Dendrologi izvēlējušies gada koku Latvijā 0
Latvijas Dendrologu biedrības (LDB) kopsapulcē par 2020.gada koku izvēlēts Eiropas dižskābardis (Fagus sylvatica L.), aģentūru LETA informēja LDB viceprezidents Gvido Leiburgs.
Eiropas dižskābardis no dižskābaržu dzimtas ir dabā izplatīts koks Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, areāla ziemeļu robeža ir Polijas teritorijā. Koks aug paugurainos apvidos no Anglijas, Dienvidzviedrijas līdz Pirenejiem un Turcijai dienvidos.
Leiburgs stāsta, ka zem kokiem reti kad attīstās citu koku un krūmu paauga, jo tie veido blīvus vainagus, tā radot stipru noēnojumu. Paši dižskābarži ir izteikti ēncietīgi un spēj augt citu koku noēnojumā. Šī īpašība tiek izmantota, veidojot blīvus, platus, vidējus un augstus dzīvžogus. Tas ir viens no retajiem cērpjamos dzīvžogos izmantojamiem lapu kokaugiem, kas saglabā zaros pērnās, spīdīgi brūnās lapas līdz pavasarim, pastiprinot norobežojošo efektu, viņš skaidro.
“Bieži veido tīraudzes, kas rudeņos vizuāli atgādina ziloņu kāju mežu uz oranži brūna, nobirušo rudens lapu paklāja,” saka Leiburgs. Labos augšanas apstākļos koks Latvijā var sasniegt pat 30 metru augstumu un piecu metru stumbra apkārtmēru.
Pēc viņa teiktā, koki ir salīdzinoši ātraudzīgi, mežaudzēs veido taisnus, monolītus, lielu dimensiju stumbrus, tādēļ arī ir interese par to plašāku izmantošanu mežsaimniecībā.
Par valsts nozīmes dižkoku Eiropas dižskābardis kļūst, sasniedzot 3,8 metru stumbra apkārtmēru. Leiburgs uzsver, ka tādu dimensiju koki Latvijā ir arī retumis sastopami Kurzemē un Zemgalē, pārsvarā gan vecajos muižu parkos, kapsētās.
Šo koku ziemcietība ir pietiekama visā Latvijā, vienīgi pavasarī izplaukušos kokus dažkārt bojā vēlās pavasara salnas, skaidroja biedrības pārstāvis. Latvijā šie koki zied maijā, pēc lapu plaukšanas, kas veidojas no sugai raksturīgiem gariem, vārpstveida pumpuriem. To augļi ir trīsšķautnaini riekstiņi, kas nogatavojas oktobrī, un ir laba barība dažādiem meža zvēriem. Sēklas sagatavo dīgšanai trīs līdz piecus mēnešus.
“Diemžēl jaunos stādījumus bieži bojā dzīvnieki, saskrāpējot mizu, apgraužot jaunos dzinumus. Dižskābaržiem ir plāna, pelēka un gluda miza, kas strauji mainot stumbra noēnojumu, var saulē apdegt,” skaidroja LDB viceprezidents. Kokiem ir attīstīta, virspusēja un jūtīga sakņu sistēma, uzsvēra Leiburgs, piebilstot, ka kokus īpaši nebojā ne kaitēkļi, ne slimības un tie ir vēja noturīgi. Tomēr ir daži patogēni, kas kokus var apdraudēt, piemēram, sēnes (Fomes fomentarius, Phytophthora sp., Nectria coccinea), kā arī laputis (Cryptococcus fagisuga), norādīja Leiburgs.
Dižskābaržus nereti jauc ar skābaržiem, kam arī ir gluda, pelēka miza un vārpstveida pumpuri, bet tie ir stipri zemāki koki vai krūmi no bērzu dzimtas, piebilda Leiburgs.
Dižskābarža koksne ir blīva, skaisti ornamentēta un vērtīga, to izmanto mēbeļu, grīdas segumu, sērkociņu, mājsaimniecības priekšmetu, finiera un papīra ražošanā. Koksnei faktiski nav specifikas smaržas. Domājams, ka gandrīz katrā mājsaimniecībā ir kāds dižskābarža priekšmets – gaļas dēlītis, plaukts vai pannas lāpstiņa, norādīja LDB viceprezidents.
Viņš skaidroja, ka sēklas satur barojošu eļļu, ko Francijā lieto mājputnu uzbarošanai, cepšanai un eļļas lampās. Nobirušās lapas sadalās lēni, bet ir vērtīgs mulčējamais materiāls apstādījumiem. Īpatnējos, sarainos un koksnainos augļapvalkus bieži izmanto floristikā.
Leiburgs informēja, ka pēdējos 200 gados dižskābarži atgriezušies Latvijas apstādījumos un vietumis stādīti arī mežaudzēs, piemēram, Talsu Šķēdē. Atgriezušies tāpēc, ka Latvijā kvartāra perioda kūdrā ir atrasti dižskābaržu augļi, kas varētu liecināt par sugas klātbūtni Latvijas teritorijā arī starpleduslaikmetā, kad klimats bija krietni siltāks un mitrāks kā mūsdienās.
Dendrologs norādīja, ka pavisam ir zināmas deviņas dažādas dižskābaržu sugas, bet Latvijā pamatā izmanto vienu – Eiropas dižskābardi, kam ir izveidoti aptuveni 50 kultivāri (šķirnes, formas). Apstādījumos un vecajos muižu parkos sastopami arī sarkanlapaini koki, kas ir ar augstāku ziemcietību, retāk ar nokarenas formas vainagiem, šķeltām vai kruzuļotām lapām. Lapu krāsojums arī ir atšķirīgs – zaļas, dzeltenas, sārtas, sarkanas, purpurmelnas vai raibas. Dekoratīvās formas, šķirnes pavairo potējot un stādmateriāls brīvi pieejamas vietējās kokaudzētavās. Interesanta ir, piemēram, 1970.gadā selekcionētā šķirne “Mercedes”, kas ir līdz 2 metriem augsts, kompakts krūms ar lancetiskām lapām.
No dižskābaržiem vien var izveidot krāšņu kolekciju dārzu, tāpēc Latvijas Dendrologu biedrība iesaka šogad katram iegādāties savu “Mercedes”, “Black Swan” vai “Fastigiata”.
LDB bāzēta Latvijas Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī, apvienojot 85 biedrus – dendrologus un nozares interesentus.
Biedrība gada koku ievēl no 2001.gada, kad gada koka godā bijā parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia L.). LDB atgādina, ka 2019.gada koks bija Krimas liepa (Tilia x euchlora K. Koch.).
