Izvēle ar rūgtuma piegaršu 0
– Visi mani mēģinājumi palikt Latvijā un ar savu labo izglītību, kā arī pieredzi atrast darbu, par kuru varētu saņemt cilvēka cienīgu atalgojumu, nevainagojās panākumiem. Tad sacīju sev: vai nu samierinies ar radušos situāciju un beidz dusmoties, vai arī meklē citu izeju. Nolēmu mēģināt, nezinot, vai to varēšu un spēšu, – stāsta Daiga Semjonova, kas pagājušā vasarā sakravāja ceļasomas un devās uz Angliju.
Tiekos ar Daigu, kad viņa pēc astoņu mēnešu prombūtnes ieradusies dzimtenē.
– Atgriežoties Latvijā, mani nepārņēma sajūta, ka es būtu kaut kur aizbraukusi. Šķiet, tas nenotiek ar mani. Īstā Daiga palikusi tepat mājās, bet tur svešatnē ir cita. Nezinu, kā jutīšos, braucot atpakaļ uz Braitonu. Sev esmu iestāstījusi, ka dzīvoju Latvijā, tikai tagad strādāju Anglijā. Un mani no mājām šķir vien divarpus stundu ilgs lidojums, – savās emocijās dalās Daiga.
Viņa neslēpj aizvainojumu par to, ka nācies pieņemt smago lēmumu aizbraukt un piecdesmit gadu vecumā sākt jaunu dzīvi svešumā, atstājot dzimteni un ģimeni. Iedzīvoties svešā vidē emocionāli un psiholoģiski nav viegli. Bet Daiga pati sev atgādina – tā bija tava brīva izvēle.
– Pats sākums emocionāli bija ļoti smags. Nevarēju klausīties ne latviešu mūziku, ne ziņas. Sēdu tikai un raudu. Pēc tam jau radās mirkļi, kad varēju vieglāk pieņemt izveidojušos situāciju. Ko lai dara, ka visiem Latvijā nepietiek amatu un vajadzīgās drošības sajūtas par rītdienu.
Daiga strādā par medicīnas māsu kādā veco ļaužu aprūpes namā Braitonā. Anglijā aprūpes namu iemītniekus, kuri sirgst ar garīgās veselības problēmām, sauc nevis par pacientiem, bet gan rezidentiem. Daiga savulaik, rakstot bakalaura darbu, veica pētījumu par Alcheimera slimību, tālab apzināti vēlējās atrast darbu, kas saistīts ar šo saslimšanu.
Viņa ir ieguvusi vairākas izglītības. Pirms astoņpadsmit gadiem Daiga beidza Rīgas Stradiņa universitātes medMāszinību fakultāti. Tas bija pirmais gads, kad pie mums sagatavoja māsiņas ar augstāko izglītību. Vēlāk viņa ieinteresējās par psiholoģiju un apguva to Latvijas Universitātē. Bet ar to Daigas izglītošanās nebeidzās. Pēc kāda laika viņa ieguva pedagoģijas maģistra grādu. Iestājās arī pedagoģijas doktorantūrā, jo ticēja, ka ar labu izglītību pavērsies lielākas iespējas darba tirgū un viņa varēs saņemt atbilstošu samaksu par darbu.
– Kad vēl biju precējusies ar pirmo vīru, viņš vaicāja: kad sāksi atpelnīt izglītībā ieguldītos līdzekļus? Bet es tos pamazām sāku atpelnīt tikai tagad, strādājot Anglijā. Man jau nevajadzēja tik daudz naudas, lai šķiestos ar to pa labi un kreisi. Man nauda bija nepieciešama, lai radītu sev drošības sajūtu, lai veidotu uzkrājumu nebaltām dienām, jo jaunāki mēs nekļūstam. Vēlējos ceļot, pilnveidot sevi. Vienkārši apmierināt savas eksistenciālās vajadzības. Ja nav brīvas naudas, nevari satikties ar draugiem, lai kaut kur kopā aizietu, nevaru pat apmeklēt teātri. Esmu strādājusi vienlaikus vairākās darbavietās. Toreizējā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā biju mārketinga psiholoģijas studiju programmas direktore un pasniedzēja. Paralēli sāku strādāt par psiholoģi Franču licejā. Pēc tam mana darba vieta bija Preses namā, biju personāldaļas vadītājas vietniece. Kad mainījās vadība, manu štata vietu likvidēja. Izturēju konkursu un sāku strādāt Iekšlietu ministrijā par personālvadības daļas vecāko referenti. Tā kā man patīk izaicinājumi, pieteicos konkursam uz Valsts vides dienesta personāldaļas vadītājas amatu. Mani pieņēma, toreiz vēl nodomāju – te valda laba aura, vēlētos šeit strādāt līdz pensijai. Taču sākās valsts pārvaldes reorganizācijas process un darbinieku atlaišana. Man bija tas morāli smagais uzdevums pateikt darbiniekiem: tu esi atbrīvots. Tiem, kas palika, vajadzēja gadā ņemt divu mēnešu bezalgas atvaļinājumu. Arī darba nedēļa saruka līdz četrām dienām, un cieta atalgojums. Samaksāju ikmēneša kredītu par dzīvokli, komunālos rēķinus, un manām vajadzībām palika pāri vien trīsdesmit lati. Sāku meklēt iespēju atgriezties medicīnā. Ar Eiropas sociālo fondu atbalstu bija iespēja apgūt specializāciju – garīgās veselības aprūpes māsa. Tad es padomāju, vai nu savā bezalgas piektdienā guļu mājās un dusmojos uz valsti, vai arī šo laiku izmantoju lietderīgāk. Savienojot mācības ar darbu, gada laikā apguvu šo specializāciju. Pēc tam meklēju darbu Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā, bet tur man pateica: ko jūs, mums arī samazinātas štata vietas, – par saviem centieniem stāsta Daiga.
Un tad aizvien reālāka sāka šķist doma par aizbraukšanu. Kādā TV3 raidījumā “Lielā aizbraukšana” Daiga noskatījās sižetu par medmāsu Sarmīti, kas strādāja veco ļaužu aprūpes namā Braitonā. Daiga sazinājās ar Sarmīti un viņu starpā sākās sarakste.
– Es negrasījos braukt uz dullo, visu darīju mērķtiecīgi. Pusgadu gaidīju, kamēr Londonas instances izskatīs, vai man ir vajadzīgā kvalifikācija, kas ļauj praktizēt Anglijā. Vēl Latvijā būdama, sazinājos ar Anglijas atlases kompāniju, kas izraugās darbiniekus konkrētām darbavietām.
Biju iedomājusies, ka Braitona man patiks, jo atrodas pie jūras. Esmu uzaugusi pie jūras – Pāvilostā, tāpēc man tā ir svarīga. Sākums gan nerādījās daudzsološs. Mans aģents vienkārši pazuda un mēnesi nedeva nekādu ziņu. Bet Anglijā darbā iekārtošanās notiek tikai caur aģentūrām. Taču es pati sāku meklēt darbu, zvanīju un sūtīju CV uz dažādiem aprūpes namiem. Vienā vietā man teica: labi, mēs jūs ņemsim darbā, bet jāpārbauda, vai nav bijusi sodāmība. Un atkal sākās gaidīšanas laiks. Taču, kad beidzot saņēmu vajadzīgo izziņu, darba devējs vairs nelikās par mani zinis. Esmu pateicīga Sarmītei, kas šajā laikā palīdzēja un mani atbalstīja. Kādā brīdī man iestājās emocionāls lūzums, un es nospriedu – pietiek, esmu mēģinājusi, bet nekas nav sanācis, tā ir zīme, ka jāatgriežas Latvijā. Atzinu savu sakāvi un nopirku lidmašīnas biļeti atceļam. Bet tad piezvanīja darba devējs un pateica, lai 13. septembrī sāku strādāt. Es izvēlējos palikt, jo šajā pasākumā biju ieguldījusi gan laiku, gan naudu. Mēs Braitonā esam trīs medmāsas no Latvijas, un darba menedžeris vaicāja: kāpēc jūs no Latvijas esat tik maz? Mūsu darba tikums, atbildība un profesionalitāte Anglijā tiek augstu vērtēta, – stāsta Daiga.
Viņa ir apmierināta ar darba un sadzīves apstākļiem. Daiga īrē istabu lielā, senā angļu namā, kura pirmajā stāvā iekārtots krodziņš. Piektdienas vakaros tajā līdz vēlai naktij skan skaļa mūzika, toties saimnieki neprasa lielu īres maksu – 70 mārciņas nedēļā, kas Anglijā skaitās samērā lēti. Daiga strādā trīs maiņas nedēļā, katra maiņa ilgst divpadsmit stundas.
– Es nejūtu nogurumu, jo darba pienākumi ir stingri sadalīti. Izsniedzu rezidentiem medikamentus, veicu pārsiešanu, rakstu dokumentāciju. Esmu atbildīga par pieciem rezidentiem, un man par viņiem ir jāzina viss. Tiekos ar viņu tuviniekiem. Darbā mums ir bezmaksas ēdināšana, un rezidentiem dod garšīgu, sabalansētu uzturu. Reizi nedēļā pie viņiem ierodas frizieris, pedikīra meistare, masieris, uzstājas mūziķi, – stāsta Daiga.
Kas Daigu visvairāk iepriecina Anglijā?
– Tā ir vide, jūra, klimats. Nepiespiestības sajūta, kas valda uz ielas un darbā. Cilvēki ir pieklājīgi, laipni, atsaucīgi. Viņi nesatraucas par to, kā izskatās un ko citi padomās. Anglijā ir tāds dzīves līmenis, ka nav jāuztraucas un jāiespringst. Dzīve pati par sevi ir galvenā vērtība, ik mirklis ir zelta vērts. Pastaigājoties pa parku, redzu, ka Braitonā pat suņi smaida.
Daiga nenoliedz, ka emocionāli būtu vieglāk, ja vīrs dzīvotu līdzās, bet patlaban nav šādas iespējas. Painteresējos, cik ilgi viņa domā palikt Anglijā.
– Es to nevaru pateikt. Latvijas darba tirgū vecums ir šķērslis, Anglijā to neizjūtu. Patiesībā viegli nav šeit, Latvijā, bet arī svešumā nav viegli iedzīvoties, – nosaka Daiga.
