“Vienkārši jūtos latviete, nejūtos ne vāciete, ne poliete.” Kā Regīna Ezera izvēlējās būt latviete 2
Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pati rakstniece kādā intervijā Gunāram Janaitim 20. gadsimta 80. gadu sākumā sacīja, ka viņas mūžs bijis vienas vienīgas ačgārnības: “Kam loģiski vajadzēja būt, nepiepildījās. Ko nemaz necerēju, dzīve negaidot cēla priekšā.
Kad paļāvos uz prātu, liktenis mani skaisti atsēdināja. Bet uz ko lai paļaujos, ja nevaru paļauties uz prātu? Uz likteņa untumiem? Uz nejaušībām? Neizprotami… Bet, ej nu sazini, varbūt tieši nejaušības ir dzīves galvenā burvība?”
Nejaušību Regīnas Ezeras dzīvē patiesi netrūka, jau sākot ar to, ka pēc tīrās loģikas viņai nepavisam nebūtu bijis jāuzaug Latvijā un jākļūst par rakstnieci.
Nākamās rakstnieces bērnība bija visai juceklīga gan tādēļ, ka bija tāds laiks – meitenei bija tikai desmit gadi, kad sākās Otrais pasaules karš –, gan tādēļ, ka Regīna Šamreto piedzima etniski visnotaļ raibā ģimenē, kur senčos bija baltkrievi, franči, itālieši.
Tēva ģimenes valoda bija vācu, mātes ģimene runāja poliski, kā jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atcerēsies pati Ezera, “praktiski poļu žargonā, un, lai kaut kā saprastos, mani vecāki sākumā sarunājās krievu valodā, kaut gan mums nemaz nav krievu asiņu.
Krieviski rakstītas arī tēva mīlestības vēstules mātei. Mēs vārījāmies īstā tautību juceklī, un, ja, piemēram, būtu pēc kara palikuši ārzemēs, visticamāk, es būtu asimilējusies tajā vidē, kur nokļūtu.”
“Es nejūtos no malas”
Kara beigās, kad Regīna jau bija pusaudze, ģimene patiešām nokļuva Vācijā, kādu laiku pavadīja amerikāņu okupācijas zonā, bija paredzēts viņus pārvest uz rietumiem, taču liktenīgas nejaušības dēļ tieši brīdī, kad valstī mainījās demarkācijas līnijas, ģimene palika uz perona Magdeburgā – pēdējais vilciena ešelons, kas no pilsētas aizbrauca pirms padomju karaspēka ienākšanas, bija militārs sastāvs, kas privātpersonas neuzņēma…
“Pēdējā laikā bieži domāju – ja nebūtu pēc kara atgriezusies Latvijā, kas tad es būtu bijusi? Varbūt sen ņēmusi galu kādā aizokeāna publiskajā namā? Varbūt cienījama, materiāli labi nodrošināta vācu matrona, kas sen aizmirsusi latviešu valodu?” – prātoja rakstniece, un viņai visnotaļ bija iemesls iztēloties sevi kādā citā vietā, ne Latvijā, jo piemērs ģimenē bija, pat vairāki: tēva māsa Aleksandra neatgriezās no Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām Krievijā un kļuva par krievieti, tēvabrālis Edvīns apprecēja sievu – baltvācieti, 1939. gadā repatriējās uz Vāciju un kļuva par stabilu vācieti.
Savukārt visos rakstnieces tēva Roberta dokumentos ierakstīts vārds “latvietis”, un beigu beigās tieši rāmās latviešu asinis ņēma virsroku – uzaugusi ģimenē, kurā viņas bērnībā lingua franca bija poļu valoda, Regīna Ezera kļuva par vienu no vissmalkāk latviešu valodu izjūtošajām padomju laika rakstniecēm.
Atvadoties no Regīnas Ezeras, Knuts Skujenieks rakstīja: “Viņas bagātā latviešu valoda gluži kā maize baro mūs vēl šo baltu dienu.”
Un valodas lietojums – visnotaļ neparasti – atzinīgi atzīmēts arī trimdas izdevumos, kuri apskatīja padomju rakstnieku daiļradi.
Bet tas bija brīnums, ja ne nolemtība. Pamēģiniet iztēloties: latviešu skolā Rīgā (28. pamatskolā, ja gribam būt precīzi) 1939. gadā, kad padomju karaspēks jau izveidojis bāzes Latvijā, tomēr mācību iestādēs valda ulmaņlaika patriotisma gars, sāk mācīties meitene, kuras ģimenē vispār nerunā latviski.
Jau drīz viņa zināšanās – ne tikai latviešu valodas, arī matemātikas! – ir panākusi un apsteigusi savus klasesbiedrus. Pēc atgriešanās no Vācijas Regīna Šamreto iestājas Natālijas Draudziņas ģimnāzijā.
Skolu beidzot, zelta medaļu absolventei ar tik šaubīgu pagātni piešķirt nevarēja (kārtīgi padomju cilvēki uz Vāciju nebēga!), taču nepiešķirt sudraba medaļu izcilniecei, kuras ģimene visādi citādi bija neapšaubāmi proletārieši, tādējādi dodot atvieglojumus studijām jebkurā izvēlētajā specialitātē, arī nedrīkstēja.
Regīna iestājas Filoloģijas fakultātē, neviļus izvēlēdamās savu likteni. Turklāt acīmredzot kaut kas Regīnas Ezeras kaislīgajā dabā sasaucās ar latvisko tik dziļi, ka šī šķietamā nejaušība – tautības ieraksts tēva pasē – izrādījās spēcīgāka par jebkuru likumsakarību.
Vēlāk intervijā viņa teiks: “Jūs man uzdodat tādu jautājumu, it kā es būtu no malas, es nejūtos no malas, es jūtos tur iekšā un pārāk nelauzu galvu, kas man latviešos patīk. Vienkārši jūtos latviete, nejūtos ne vāciete, ne poliete. Es ļoti mīlu latviešu valodu un esmu daudz strādājusi, lai to izkoptu un lai manas grāmatas būtu latviešu literatūra. Latvijas daba man liekas pati skaistākā pasaulē, un to es nemainītu ne pret vienu citu. Ja man piedāvātu aizbraukt no Latvijas, apsolot, ka kaut kur citur būšu miljonāre, es uzreiz atteiktos…”
Runa nav par literāro darbību vien – pamazām savas dzīves laikā Regīna Ezera latvietībai stabili pievērsa arī vecākus, līdz dzīves beigu posmā viņi arī savā starpā sazinājās praktiski tikai latviski.
Tomēr cittautu senču iespaidi rakstnieces raksturā un izpausmēs saglabājās visu mūžu. Kolēģe Māra Svīre Regīnu Ezeru salīdzinājusi ar dienvidnieku deju, kas nelielā sabiedrībā sākumā šķiet nogaidoša, lēni atturīga, bet “pamazām iesilst, līdz sasniedz kulmināciju, un tad viņas valoda plūst kā ūdenskrituma kaskāde, strūklām, straumēm un strāvām atdaloties un atkal salejoties kopā, brīžam pazūdot šļakatās, brīžam uzsitot varavīksni”.
Šādos brīžos gluži vai varot redzēt, kā top Regīnas Ezeras darbi…
Literāte no darba žēlastības
Arī par rakstnieci, kā uzskatīja pati Regīna Ezera, viņa kļuvusi nejauši: “…Šo to retumis uzmetu, nedomājot par drukāšanos. Nejauši nodrukāja. Pēc tam vairākus gadus uzskatīja par “bezcerīgu gadījumu”, kas “no literatūras jātur lielgabala šāviena atstatumā”.
Bet tostarp biju jau aplipusi ar rakstīšanas sērgu. Nobirdināju asaru, noriju krupi, darīju, kā spēju un mācēju.”
“Kā spēju un mācēju” izskatās pēc tik dabiskas izpausmes kā elpošana, pēc augstāku spēku dāvanas.
Šķiet, netaisnīgi talantu, kas kalts un spodrināts katru mīļu dienu, kad pilnīgi viss, kas dzīvē nācis priekšā, pārtapis piezīmēs iespējamajiem darbiem – no viskaislīgākās mīlestības līdz visdziļākajām skumjām un visparastākajai pūlī vai vilcienā pamanītajai sejai – norakstīt uz augstāku spēku dāvātām spējām, un tomēr, tomēr, lasot Regīnas Ezeras grāmatas, neatstāj sajūta, ka viņai rakstīt bijis tikpat dabiski, kā, piemēram, lakstīgalai dziedāt. (Nav jau teikts, ka “dabiski” obligāti ir “viegli” – lakstīgala, kā zināms, cenšoties atdarināt un pārspēt dzirdētu melodiju, var no pārpūles arī nomirt.) Iespējams, pati Ezera šo uzskatītu par patētiku, jo viņa rakstīšanu pirmām kārtām uzskatīja par profesionālu nodarbi, kurai jāvelta atbilstošs laiks un uzmanība.
Regīnas Ezeras grāmatas ir rakstītas ārkārtīgi personiskā intonācijā, turklāt pirmajā personā, tādēļ lasītājiem palaikam likušas domāt, ka tajās aprakstīta pati autore.
Gluži tā gan nav, saka Regīnas Ezeras meita Aija Amoliņa: “Mana mamma ar saviem darbiem, kuru “galvenā liriskā varone” ir “es” persona, kura tāpat kā viņa pati ir lauku mājā dzīvojoša rakstniece un kuras otrs hobijs (pirmais un galvenais bija rakstīšana, kas laimīgā kārtā sakrita ar iespēju vairāk vai mazāk nopelnīt sev iztiku) ir garas pastaigas pa mežu, nereti kopā ar suni, radīja iespaidu, ka visi par viņu visu jau zina.
Protams, tā nebija viņa pati, tomēr abām bez iepriekš minētā piemita arī šis un tas kopīgs – ārkārtīgi dziļa dabas izjūta, mīlestība pret suņiem, obligāta vientulības norma, nepieciešamība dalīties ar citiem savos vērojumos, piedzīvojumos un pārdzīvojumos un veselīga pašironija.”
Atturēt no tēlu pārmērīgas vienādošanas ar to radītāju vajadzētu arī tam, ka varoņu galerija Regīnas Ezeras darbos ir visai plaša, palaikam rakstniece iejutusies pat pilnīgi pretēju tēlu domās un izjūtās.
Kā spilgtākais piemērs un patiesībā mans visu laiku mīļākais Regīnas Ezeras darbs pirmais nāk prātā smeldzīgi humoristiskais “Pie klusiem ūdeņiem”, kurā saduras piecu ļoti atšķirīgu sieviešu dzīvesstāsti un uzskati, kurus aktivizē viens nedēļas nogales izbrauciens.
Pati Ezera piekrita, ka rakstītajā “vienmēr kaut kas ir no rakstnieka paša. Vienmēr. Neviens, droši vien pat visģeniālākais rakstnieks nevar savā tēlā ielikt to, ko pats nav kādreiz izjutis, pārdzīvojis vai ko nav spējīgs izjust un pārdzīvot. Viņa dzīves bagāžā kaut kādā veidā jābūt šādai izjūtai”, gan žigli piebilstot, ka viņas atklātība literārajos darbos ir mānīga: “Pirmajā pusē varu būt tāda, kāda dzīvē. Otrā puse ir svešiniece, ar kuru jāsadzīvo viena tēla kopīgajā pašaurajā ādā.”
Kas bija izdoma un kas – patiesība, to nu gan skaidri zināja tikai paši tuvākie, lai arī ar pārmērīgu noslēpumainību Regīna Ezera nesirga.
Viņa ir tikusi gana bieži intervēta, par rakstnieci jau dzīves laikā tapusi monogrāfija (visai reta un glaimojoša parādība latviešu literatūrā!), turklāt viņa atstājusi atklātībai arī savas nenosūtītās vēstules un dienasgrāmatas ierakstus, kas daiļrunīgi atklāj gan iekšējo, gan ārējo dzīvi.
Kā daudzās citās jomās, arī atklātībā Regīna Ezera, šķiet, bija pretrunīga – viņa vēlējās netapt pārprasta un uzskatīta “ne par iedomīgu pūsli, ne par kompleksiem aplipušu aizvakardienas kūku”, tomēr līdzās arvien bija arī izpratne par to, ka par otru “visu līdz galam nezinām nekad. Un es nemaz arī negribu, lai par mani zina visu!”
Zemdegas
Tomēr pat laikos, kad dzeltenās preses nebija, cilvēki zināja, iespējams, vairāk, nekā Regīnai Ezerai būtu gribējies. Vismaz neatbildēto mīlestību pret kolēģi tik lielai atklātībai droši vien nebija plānots nodot – ne jau ar visu iesaistīto vārdiem.
Šis skumjais mīlasstāsts gan bija tikai viens no iemesliem, kādēļ Regīnas Ezeras privāto dzīvi par veiksmīgu nosaukt grūti, kaut arī mīlestību viņa sauca par savu galveno dzinējspēku.
“Jā, cilvēks savā būtībā ir vientuļš. Un gandrīz vai vienīgi mīlestība ir tā, kas viņu izrauj no vientulības. Vismaz atsevišķos mirkļos vai periodos. Ja es savā dzīvē brīžiem neesmu jutusies vientuļa, tad tam vienmēr pamatā bijusi mīlestība. Mīlestība pret vīrieti. Mīlestība pret bērnu. Mīlestība pret dzīvnieku. Mīlestība pret… Nu, pret ko vēl? Pret mēnesnīcu, rasainu rozi, karstu pirts garu, baltu apmātību.
Un nesakiet, ka tas viss ir neloģiski un ķecerīgi sabāzts vienā maisā un vēl krietni sakratīts. Vai daudzkārt nejūtamies vientuļi tādēļ, ka esam aizmirsuši vai neesam iemācījušies izjust mirkļa burvestību? Kad vajag baudīt, sākam “risināt problēmas”.
Kad vajag otru pieņemt, kāds viņš ir, sākam stiept uz savas liestes. Un neredzam neko vairāk par viņa ādu, kas ir vai nu par īsu, vai par cietu.” Nē, tas nav fragments no romāna, kaut gan varētu būt, – tā ir Regīnas Ezeras atklāsme intervijā.
Regīna Ezera bija precējusies divas reizes. Visupirms tā bija jaunības aizraušanās – tikko sākusi studēt žurnālistiku, viņa satika bijušo leģionāru Jēkabu Lasenbergu – dzīvē vīlušos, par sevi 14 gadus vecāku vīrieti.
Pieteicās mazulis, un tika sarīkotas kāzas. Toreiz Regīna esot pragmatiski lēmusi, ka attiecības ar vecāku vīrieti varētu būt stabilākas nekā ar vienaudzi, tomēr trīs gadus vēlāk no laulībām bija palikušas tikai meitiņa Inese, pirmās publikācijas, kas parakstītas ar Regīnas Lasenbergas vārdu, un atmiņas.
Jau studiju noslēgumā topošā žurnāliste bija satuvinājusies ar žurnālistu Česlavu Kindzuli, jauno žurnālistu darbaudzinātāju žurnālā “Bērnība”. Kopā ar viņu un redaktoru Vladislavu Kaupužu izdomāts pseidonīms Ezera, tā kā šķitis, ka ne Šamreto, ne Lasenberga neskan gana latviski.
Jaunā, spilgtā sieviete savaldzināja Česlavu Kindzuli, kurš tobrīd bija precējies un divu meitiņu tēvs, savukārt Regīna, nu jau Ezera, droši vien viņā saskatīja atbalstu. Vai arī laimi? Vai šajā laikā, kas bija ļoti smags materiāli un arī morāli nevarēja būt viegls, jo, sākoties abu attiecībām, viņi saņēma visu apkārtējo nosodījumu, Regīna Ezera bija laimīga?
Vēstulēs, kas cilvēkam, kuru Regīna Ezera mīlēja līdz sirds dziļumiem, rakstītas desmit gadus vēlāk, izskan tābrīža dzīves smaguma un pārbaudījumu atbalsis, tomēr jādomā: vismaz pašā sākumā laime bija gan.
“Mamma bija pārāk pašplosīga, varbūt precīzāk – pašanalītiska, nepietiekami pašpietiekama, lai ilgstoši justos laimīga, tomēr es nešaubos, ka viņas dzīvē bija ne tikai laimīgi brīži – tikko pabeigts romāns vai stāsts, tikko uzsnidzis sniegs ziemas sala rīta saulē, siltas vasaras nakts pilnmēness, augusta zvaigžņu debesis, mazi, brīnišķīgi, neapēnoti ikdienas laimes mirkļi.
Arī pirmie gadi kopā ar manu tēvu, kad mamma ar mums, trim mazām meitiņām, dzīvoja īrētā lauku mājas istabā ar verandu Daugavas krastā iepretim Jumpravai, un piektdienu vakaru tumsā brauca ar laivu pāri Daugavai sagaidīt manu tēvu, kas darbdienās dzīvoja Rīgā un nakšņoja redakcijā uz atpūtas dīvāniņa, jo viņiem Rīgā nebija mājvietas,” stāsta rakstnieces meita.
Par mātes vēlāko dzīvi Aija Amoliņa teic – tajos bija izbārstīti laimes brīžu kristāliņi: “Rakstnieku kopsapulces Rīgā un rakstnieku kongresi Maskavā, kuros viņa satikās un iluzori bija kopā ar savu otro lielo mīlestību, jo mans tēvs diemžēl bija pārāk smaga rakstura cilvēks, lai mīlestība pret viņu varētu būt ilgstoša; vienā no savām vēstulēm mamma ir pieminējusi, kā stāvēja tumšā Mežaparka telefona būdiņā ar salauztiem ziedošas ievas zariem rokās, reibinoša smarža, atbildes balss telefona klausulē – viens no laimes mirkļiem.”
Otrajā laulībā pavadīti 30 gadi, bet to laikā pie Regīnas Ezeras atnāca arī dzīves lielākā mīlestība. Pie precētas sievietes pašā plaukumā – viņai bija nedaudz pāri 30 gadiem, trīs meitas un četras grāmatas.
Viņa pati cilvēku, kuru mīlēja, nekad nesauca vārdā – tas nav pieminēts nevienā viņam veltītajā (bet nenosūtītajā) vēstulē. Un, kaut gan šis vārds daudzkārt izskanējis – tas nebija noslēpums pat padomju laikos, kad, kā zināms, dzeltenā prese nepastāvēja, un mūsdienās daudzināts bieži, šeit tomēr to nerakstīšu.
Ne tikai tādēļ, ka, visticamāk, Regīna Ezera arī tagad, gandrīz 60 gadus vēlāk, nevēlētos to publiskot, bet arī tādēļ, ka šī mīlestība bija tik platoniski nepiepildīta, ka drīzāk, iespējams, tika mīlēta pati mīlestība. Un, iespējams, tieši tādēļ, ka nepiepildīta, tā bija tik noturīgi maiga, spēcīga un ilga.
Un, tā kā rakstnieks visu, kas ar viņu dzīvē notiek, pārvērš literatūrā, tad nav jābrīnās, ka joprojām uzrunājošs ir tajā laikā tapušais Regīnas Ezeras romāns “Aka”. Arī pēc romāna uzņemtā filma “Ezera sonāte” ar brīnišķīgo aktieri Gunāru Cilinski galvenajā lomā vēl joprojām ir viens no latviešu izcilākajiem kinodarbiem.
Līdz filmai viņa bijusi pārliecināta, ka proza jāraksta gluži vai ar sirds asinīm, un tieši tā “Aka” arī tapusi. Taču filmēšanā garas stundas pavadītas sarunās ar Gunāru Cilinski.
“Toreiz mani pārsteidza un likās gatavā apgrēcība viņa vārdi, ka labākās lomas viņam izdodoties nevis tad, kad viņš nekritiski dzīvo tēlā, bet gan tad, kad viņš drusku ironiski vēro sevi no malas. Tad vēl biju svēti pārliecināta: literātam visulaik jābūt sāpju centrā, viss jāizjūt atkailinātiem nerviem un tūlīt, uz līdzenas vietas, uz karstām pēdām.
Tikai tad var labi uzrakstīt. Šķita, Cilinskis cenšas, vai dieniņ, man “ieborēt” kādu aktiera flirtu ar teātra mākslu. Desmit gados esmu pārliecinājusies, ka ar prozu ir kaut kas līdzīgs. Vajadzīga zināma atskurbšana pašai no sevis, no riņķošanas ap savām emocijām, iziešana no sevis laukā,” rakstniece vēlāk sacīja intervijā.
Ko vispār vajag laimei?
Pienākums vai mīlestība, dzīves smagums vai laime – šie jautājumi risināti Regīnas Ezeras daiļradē, un var droši pieņemt, ka tie bija aktuāli arī viņai pašai. Intervijā Gunāram Janaitim rakstniece prāto par šiem jautājumiem: “Varbūt iekšējā brīvība ir tā pati tik grūti definējamā laime? Ja es jūtu, ka taisni šeit man jādzīvo un taisni tas man jādara.
Vai man savu priekšstatu par brīvību… savu brīvības formu un saturu pielāgot citu priekšstatiem? Varbūt citam ir vajadzīgs brauciens uz Indiju. Bet es sajūtu nepieciešamību aizstaigāt uz Baltās govs ciemu desmit kilometru atstatumā. Mūsu vēlmes ir tik atšķirīgas. Kaut vai vērienīgumā. Desmit un desmittūkstoš kilometru! Un ne katrreiz viņam, tam citam, tas ir prestiža jautājums, šis Indijas brauciens.
Varbūt viņam šķiet, ka viņš izputēs, ja netiks uz Indiju. Es atkal kļūstu traka, ja netieku uz Baltās govs ciemu, jo, teiksim, jābrauc uz sapulci. Bet vēl citam dvēsele tieši brēktin brēc pēc šīs sapulces. Pieteikties debatēs. Uzkāpt tribīnē. Redzēt sev pievērstus simt acu pārus. Desmit minūtes būt centrā. Alberta Bela vārdiem runājot, “ievākt cilvēku uzmanības ražu”.”
Pēc laikabiedru stāstītā, Regīna Ezera nekad nav tiekusies būt uzmanības centrā, nekad nav vēlējusies “ievākt cilvēku uzmanības ražu”, taču, ja bijis nepieciešams, nav arī atteikusies uzstāties un runāt. Vislabāk viņa ir jutusies savā mājā, Briežos, lai cik reizēm grūti tas bijis tīri sadzīviskā ziņā.
Pēc neatkarības atgūšanas, kad rakstniece jau bija pensijā, viņa intervijās diezgan bieži atzina, ka Brieži no uzturēšanas viedokļa ir tīrais negals – māja liela, slikti siltināta, apkure jādarbina visā mājā pat tad, ja uzturies tikai vienā istabā, apkurei nepieciešamie līdzekļi 90. gadu sākumā vairākkārt pārsniedza rakstnieces pensiju…
Kādēļ viņa palika Briežos? Viens no iemesliem, ko Regīna Ezera pieminējusi intervijās, – viņa bija situācijas ķīlniece. Māja viņai gan bija piešķirta, taču uz rakstnieces vārda dokumenti noformēti nebija, faktiski, mainoties varām, viņai to būtu vajadzējis izpirkt, bet izpirkšanai līdzekļu trakajos deviņdesmitajos nepietika…
Tomēr bez šīs visai reālās nepieciešamības bija, šķiet, pavisam citi, emocionāli apsvērumi, kas Regīnu Ezeru piesaistīja Briežiem, arī pēc mājas liktenīgā ugunsgrēka un atjaunošanas, kad ikdienas dzīve vientuļai sievietei mājā bija tiešām grūta.
“Kāpēc es dzīvoju tieši tur, kur dzīvoju? Un kas mani notur? Arī no šejienes dažs aizbēgtu neatskatīdamies. Kad sākas rudens lītavas. Vai kad pēc puteņa jāņem rokā sniega lāpsta un jāmēģina izrakties laukā, baltajā pasaulē? Vai atkalas laikā pa vārtiņiem jāizkaļas ar “āvu” – lauznī iestiprinātu cirvi?
Kad sadzīve reizēm tik grūta, ka gribas gaudot kā vilcenei uz mēnesi! Kad māksla prasa visu un nedod atlaides. Un viņu grūti iežēlināt pat ar asarām. Kas tad mani šeit tur un notur? Laikam jau tā pati iekšēja brīvības sajūta. Jo mani tur un notur tikai neviena neuzspiesta un pašas izraudzīta vēlēšanās dzīvot šeit.”
Iespējams, laime, dzīvojot Briežos, galvenokārt bija iespēja, no tiem izejot, nonākt dabā. Regīnas Ezeras garās pastaigas mežā ir leģendāras; viņa gāja desmit kilometrus pēc piena un ar saviem suņiem nostaigāja neskaitāmus kilometrus.
Meita Aija atceras: “Viņai patika veidot no pastaigās atrastajām un mājās pārnestajām lietām – smilgām, sūnām, akmentiņiem, ziediem, čiekuriem utt. – dekoratīvas kompozīcijas.
Vienreiz viņa no tālas pastaigas atnesa smagu, baltu meža ceļmalas akmeni, kurā acīmredzot gadu desmitu vai pat gadsimtu laikā no pazemes avota ūdens pilienu piesitieniem bija izveidojies tik dziļš pirksta apmēra caurums, ka nevarēja sataustīt tā dziļumu – reāla ilustrācija teicienam, ka piliens izdobj akmeni.
Bet labākais, ka viņa šo sākotnēji apsūnojušo akmeni pamanīja, ievēroja tā fenomenālo izskatu un vairākus kilometrus līdz mājām nesa vienā rokā, jo pie otras rokas pavadā gāja viņas pēdējais suns Skonto; tas viņai bija tik raksturīgi – bērnišķīgi aizrautīgs prieks par dabas brīnumiem, kurus, iespējams, spēja saskatīt tikai viņa…”
Prom no cilvēkiem
Par cilvēku daudz liecina tas, kā viņš tiek galā ar neveiksmēm, sērām – un arī ikdienu. Regīna Ezera savas sāpes uz piedurknes nenēsāja, kaut gan iemesla tām netrūka. Vēl nebija līdz galam izdzīvota viņas nepiepildītā mīlestība, kad dzemdībās nomira vecākā meita Inese.
Rakstnieces attiecības ar meitām bija ciešas, un Aija atzīstas – viņai mammas pietrūkst joprojām: “Mēs ar mammu bijām ļoti tuvas – mēs varējām burtiski stundām sarunāties, reizēm es gāju viņai līdzi meža pastaigās, peldēties un sēņot.
Viņa galvenokārt bija aizrautīga stāstītāja, kuras interpretācijā pat šķietami nieki kļuva interesanti, amizanti vai nozīmīgi, es lielākoties klausījos, tomēr, protams, bija arī domu apmaiņa par literatūru, valsts lietām, sadzīvi, visu ko. Viņa bija man garīgi vistuvākais cilvēks, kāds jebkad ir bijis; viņa man lasīja priekšā savus tikko uzrakstītos, vēl nepublicētos stāstus.
Man tagad vēl joprojām pietrūkst mūsu dvēseliskā kontakta, viņas dzirkstošā humora, aizrautības, labvēlības, atklātības. Es nekļuvu par rakstnieci, kā viņa cerēja, man žēl, ka liku viņai vilties, bet laikam jau katram ir savs zvaigznēs ierakstītais dzīves ceļš…”
Pati rakstniece par savu mātišķo talantu nebija tik pārliecināta, un 1993. gadā laikrakstā “Literatūra un Māksla” rakstīja šādas pārdomas: “Pie dzīvības mani vēl tur varbūt vienīgi tas, ka varu kaut ko uzrakstīt, ar to es vēl attaisnoju savu eksistenci zemes virsū. Ja es pēkšņi vairs nevarētu rakstīt, tad manai dzīvībai vairs nebūtu nekādas vērtības. Bērni, mazbērni? Bet viņiem ir sava dzīve. Un es vāji deru vecmāmiņas lomai klasiskajā formā.”
Meitas un mazbērni gan vienmēr tika sirsnīgi sagaidīti Briežos, tomēr, šo vietu izvēloties par savām mājām, Regīna Ezera apzināti izvēlējās nošķirtību – tā nebija Rīga, kur, garām ejot, kāds var iegriezties un iztraucēt radošo darbu.
Māra Svīre pat piezīmējusi, ka no rītiem pie Regīnas ciemos labāk nebraukt, jo tie tiek veltīti rakstīšanai. Daudzi arī brīnījās, kā viņai nav bail vienai pašai dzīvot tik nomaļā vietā, un rakstniecei uz to bija gatava atbilde, ka pa rokai nolikts stāv krāsns kruķis, ar kuru vajadzības gadījumā varētu aizsargāties.
Tomēr rakstnieces nomaļajās mājās mēdza iemaldīties vienīgi radinieki, draugi un talanta pielūdzēji, un vienu šādu gadījumu rakstniece ar humoru vēlāk atstāstīja, piebilstot, ka beigās, iespējams, iebraucēji bijuši gluži nelaimīgi, jo pārliecināti rakstnieci atpakaļceļā aizvest uz Rīgu.
Savas mašīnas Regīnai Ezerai nebija. Uz veikalu Ķegumā viņa mēdza braukt ar autostopiem; uz Rīgu pārsvarā ar vilcienu, gremžoties, ka tiek atpazīta un nevar justies brīva, piemēram, apēst maizes kancīti.
Vai, neraugoties uz visu, Regīna Ezera bija laimīga?
“Nedomāju, ka mamma varētu būt nepārtraukti laimīga, pat dzīvojot vislabvēlīgākajos dzīves un materiālajos apstākļos; sadzīviski būtu bijis vieglāk, bet viņai piemita pārāk stipra tieksme iekšēji sevi grauzt, analizēt, vienmēr pārmest kaut ko sev – un arī apkārtējiem cilvēkiem. Ja viņai nepiemistu šīs “zemdegas”, nez vai viņa būtu kļuvusi par rakstnieci, vismaz tik izcilu katrā ziņā ne,” pabeidz Aija.
Raksta tapšanā izmantoti materiāli no dažādu gadu laikrakstiem “Literatūra un Māksla”, kā arī žurnāla “Liesma”. Īpašs paldies par atsaucību Regīnas Ezeras meitai Aijai Amoliņai!
