Aivars Eipurs: Izvēles un nosacījumi 0
“Kādā pelēkā pelēkā pilsētā / Bija pelēka pelēka iela / Uz šīs pelēkās pelēkās ielas / Stāvēja pelēks pelēks nams / Šai pelēkā pelēkā namā / Bija pelēka pelēka istaba / Tai pelēkā pelēkā istabā / Stāvēja pelēks pelēks krēsls / Uz pelēkā pelēkā krēsla / Sēdēja pelēks pelēks cilvēks / Viņš pastiepa pelēku pelēku roku / Un ieslēdza krāsaino televizoru”…
Andra Žebera krājumā “Tetovējumi” (1988), no kura ņemts šis dzejolis, ir arī vēl labāki. Taču tieši šis, vienkāršais, skaitāmpantam vai padrūmas pasakas sākumam līdzīgais, pasniegts dzejoļa formā, raisa pārdomas par korelāciju starp cilvēku un tā iespējām, to, cik šīs iespējas šķiet pievilcīgas, pamostoties nākamajā dienā vai pēc mēneša, vai gada, un atskatoties uz kaut ko, kas ticis (un tiek) piedāvāts, un veidu, kā tiek piedāvāts. Uz piedāvājumu un pieprasījumu – un reakciju uz abiem.
Protams, tas arī raisa atmiņas par laiku, kad, konkrētajā gadījumā, mūsu valsts bija pārrauta un netapa sasieta piecdesmit gadus. Laiku, no kura nācu arī es.
Skolas laikā es biju pelēks cilvēciņš, kurš pirmoreiz ieslēdza melnbalto televizoru 1962. gadā un skatījās filmu “Meitene no bankas” ar Zbigņevu Cibuļski. Pieaugušo dzīve pilsētā patiešām likās pelēka un neinteresanta.
70. gadu sākumā tumšajā, taču speciālam nolūkam sārti gaismotā vannas istabā vērojām, kā uz fotopapīra lēnām parādās ārzemju rokgrupu puiši – “Christie”, “Caravan”, “Marmalade”, “Shocking Blue” – tur arī viena meitene, “The Doors”… Pārfotografēts no kaut kur sadabūtiem vācu vai poļu žurnāliem.
Melnbaltas grupveida ikonas neticīgajiem ar nojausmu, ka krāsas pasaulē kaut kur ir.
Kā no jūrnieka radinieka pirktu “Juicy Fruit” košļeņu dzeltenais papīrs.
Pamatskolas laikā 1. maija demonstrācijā mēs varējām, jau nogājuši garām tribīnei, atdot kādam transparentu ar lozungu “Slava PSKP!” un nozust miglā. Par to nekas nebija. Tad tikām veselām klasēm bez īpašiem komentāriem uzņemti komjaunatnē (nevis iestājušies – tikai pēc gadiem uzzināju, ka viens otrs citur Latvijā nav arī iestājies), taču jau pēc dažiem gadiem pārstāju maksāt biedra naudu, un nekas man par to nebija.
Biju izdzīts no skolas par gariem matiem 1974. gadā pirms vidusskolas nobeiguma eksāmeniem, taču jau nākamajā gadā garus matus drīkstēja nēsāt jau līdz skolas beigām un pēc tam, ja “neparāva krievos” jeb padomju armijā, bezmaz vienīgajā iniciācijas pasākumā tolaik, tiesa, idejiski svešā.
Verbāls ideoloģisks musturis bija pilnīgi sačakarējis jau tā visai šauro izvēļu spektru.
Dzert vai stāties PSKP – tāds bija jautājums. Dzert, protams. Runājot līdzībās, būt par kurinātāju vai par kaut ko citu šajos apstākļos? Par kurinātāju, protams. Un lasīt grāmatas. Tā bija mana izvēle.
Tas viss man ienāca prātā, kad Egils Levits kādā auditorijā pastāstīja, ka šovasar Rīgā plānota pāris dienu konference par cilvēka tiesībām digitālajā laikmetā. No vienas puses, uzjautrinos par pārspīlēto datu aizsardzības bumu, no otras…
Levits stāstīja, ka Ķīnā nopietni pētot cilvēku lojalitāti valdībai, skatoties, cik daudz atzīmju “like” viņi tai nospiež internetā. Taču ar to būšot par maz. Viedtālruņos tiks iebūvētas kameras, kuras pie šī “like” žesta parādīs lojalitāti demonstrējošā cilvēka sejas muskulatūru un izteiksmi, kas ļaus novērtēt, cik patiess bijis šis atbalsts valdībai.
Iespaidīgi, ja nebūtu briesmīgi. Es skaļi iesmējos, tik nereāli tas likās. Bet citi nesmējās. Nav jau tālu tās kārtības viena no otras – demokrātija autiņos un kults, kas radīts cilvēkam ar “pautiņiem” (tā var būt arī sieviete).
Vērtības mainās lēni. Cilvēks dzīvo vienu vienīgu dzīvi. Un krāsainais televizors rullē, tikai jāieslēdz pelēkā (?) pults. Un tur ir ko skatīties, un ir grūti neapmaldīties starp piedāvājumiem, kuri gatavi pārprojektēt vai iemarinēt tavu apziņu.
Un ko lai iesāk ar Alfrēda atziņu Andras Neiburgas stāstā “Tā vieta”? “Man būtu nospļauties, ja es eksistētu daudzos dažādos, visos laikos vienlaikus. Bet ir noticis otrādi – visi laiki eksistē manī.” (Stum stum, 209. lpp.).
Un ja nu šodien nespīdēs saule?
