Izvēršas cīņa par ANO vadītāja amatu 3
Pašreizējā Apvienoto Nāciju organizācijas ģenerālsekretāra Dienvidkorejas diplomāta Pana Kimuna otrais pilnvaru termiņš beidzas šogad, tāpēc jau drūzmējas pretendenti uz “pasaules arbitra” amatu, kā mēdz dēvēt ANO, kas apvieno 193 valstis, vadītāju.
Kremlis bloķē pretendentes no Baltijas
Ja ievērotu tradicionālo ģeogrāfiskās rotācijas principu un politkorekto dzimumu vienlīdzības nostāju, nākamajam ANO ģenerālsekretāram vajadzētu nākt no Eiropas un tā varētu būt sieviete. Šogad pirmo reizi dalībvalstis aicinātas atklāti pieteikt savus kandidātus. Šāda vēstule nosūtīta visām 193 ANO dalībvalstīm, un tajā aicināts “pieteikt kandidātus ar apliecinātām vadības un pārvaldes spējām, plašu pieredzi starptautiskajās attiecībās un spēcīgām diplomātiskajām, komunikācijas un valodu prasmēm”. ANO Ģenerālās asamblejas prezidents Mogenss Liketofts paziņojis, ka pirmās kandidātu noklausīšanās notiks marta beigās un aprīļa sākumā, ļaujot dalībvalstīm uzdot jautājumus par viņu prioritātēm. Nākamais ģenerālsekretārs amatā stāsies 2017. gada 1. janvārī, nomainot pašreizējo organizācijas vadītāju Panu Kimunu, kas šajā amatā būs nostrādājis divus piecu gadu pilnvaru termiņus.
Savulaik par varbūtēju kandidāti uz ANO ģenerālsekretāra amatu tika uzskatīta Latvijas bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, taču viņas ambīcijas noraka Kremļa veto. “Nekandidēju, jo 2006. gadā ANO Drošības padomē saņēmu Krievijas veto, un nedomāju, ka viņu attieksme pret mani būtu mainījusies,” sacīja eksprezidente.
Nesen vairākas nevalstiskās organizācijas bija minējušas Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti kā iespējamo kandidāti ANO ģenerālsekretāra amatam, tomēr viņa uz šo amatu nekandidēs, paziņojusi prezidentes pārstāve. Pasaules medijos kā varbūtējas kandidātes uz ANO ģenerālsekretāra amatu tiek minētas arī Bulgārijas politiķes Irina Bokova un Kristalina Georgieva, kā arī Starptautiskā valūtas fonda direktore Kristīne Lagarda un ES ārējās un drošības politikas koordinatore Federika Mogerīni.
Politiķis vai rezolūciju apzīmogotājs
ANO harta nosaka, ka ģenerālsekretāru ieceļ Ģenerālā asambleja, kurā pārstāvētas visas ANO dalībvalstis, pēc Drošības padomes ieteikuma. Tā kā Drošības padomes piecām pastāvīgajām loceklēm (ASV, Krievijai, Britānijai, Francijai un Ķīnas Tautas Republikai) ir veto tiesības, jebkurš kandidāts ANO vadītāja amatam var tikt apstiprināts tikai tad, ja neiebilst kāda no lielvarām. Ģenerālsekretārs tradicionāli tiek izraudzīts pēc ģeogrāfiskās rotācijas principa (Eiropa, Āzija utt.) un nedrīkst būt Drošības padomes pastāvīgo dalībvalstu pilsonis.
ANO ģenerālsekretārs tika iecerēts kā pasaules arbitrs un starpnieks miera uzturēšanā, taču politiskā pretstāve jeb aukstais karš, kas izvērsās pasaulē tūlīt pēc Otrā pasaules kara, padarīja “pasaules arbitru” atkarīgu no Rietumu un Austrumu spēku samēra. Ģenerālsekretāra amata izplūdušais formulējums ANO hartā, to apzīmējot kā “galveno administratoru” ar diplomāta, advokāta, ierēdņa un izpilddirektora funkcijām, mudinājis dažus ANO vadītājus uzņemties personisku atbildību par mieru pasaulē, bet citus – tikai apzīmogot pieņemtās rezolūcijas. ANO ģenerālsekretāram ir tiesības informēt Drošības padomi par jautājumiem, kas, viņaprāt, varētu apdraudēt pasaules mieru un drošību, un ietvert šos jautājumus Drošības padomes darba kārtībā. Tikai daži ANO vadītāji ir aktīvi izmantojuši tiesības, lai uzturētu ANO kā morālas autoritātes un cilvēktiesību aizstāves prestižu, pat riskējot nepiekrist ietekmīgu ANO dalībvalstu nostājai.
Godavīrs Hamaršelds tika nogalināts
Tāds drosminieks un godavīrs izrādījās zviedru diplomāts Dāgs Hamaršelds, kurš tika izraudzīts par ANO ģenerālsekretāru 1953. gadā kā kompromisa kandidāts, bet praktiskajā darbībā apliecināja sevi kā cilvēktiesību un demokrātijas aizstāvi, neliecoties ne Austrumiem, ne Rietumiem. Viņš aktīvi darbojās kā starpnieks Suecas krīzes atrisināšanā 1956. gadā, bet ar aktīvo darbību Kongo krīzes risināšanā izpelnījās gan Austrumu, gan Rietumu nelabvēlību. 1961. gadā Hamaršelds devās miera misijā uz Kongo, lai mēģinātu rast risinājumu politiskajam un etniskajam konfliktam bijušajā Beļģijas kolonijā, kur aukstā kara gaisotnē sadūrās Rietumu un Austrumu intereses. Viņa lidmašīna cieta katastrofu. Pēc pusgadsimta nākuši gaismā jauni fakti, kas liecina, ka lidmašīna tika notriekta. Hamaršelda ieskatā ANO uzdevums bija kļūt par “dinamisku instrumentu” pasaules valstu kopienas dzīves organizēšanā, būt mazo valstu aizstāvei, neatkarīgai no lielvarām un darboties tikai miera interesēs. Kā atzīst viņa bijušie kolēģi ANO sekretariātā, Hamaršelds bija drosmīgs ideālists, kurš centās aizsargāt nesen neatkarību ieguvušās valstis no lielvaru plēsoniskajiem instinktiem. Viņš bija prasmīgs starpnieks un pārliecināšanas meistars, un dzelžaini apņēmīgs apmeklējamo valstu izvēlē, un šī apņēmība noveda viņu konfliktā ar politikāņiem, kas gribēja izmantot ANO savās savtīgajās interesēs. Jaunatklātie pierādījumi liecina, ka ANO ģenerālsekretāra Dāga Hamaršelda lidmašīna tikusi apšaudīta un tāpēc cietusi katastrofu, secina grāmatas “Kas nogalināja Hamaršeldu?: ANO, aukstais karš un balto virsvara Āfrikā” autore žurnāliste Sūzena Viljamsa, kura pabijusi Zambijā un Dienvidāfrikā, kā arī apmeklējusi ASV, Zviedriju, Norvēģiju, Britāniju, Franciju un Beļģiju, kur savākusi daudz jaunu un līdz šim slepenībā turētu dokumentu un fotogrāfiju. Kā izteikusies Hamaršelda sekretariāta bijusī darbiniece Mārgareta Anstē, pēc viņa nāves ANO vadošajās aprindās panākta nerakstīta vienošanās nekad vairs neiecelt ģenerālsekretāra amatā tik principiālus un nepiekāpīgus cilvēkus.
