Spriedze kā granāta 0
“Kustība par cilvēku daudz pasaka. Kamēr ienāk pa durvīm, karina mēteli, es jau redzu gaitu, skatos, kā kustas, izskatās. Tam ir saistība arī ar emocijām. Kad skolojos Maskavā kursos, braucu metro kopā ar mūsu profesori. Viņa man ceļā neļāva snaust, bet visu laiku dresēja: pasaki, vai tam cilvēkam ir kāda vaina un kas kait šim… To noteicu ne tikai pēc kustībām, skatījos uz seju, ausīm, kopējo izskatu. Katra slimība ķermenī atstāj it kā zīmējumu. Ja cilvēks ilgstoši dzīvo spriedzē, re, kas notiek,” iesaucas Visvaldis Bebrišs un ar vienu plaukstu saspiež otru roku, tur no visa spēka. Tad vaicā man, ko redzu. Sažmiegtā plauksta vietumis pamazām kļūst sārta, citviet bālē. Tieši tā, saka dakteris, un tad sāks tirpt, sāpēt, vēnas paplašināsies, āda kļūs sausāka… Bet visa iemesls ir šis spiediens, līdzīgi kā spriedze tur skavās ķermeni. Tad viņš atkabina pirkstus no saspiestās plaukstas – āda atgūst normālo izskatu.
“Katrs pats var sev noņemt spriedzi. To iemācu. Vispirms, protams, jāzina, ka esi spriedzē. Atrodu, kur tā slapstās, uzkrājas ķermenī, ļauju to sajust pašam cilvēkam – ikviens taču saprot, vai rokā ir cieta granāta vai mīksts biezpiens. Nevis lai tic man uz vārda, ka tur ir saspringums, bet pats to sajūt. Tikai tā var noticēt un saprast, ka spriedze traucē veselībai.
Pēc tam rādu paņēmienus, kā spriedzi mazināt. Tie ir pāris elementāri vingrojumi. Tos rādot, arī pats dabūju izvingroties.
Ja vingrojumus pilda 40 dienas pēc kārtas, tas kļūst par ieradumu. Taču, ja kādas piecas dienas izlaiž, pēc laika sāk justies slikti un atkal jānāk pie Bebriša.
Arī manā dzīvē, protams, netrūkst stresa. Kā lai notur pulksteņa pendeli, kad tas šūpojas? Spriedze gan pulkstenim, gan tev, kurš tur ar visu spēku. Bet es protu palaist vaļā. Piemēram, kāds interneta komentāros ieraksta, ka esmu stulbs, nekam nederīgs. Varētu apvainoties, nolīst stūrī, piepūsties no dusmām. Bet līdz ar to ciestu veselība, visi orgāni it kā piepamptu, sāktos zarnu traucējumi. Taču es nebēdāju, jo zinu, ka esmu daudz mācījies, skolojies pie pirmajām vijolēm Amerikā, Austrālijā, Vācijā, Šveicē un Krievijā, smēlies zināšanas kinezioloģijā, psihoterapijā, bioķīmijā, ginekoloģijā, manuālajā terapijā. Pie manis pacienti nāk rindām, daudzi atveseļojas, esmu sarakstījis grāmatas… Spriežu, ka laikam Bebrišs tomēr ir visai gudrs. Šādi palaižu vaļā to pulksteņa pendeli.”
Tā atplaukst vielmaiņa
Vienmēr interesanti uzzināt par saknēm, bērnību. Visvaldis dzīvojis laukos, Džūkstes pusē. Mamma no rīta izslauca gotiņu, iedeva puikām pa glāzei silta piena, un viņi devās uz skolu.
“Man ir četri brački, brāļi. Kad bijām mazi, pusotra gada jaunākais brālis vienmēr gribēja mani vinnēt, bet es negribēju padoties. Tikko māte izgāja no istabas, mēs cīnījāmies slapjām mugurām. Tā nebija kaušanās, bet cīkstēšanās – kurš dižāks.
Skrējām basām kājām, pa mežu jozām. Arī pa krūmiņiem lodājām, lai atrastu patronas. Paši taisījām stroķus ar īsto pulveri un šaudījāmies. Tā jau daudzi lauku puikas darbojās.
Netālu bija Džūkstes upīte un neliels ezers, kādu zivtiņu vai vēzi noķērām. Paši uzkūrām uguni, sagādājām katliņu un izvārījām. Burkānus izrāvām no dobes, gar biksēm noslaucījām un nograuzām. Vai arī mazos kartupelīšus – izrakņājām no zemes, apslaucījām un ēdām. Man vēl arvien garšo zaļi kartupeļi. Tāpēc, ka tas viss ir bērnības skaistums.
Visu, ko kādreiz paticis darīt, nevajag sev liegt. Ja klausies dziesmu, melodiju, dzejoli, kas jaunībā patika, it kā atgriezies tajos laikos, vielmaiņas procesi atplaukst, strādā ar jaunu degsmi.”
