Uldis Šmits: Pirms 50 gadiem augustā sākās PSRS invāzija Čehoslovākijā 14
Padomju propagandisti mēdza apgalvot, ka Brežņeva doktrīna esot Rietumu izgudrojums. Šis termins iegāja apritē saistībā ar Prāgas pavasara apspiešanu 1968. gada augustā un tolaik dažādās komunistu vadītāju sanāksmēs klāstītajiem skaidrojumiem, kas pamatoja Varšavas līguma valstu tanku ievešanu Čehoslovākijā.
Tas, ko iedēvēja par Brežņeva doktrīnu, vāji slēptu draudu formā izskanēja Varšavas pakta sanāksmē 1968. gada 3. augustā, kad būtībā tika formulētas Kremļa patiesībā jau sen uzurpētās tiesības veikt marksisma-ļeņinisma principu ievērošanas uzraudzību Austrumu blokā un vajadzības gadījumā iejaukties, lai nepieļautu novirzes no pareizā kursa un novērstu apdraudējumu sociālistiskajai iekārtai. Uz ko nedrīkstot vienaldzīgi noraudzīties. Mājiens bija adresēts Čehoslovākijas kompartijas pirmajam sekretāram Aleksandram Dubčekam, kurš, domubiedru un pilsoņu atbalstīts, mēģināja veidot “sociālismu ar cilvēcīgu seju”. Bez cenzūras, ar brīvām vēlēšanām un citām “Rīcības programmā” paredzētām reformām. Tomēr pārmetumus par novirzēm neceļos Prāga bija saņēmusi arī iepriekš. Kā tagad zināms, PSRS sāka izstrādāt pirmās versijas invāzijai Čehoslovākijā jau 1968. gada aprīlī, tātad krietni pirms 21. augustā notikušā iebrukuma (operācijas “Donava”). Tas ievadīja valstī “normalizācijas” procesu, bet Maskavas kontrolētajā sociālisma nometnē šajā sakarā izvērstais ideoloģiskās audzināšanas darbs prasīja varbūt pat vēl vairāk laika un pūliņu. Vajadzēja paskaidrot, ka Čehoslovākijas kompartijā, izmantojot partijas agrāk pieļautas atsevišķas kļūdas, virsroku bija guvuši labējie oportūnisti un pastāvēja kontrrevolucionāra apvērsuma briesmas, tāpēc tūkstošiem komunistu un bezpartijisko lūdza brālīgu palīdzību, kas, protams, tika sniegta. Presē parādījās raksti, ka Varšavas pakta armijas stāv ne vien socvalstu robežu, bet arī sociālistiskās iekārtas sardzē. Šo nostādni varēja gan ar atpakaļejošu datumu attiecināt uz Ungārijas 1956. gada tautas sacelšanās noslīcināšanu asinīs, gan lietot nākotnē, kad nāktos pildīt kārtējo “internacionālo pienākumu”… Atteikšanās no Brežņeva doktrīnas tiek datēta ar 1988. gada 7. decembri – todien Mihails Gorbačovs, uzstājoties ANO, sacīja, ka ikvienai valstij bez izņēmuma jābūt brīvai savā izvēlē. Taču viņš neietvēra šajā atzinumā okupētās Baltijas valstis.
Šī brīvība tomēr nozīmēja Varšavas pakta un Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes sairumu. Un 1945. gadā iedibinātās Jaltas kārtības beigas. Izvēle, tiklīdz tā kļuva iespējama, nosliecās par labu Rietumu politiskajai telpai jeb Ziemeļatlantijas aliansei un Eiropas Savienībai, ko var izprast arī kā agrāk nepiepildāmo iluzoro vēlēšanos veidot demokrātisku sabiedrību ar cilvēcīgu seju.
Tikmēr impēriskā nostalģija pēc ietekmes sfērām nav zudusi, Putina režīma laikā pat strauji vairojusies, jo savtīgu apsvērumu dēļ tiek uzturēta. Kremļa televīzija ik pa laikam nododas savdabīgam vēstures atspoguļojumam, un arī Prāgas pavasaris ir ticis pa vecam iztēlots par NATO sarīkotu pasākumu vai apvērsumu, ko vajadzējis novērst un ievest karaspēku. (Pērn tamlīdzīga tēmas interpretācija sadusmoja pat visnotaļ promaskavisko Čehijas prezidentu Zemanu.) Nu gluži tāpat kā Krievijai nesen radās nepieciešamība “aizsargāties”, anektējot Krimu un uzkurinot agresiju Donbasā. Savulaik Brežņevs politbiroja sēdē esot izsaucies “mēs sociālistisko Čehoslovākiju neatdosim!”, bet šodien attiecīgi saukļi tiek veltīti Ukrainai, kurai vienmēr jāpaliek “krievu pasaulē”, kur aiztaupīta vieta arī vēl citām “neatdodamām” valstīm.
Kad iesim vēlēt, to būtu vērts atcerēties.
