Šaujam mērķī 0
Par personisko dzīvi dakteris izsakās strupi: “Divas sievas oficiāli, ar abām izšķīros. Esmu juridiski brīvs, varu dabūt to, kura mani grib.”
Viņu priecē divi bērni un pieci mazbērni. Abus mazdēlus skolo visai vīrišķīgās nodarbēs.
“Mums ir gaisenītes, pašaudāmies. Mazais, viņam ir četri gadi, tā šauj desmitniekos, ka prieks. Arī ar loku mācu darboties. Vīrietim jābūt medniekam, citādi nevar. Šauj mērķī, ķer zivis vai labi pelni, nes naudu mājās – mednieks esi. Es uzskatu tā: ja nav mednieks, tad ir lempis.
Reizēm vēroju, kā mūsdienās notiek dejas – viens raustās, un pretī otrs, īsta aerobika. Tur taču vairs nav nekā no vīrieša iekarotāja un maigās sievietes. Īstā deju klasika ir valsis. Paies gadsimti, visādas lambadas atmirs, bet valsis paliks mūžīgi.
Kad ej pāri zālei uzlūgt, viņai jau sirds dauzās. Bet, lai uzlūgtu, jābūt stājai, kārtīgam apģērbam, tikai tad vari sievietei iepatikties. Dejojot saņem viņu rokās, turi stingri un vienlaikus maigi. Tā ir pieskārienu bauda, emocijas, kaisle.”
Kļūt par īstu zvirbuli
Sarunas vidū dakteris steidz pie plaukta, kur saliktas dažādas dozītes. Iešauj mutē karoti maltu linsēklu un uzdzer ūdeni. Slavē linsēklas kā veselībai svarīgu produktu, kas turklāt ir pietiekami lēts. Linsēklās ir gandrīz visas neaizstājamās aminoskābes, svarīgi vitamīni un daudz šķiedrvielu. Dienā viņš apēdot septiņas vai astoņas karotītes maltu linsēklu. Tas esot aplam, ka māca iztikt ar vienu karoti dienā. Tas taču nav medikaments, bet sēkliņas! Turklāt tepat Latvijā augušas. “Zvirbulim ziemā arī pietiek ar sēklām, knābā uz nebēdu. Cits atnāk vakarā mājās un pieliek bunkuru, krietni pieēdas, bet es paņemu karoti linsēklu un esmu mierīgs, turklāt kuņģis labi strādā.”
Svarīgie rituāli
Dakteris iesaka visiem saviem klientiem ik dienu pastaigāt basām kājām, elpot ar prieku, izberzēt ausis un plaukstas, notīrīt mēli. Gulēt ejot, dot komandu visiem orgāniem, lai tie naktī strādātu pienācīgi, – tad no rīta piecelsies mundrs un atpūties. Arī pēc pamošanās der dot pozitīvu impulsu smadzenēm un ķermenim, domāt kaut ko labu.
“Es pats tā daru. Mobilizēju sevi kā sportists pirms sacensībām. Man katra diena ir gan kā izrāde, gan noteikta distance, ko veicu. Pēc tam vairākas reizes dziļi paelpoju. Tad zinu, ka plaušu istabas ir izvēdinātas.
No rīta vēl izmazgāju degunu, iešņaucu ūdeni. Kamēr radinās to darīt, var izmantot siltu ūdeni, vēlāk jau vēsāku. Taču to vajag pavisam maz, lai neaizrītos.
Mācu arī, kā pareizi rīkoties, ja ir iesnas. Ja pūšu kabatlakatiņā, iznāk, ka plēšu sīkos matiņus, kas izklāj deguna priekštelpu, bet tie palīdz attīrīt gaisu, ko ieelpojam. Es jau 20 gadu nezinu, kas ir kabatlakats, – kamēr neviens neredz, ierauju to sekrētu iekšā. Bērns, kamēr mazs, vienmēr tā dara. Vecāki aizrāda, lai šņauc, bet tas ir galīgi aplam.
Ja eju pa ielu un man degunā ieskrien vīruss, es to iešņaucu un noriju, tātad tas nonāk kuņģī, kur ir skābe. Ļoti slikti apstākļi, vīruss kūļājas tāds pusdzīvs. Turklāt šo vīrusu mans organisms it kā nofotografē, man izveidojas sava dabiskā vakcīna. Ja nāk vēl viens vīruss, mans organisms – klakt! –, un tā vairs nav. Vakcīna par velti!
Tāpat mācu, kā vajag normāli kakāt. Tāpēc tauta mani mīl, ka pasaku svarīgo, par ko citi dakteri kautrējas runāt. Uzkāpju uz poda ar kājām un ietupjos. Ja esmu šādi, viss izdodas vieglāk, arī veselībai labāk. Pat imperatore Katrīna un Jaunpils baronese tā darīja, to var uzzināt muzejos. Ja šādi veic svarīgo procesu, mazāk darba proktologam un citiem dakteriem.”
