošana pastāv vērā ņemamos apjomos.
Latvija un Lietuva – Eiropas humpalu līderes
Ekspertu skatījumā tekstila atkritumi ir tikpat bīstami kā, piemēram, plastmasa un baterijas, jo sintētisko izstrādājumu sadalīšanās varot aizņemt līdz pat 200 gadiem. Jau vairākus gadus ES mērogā tekstila izstrādājumus vienkārši aprakt zemē vai poligonā vairs nedrīkst. ES Zaļā kursa CO2 samazināšanas kampaņu ietvaros sadārdzinās arī to dedzināšana. Faktiski – kamēr nav plaši komercializētas inovatīvas metodes tekstila otrreizējai pārstrādei, tā utilizēšana legālā veidā kļūst arvien dārgāka.
Statistika liecina, ka lielākās šķirotā tekstila importētājas ES mērogā šobrīd ir Latvija un Lietuva. Piemēram, Latvijā katru gadu ievedot vidēji 24 000 tonnu apģērba. Vairāk nekā puse no tā esot lietots apģērbs. Tātad – būtībā bieži vien šo tekstilu no citām valstīm ieved jau tuvu atkritumu stāvoklim.
Veikaliem nevar aizliegt tirgot un pircējiem iegādāties lietotu apģērbu, bet nodokļu politikai vajagot būt tādai, ka par lietota apģērba ievešanu no ārvalstīm un to tirdzniecību jāmaksā lielāks dabas resursu nodoklis nekā par nelietota apģērba tirdzniecību. Tas arī veicinātu vietējā apģērba ražošanu un otrreizējo apriti. Pašlaik daudzām Eiropas valstīm izdevīgāk ir izvest lietoto tekstilu uz tādām valstīm kā Latvija nekā nodrošināt to pārstrādi vai legālu utilizāciju.
Palielināt tieši tirgotāju atbildību aicina arī vietējie tekstila izstrādājumu ražotāji. Piemēram, Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidents Guntis Strazds uzskata – Latvijas gadījumā visu atbildību par tekstila šķirošanas sistēmas izveidi uzkraut tikai uz ražotāju pleciem (RAS) būtu pavisam negodīgi, jo vietējiem ražotājiem rūpnieciskie atkritumi gada laikā veidojoties 1500–2000 tonnu apmērā.
Tas arī ir apjoms, kas no vietējiem ražotājiem paliekot Latvijā, jo gatavo preci tuvu pie 100% vietējie tekstilrūpnieki eksportē. Savukārt no citām valstīm tirgotāju ievestie jaunie un lietotie apģērbi ik gadu pie mums veidojot vairāk nekā desmit reizes lielāku potenciālo atkritumu apjomu.
Sieviešu krūšturī – līdz pat 140 elementu
Kopumā eksperti uzskata, ka galvenā problēma tekstila apsaimniekošanas jomā šobrīd nebūt nav tekstila atkritumu apjoms vai šķirošana, bet gan to pārstrāde. Uzņēmumos, ražojot kādu noteiktu, šauru sortimentu, materiālu pārpalikumus sasmalcina, pārveido šķiedrā un integrē jaunā materiālā vai nodod mazajiem uzņēmumiem jaunu paraugu ražošanai. Tomēr daļu no saražotā pie labākās gribas pārstrādāt neesot iespējams. Piemēram, sieviešu veļā viens krūšturis varot saturēt pat līdz 140 dažādiem elementiem, un ir pilnīgi skaidrs, ka neviens neņemsies to izjaukt pa sastāvdaļām.
Pārāk novalkāts apģērbs ar tagadējām metodēm jaunās šķiedrās vairs neesot pārstrādājams. Ja arī būtu, neviens tāpat nemēģinātu sadalīt sastāvdaļās, piemēram, jaku, kurai ir pogas, rāvējslēdzēji u. tml. Pat ASV, kur šāda dalīšana sastāvdaļās notiekot, tikai 12% šķiedras nonākot otrreizējā ražošanā, un kopumā pasaulē tas veido tikai 1%.
Jaunu metodi piedāvā somi
Diskusijas laikā izskanēja viedokļi, ka vietējās zinātnes trūcīgā finansējuma dēļ Latvijā neesot veikti praktiski nekādi pētījumi un izgudrojumi, lai izveidotu laikam atbilstošas metodes savāktā un sašķirotā tekstila otrreizējai pārstrādei.
Par to, ka izgāztuvēs savesto var uzlūkot nevis tikai kā atkritumus, bet arī izejmateriālus otrreizējai pārstrādei, pavisam nesen bija iespēja pārliecināties aprites ekonomikas pieredzes apmaiņas braucienā uz netālo kaimiņzemi Somiju.
Helsinkos vienā no prezentācijām radās iespēja ieskatīties audumu ražošanas nākotnē. Izrādās, ka somu zinātnieki šobrīd jau ir nonākuši līdz konkrētai tehnoloģijai, ko domā piedāvāt arī pasaules tekstila rūpniecībai. Jauno audumu šķiedras pamatā ir celuloze. Somi izstrādājuši tehnoloģiju, kas šo šķiedru ļauj iegūt, piemēram, no izmešanai paredzētiem apģērbiem, kuru sastāvā ir kokvilna. Celuloze jau līdz šim saražotajā esot visur. Vispirms jauno tehnoloģiju komerciālai audumu ražošanai plānots izmantot Somijā, kur jau ir uzsākta jaunas tekstilražojumu rūpnīcas būvēšana.
Kur liekam patlaban?
Kur sašķirotās tekstilijas liekam tagad – izvedam tālāk uz citām valstīm, iespēju robežās pārstrādājam, dedzinām vai joprojām vēl aprokam poligonos? Veicinot tekstilizstrādājumu apjoma samazināšanos poligonos, trīs gadu laikā panākts, ka atkārtotā apritē – otrreizējai lietošanai vai pārstrādei – nonākušas 2242 tonnas tekstila. Savukārt poligonos nonākušā iedzīvotāju sašķirotā tekstila apjoms samazinājies no 46% 2020. gadā līdz 3% šogad.
Sarunā ar “Latvijas Avīzi” SIA “Eco Baltia vide” valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts izteicās, ka par daudzsološo somu tehnoloģiju zina, taču šobrīd tur piedāvātā sašķirotā auduma tālākā utilizācija esot pati neizdevīgākā – par tonnas pieņemšanu somi prasot 800 eiro. Daudz izdevīgāki esot līdz šim jau pārbaudītie ceļi: izmantojamais apģērbs tiek ziedots un eksportēts uz Tuvajiem Austrumiem un Āfriku (sevišķi liels pieprasījums esot Marokā), kā arī pēdējā laikā – uz Poliju. Savukārt tehniskos audumus joprojām pārstrādei pieņem, piemēram, autorūpniecība.
Saimniecības rubriku atbalsta:
Tavas saimniecības vilcējspēks
