Izvēli nenožēlo. Saruna ar vienu no sava gadagājuma talantīgākajiem hokeja uzbrucējiem Emīlu Ģēģeri 1
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no sava gadagājuma (1999) talantīgākajiem hokeja uzbrucējiem Emīls Ģēģeris pēc pieciem gadiem Rīgas “Dinamo” sistēmā, pirms tam trenējoties sporta klubā “Rīga”, šosezon ir iekodies leģionāra maizē, spēlējot Francijas augstākās līgas klubā “Anglet”.
Novembrī 22 gadus vecais Emīls guva savus pirmos vārtus Latvijas valstsvienības rindās pārbaudes turnīrā Dānijā, lai gan viņam aiz muguras ir arī 2019. gada pasaules čempionāts Bratislavā. Ģēģeris savu izvēli doties uz ārzemēm nenožēlo, jo pats vēlējies pārmaiņas, sarunā ar “Latvijas Avīzi” saka hokejists.
Kā tev klājas Francijā?
E. Ģēgeris: Te viss mani apmierina. Hokeja līmenis Francijas augstākajā līgā ir labs. Pilsēta, kurā dzīvoju, arī patīkama – maza, pie okeāna, bet galvenais, ka hokeja ziņā mums viss ir nodrošināts ļoti labā līmenī, gan laba trenažieru zāle, gan pārējās lietas. Man noteikti nav par ko sūdzēties, neko sliktu nevar teikt.
Šobrīd Francijas čempionātā pēc 19 spēlēm esat devītie, no “play off” zonas atpaliekot septiņus punktus. Kā vērtē sezonas pirmo pusi?
Varējām labāk, liela problēma ir tā, ka spēļu sākumā esam vadībā, bet beigās nespējam noturēt rezultātu un palaižam vaļā. Tā esam zaudējuši vairākus punktus. Labā ziņa ir tā, ka pēdējās divās cīņās esam uzvarējuši, otrdien arī vienu no Francijas labākajām komandām Ruānas “Dragons” (2:1, Ģēģerim iemetot uzvaras vārtus. – Aut.).
Esam atgriezušies uz uzvaru takas. Komandas mērķis ir pēc divu gadu pārtraukuma iekļūt izslēgšanas spēlēs.
Kāda ir tava loma komandā?
No manis kā leģionāra gaida rezultātu. Spēlēju pirmajā maiņā, vairākumā un arī mazākumā tieku laukumā. Treneris čehs Davids Dostals, kurš perfekti runā franciski, uzticas, spēles laiks ir liels un tieši to es vēlējos, kad izšķīros par došanos prom no Latvijas.
Ja statistika nemelo, tad tu šobrīd esi komandas labākais snaiperis?
Man šķiet, ka punktu jābūt vairāk, jo dažreiz te tā interesanti, ko un kā pieskaita. Šobrīd ir 12 punkti, seši vārti.
Kā tev ar saprašanos komandā, jo lielākā daļa taču francūži?
Nav tik traki, komandā runājam angliski. Komandā ir arī viens krievu hokejists, ar kuru komunicējot cenšos uztrenēt arī šo valodu. Franču valodu tā īsti, vairāk par kādām sarunvalodas frāzēm nemācīšos, svarīgāk uzlabot savas angļu valodas prasmes, kas hokejā tomēr ir galvenā komunikācijas valoda.
Anglē atrodas Francijas dienvidos, bet lielākā daļa komandu bāzējas valsts otrā pusē. Kā jums notiek izbraukumi – ar autobusu vai ir arī lidojumi?
Tikai ar autobusu, kas ir ļoti labs, neko tādu iepriekš nebiju piedzīvojis. Mums katrs izbraukums ir ap 10–15 stundu ilgs. Ir divstāvu autobuss, katram hokejistam ir sava guļvieta. Komfortabli. Pirms spēles nakti pavadām autobusā braucot, tad brokastis, treniņš, autobusā paguļam diendusu un pēc spēles dodamies mājās.
Pilsētiņa nav liela, kas sporta ziņā tur vēl notiek?
Ir futbola komanda, kas spēlē trešajā Francijas līgā. Cita nekā daudz no sporta te nav, bet pusstundas braucienā ar mašīnu ir Spānija, kur tuvu ir, piemēram, Bilbao “Athletic” futbola komanda. Man gan līdz šim vēl nav sanācis aizbraukt uz kādu spēli, bet to gribētu.
Kā jums tur ar Covid-19 situāciju? Ne tikai līgā, bet sadzīvē kopumā?
Ja esi vakcinēts un ir QR kods, tad nav lielu problēmu. Vari doties, kur gribi. Protams, publiskās vietās – veikalos, kafejnīcās – jāvelk maskas. Diemžēl arī Francijā sākas lielāka saslimstība, redzēs, kā būs tālāk. Pagaidām vēl laiž skatītājus arēnu tribīnēs. Mums komandai ir viena no mazākajām, ap 1000 cilvēku, bet uz katru spēli tā ir pilna. Arī citās pilsētās halles ir aizpildītas.
Sezonas sākumā bijāt divi latvieši komandā, bet Oskars Batņa pārcēlās uz Somiju. Tagad esi viens mūsējais.
Nē, ir pievienojies aizsargs Kalvis Ozols, kurš aizvadījis jau trīs spēles. Man ir piešķirts ļoti labs dzīvoklis. Sākumā dzīvoju tur kopā ar Batņu, tagad mans dzīvokļa biedrs ir viens krievu hokejists.
Novembrī ar Latvijas izlasi piedalījies pārbaudes turnīrā Dānijā un guvis pirmos vārtus valstsvienībā. Kādas bija sajūtas?
Lieliskas, jo bija patīkami satikties ar saviem čaļiem, bijušajiem komandas biedriem.
Spēlēt Latvijas izlasē vienmēr ir ļoti pacilājoši, tas dod lielu enerģiju.
Pie Harija Vītoliņa spēlēt bija forši. Viņš uzticas spēlētājiem, uzsverot, ka visiem aizsardzībā ir jācīnās, bet tajā pašā laikā jāimprovizē, nav jābaidās. Tas man ļoti patika.
Decembrī izlasei vēl būs pārbaudes turnīrs. Varbūt tev jau ir uzaicinājums?
Pagaidām neko nezinu, jo parasti jau vispirms uzrunā klubu, lai noteiktajā laikā palaiž hokejistu uz izlasi.
Kā vērtē savas izredzes tikt uz Pekinas olimpiskajām spēlēm?
Tas man ir viens no hokejista sapņiem. Kā sanāks, to redzēs, jo daudz atkarīgs arī no tā, kā būs citiem spēlētājiem. Hokejā traumas ir dzīves sastāvdaļa un nekas nav prognozējams. Protams, vienmēr gribu spēlēt izlasē un domāju, ka reāli tikt arī uz Pekinu.
Kā pirms šīs sezonas bija ar palikšanu Rīgas “Dinamo”? Tas bija reāli?
Pats gribēju uz Eiropu braukt. Pamainīt vidi un atmosfēru, pārbaudīt sevi citur. Šobrīd neko nenožēloju, atliek tikai trenēties un sevi pilnveidot.
