Izvēle “būt” 1
“Dirty Deal Teatro” (DDT) izrādes “Būt nacionālistam” nosaukumā ietverta puse no hamletiskā jautājuma. Iestudējumam gan dots vēl viens apakšnosaukums: “jaunības traģēdija”, kas arī nolasāms kā atsauce – šāds apakšvirsraksts ir Raiņa lugai “Indulis un Ārija”, tajā līdzīgā veidā cilāta lielās politikas un cilvēkmērogu ideālu sadure. “Būt nacionālistam” ir vēstījums pirmajā personā, tas ir topošā dramaturga, šai izrādē arī galvenās lomas atveidotāja Matīsa Gricmaņa autobiogrāfisks pieaugšanas stāsts un vienlaikus ir arī stāsts par apjukumu, ko visai saprotamā veidā radījusi trīs dažādu domāšanas paradigmu maiņa īsā laikā, kad sovjetisko kopības garu nomainīja atmodas gadu nacionālais pacēlums un Rietumu pragmatisms.
Vakareiropas vērtības padomijā dzīvojošos latviešus sasniedza līdz ar neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanos un dzelzs priekškara krišanu, pie šīs robežšķirtnes sākas arī Matīsa stāsts. Viņa māte deviņdesmitajos atklāj citādu cilvēku kopā būšanu, nekā pazinusi ģimenes sadzīviskā šaurībā, un tā ir kristīga sekta. Puikam kristīgajās nometnēs tiek iemācīts dziesmu, žestu kopums, kas dod kopības apziņu un ļauj viegli iegaumēt kādas tēzes, kas, kā tiek apgalvots, vedīs viņu pretim labākai, pilnvērtīgākai dzīvei. Šī melodija, kustības, neatkarīgi no tā, vai turpmākajā dzīvē tam tici vai izturies ar skepsi, gluži automātiski paliek atmiņā, ar grūtībām pakļaujoties racionālai kritikai.
Šis ievads ir vajadzīgs, lai uzdotu kamertoni tālākajam stāstam, nu jau par vidusskolēna meklējumiem, mēģinājumiem izprast pasauli. Matīss Gricmanis iepazīst nacionāli ievirzīto reliģiju – dievturību, vizīte pie literatūrzinātnieka un dievtura Romāna Pussara tiek nospēlēta dokumentālā precizitātē. Taču jauns cilvēks, kā Matīss pats to raksturo, nemeklē patiesību (Dievu), viņš meklē spēku, viņa izvēle tālāk ved uz pašaizsardzības treniņiem, kas sajūgti ar nacionālistiski virzītu, ekstrēmu ideoloģiju, dažādu politisku akciju organizēšanu.
DDT skatītāji jau iepriekšējās režisora Valtera Sīļa izrādēs – “Visi mani prezidenti”, “Nacionālais attīstības plāns”, arī “Veiksmes stāsts” Nacionālajā teātrī – pieradināti pie dokumentalitātes, īstiem vārdiem, faktiem. Taču arī teātra paņēmienu arsenāla ziņā “Būt nacionālistam” ir tuva pilnībai. Laba aktierspēle – Āris Matesovičs lieliski prot uztvert tipāžus, Jānim Kronim piemīt pasākuma vadītāja nervs, Ance Strazda spēj pārtapt gan mātēs, gan mīļotajās. Režisoram Valteram Sīlim izdevies radīt lielisku izrādes tempu, vairāk nekā divas stundas ilgā izrāde aizrit neatslābstošā uzmanībā. Uģa Bērziņa minimālistiski, taču darbībai ļoti piemēroti iekārtotajā spēles laukumā aktieru spēle mijas ar dokumentāliem televīzijas ziņu fragmentiem – Matīss Gricmanis dzimtajos Talsos rīkojis protestus gan pret slimnīcas slēgšanu, gan 16. martā devies leģionāru atceres gājienā, piedalījies un pat uzvarējis LTV1 konkursā “Es varu būt premjerministrs”. Uzvara TV līdzi nes piedāvājumu strādāt Saeimā, Imants Parādnieks viņu uzrunā kļūt par deputāta palīgu.
Taču par šīs izrādes atradumu gribētu saukt tās dramaturgu – Matīsu Gricmani. Ja salīdzinām ar iepriekšējām Valtera Sīļa izrādēm, kurās dramaturgs un aktieris līdzīgā veidā bija Jānis Balodis, Matīsam Gricmanim nepiemīt viņa narcistiskums, viņa trumpis ir analītisks prāts, paša loma atstāstītajos notikumos viņu drīzāk interesē, it kā vērojot no malas, kas stāstījumam piešķir ironiju un vienlaikus traģiku. Preparējot savu ceļu līdz politikai, viņu vairāk interesē “principi”, kas, kā nacionālists Jānis apgalvo pašaizsardzības nodarbībās, “darbojas vienmēr”, proti – kristiešu nometnē pieredzētie cilvēku ietekmēšanas modeļi, kurus no jauna viņš sastop nacionālistu retorikā. Tapušās izrādes tēmu topošais dramaturgs Matīss Gricmanis pirmo reizi pieteicis, spēlējot mācību etīdes, viņš par to stāsta intervijā žurnālam “IR” (20. 04. 2017.). Šajā intervijā viņš arī trāpīgi analizē Latvijas politikas nacionālā spārna idejisko līdzību ar Krievijas putinistiem: “Viņi ir absolūti marksisti – ir jāmaina mūsu pasaules skatījums, tad mēs varēsim uzvarēt pretinieku un visas lietas sakārtosies”, kas savukārt ir pretējs uzskats Rietumu demokrātijai – jūs katrs varat palikt pie savām domām, būt dažādi, taču politikas būtība ir prasmē vienoties. Kurš no abiem ceļiem atbilst mūsu galvenā varoņa cilvēciskajam satvaram? Izrāde beidzas ar Matīsa Gricmaņa apjukumu. Epiloga formā tiek pārstāstīti vēlēšanu cīņu rezultāti. Taču man būtu gribējies šajā izrādē kā mākslas darbā atrast skatu punktu, kas palīdz izkāpt ārā no stāstījuma, vispārināt galvenā varoņa pieredzi.
Pēc izrādes uzrunāju skatītājus, lūdzot viņu viedokli, un, paradoksālā kārtā, īsto izrādes nobeigumu atradu Pāvila Brūvera teiktajā. Viņš ir vīrs, kura dzīvē ir gan kristieša, gan patriota pieredze, un no savas pieredzes viņš saka, ka nevajag baidīties no tā, ka tevi cauri dzīvei vada mīlestība – pret dievu, tēvzemi. Pat ja realitāte uz brīdi atvēsina jaunības ideālus.
Uzziņa
Matīss Gricmanis, “Būt nacionālistam”, izrāde “Dirty Deal Teatro”
Režisors: Valters Sīlis, dramaturgs Matīss Gricmanis, scenogrāfs: Uģis Bērziņš, gaismu mākslinieks: Lauris Johansons
Spēlē: Matīss Gricmanis, Ance Strazda, Āris Matesovičs, Jānis Kronis.
Nākamās izrādes: 16., 17. maijā.
