Izvēlamies piemērotāko dziju: dziju veidi, trūkumi, kopšanas padomi 1
Tuvojoties brīdim, kad neiztikt bez džemperīša, jaciņas, šallītes un cepurītes, palūkosim, kas interesants dziju piedāvājumā.
Pērkot dziju, vēlamies, lai adījums būtu skaists, ērti kopjams, patīkams valkājot un par demokrātisku cenu. Adītāja, tautas daiļamata meistare Baiba Pilāne, kura jau vairāk nekā 20 gadu aizraujas ar rokdarbiem, novērojusi kādu likumsakarību, kas patiesībā nav pārsteidzoša. – Jo kvalitatīvāka dzija, jo tā dārgāka. Tāpēc nav prātīgi pirkt pirmo dziju, kas iekritusi acīs, ja iecerēts sarežģīts un smalks adījums vai tamborējums, kurā vajadzēs ieguldīt daudz laika un pūļu. Tad šis rokdarbs savelsies vai bumbuļosies, nebūs ko atstāt mantojumā mazbērniem. Vai mazums dzirdēts par īru mežģīnēm, kas saglabājušās labā stāvoklī vēl no vecmāmiņas jaunības laikiem?
Dodoties uz veikalu…
Jābūt vīzijai par iecerētā adījuma modeli, jo tad vieglāk aprēķināt dzijas daudzumu. Īpaša uzmanība jāpievērš tās svara un pavediena garuma attiecībai, atceroties: jo smalkāka dzija, jo mazāk gramu nepieciešams. Rupjas dzijas svīterim ar sarežģītām pīnēm vajadzēs vismaz kilogramu, bet tāda paša izmēra labiskā adījumā adītam džemperītim pietiks ar 125 gramiem smalkas kid mohēras. – Adītājas vairāk ņem vērā uz fices norādītos gramus, bet daudz būtiskāk ir pievērst uzmanību pavediena garumam. Jo garāks un smalkāks pavediens, jo no šā daudzuma vairāk varēs uzadīt un pirkums būs ekonomiski izdevīgāks. Piemēram, kid mohēra ir dārga, taču 25 gramos ir gandrīz 250 metru garš pavediens. No piecām ficēm var uzadīt džemperīti.
Vajag arī noskaidrot, kā dzija uzvedas pirms un pēc mazgāšanas. Tāpat jāņem vērā dzijas rupjums un sastāvs. Tā var būt cieši un viegli savērpta. Adījumi no cieši savērptas ir blīvāki un izturīgāki. No rupjas dzijas var adīt kaut ko apjomīgāku, savukārt no smalkas dzijas veidosies smalkāks adījums.
Adītājas pašas var satīt kopā dažādu dziju pavedienus. Piemēram, kid mohēru var pietīt zeķu dzijai vai linam. Tad adījums izskatīsies greznāks (tas ir mohēras nopelns!) un labāk saglabās formu (par to gādā lins). Lai rokdarbs būtu izturīgāks, vilnas dzijai pievieno lina pavedienu. Variēšanas iespēju ir daudz, un nevajag baidīties eksperimentēt!
Dziju veidi
Aitas vilna ir dzijas ražošanai visplašāk izmantotā šķiedra, jo šos mājdzīvniekus audzē visos platuma grādos no Jaunzēlandes līdz Skandināvijai. Turklāt dažādu šķirņu aitām vilna ir ļoti atšķirīga. Tā var būt smalka, vidēji rupja un ļoti rupja, šķeterēta un nešķeterēta. Jo smalkāks un garāks ir vilnas šķiedras matiņš, jo mīkstāka, zīdaināka un augstvērtīgāka ir savērptā dzija.
Vilnai piemīt lieliska spēja saglabāt siltumu, adījumi neizstaipās, taču tā mēdz savelties. Lai mazāk saveltos un bumbuļotos, vilnai pievieno mākslīgās šķiedras, piemēram, akrilu, poliesteru vai ko citu.
Pāces vilnas fabrikā Dundagā dzija top no vietējo aitu vilnas, ko apstrādā ar ekoloģiskām metodēm, iztiekot bez ķīmijas. Dzija ir diezgan asa, toties ļoti skaista, jo, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, pavediens ir nokrāsots daudzos toņos. Vispirms krāso šķiedru un tikai tad vērpj. Katras partijas krāsojums atšķiras, tāpēc rūpīgi jāaprēķina, cik daudz dzijas adījumam vajadzēs, bet, ja neizdodas, radoši jāeksperimentē ar toņiem.
Mohēru iegūst no īpašas šķirnes kazām, kam ir gara vilna, bet no kazlēniem – kid mohēru. Šīs dzijas pavediens ir ļoti slidens, tāpēc ražotājs to parasti vērpj kopā ar poliamīda diegu (80% mohēras, 20% poliamīda). No smalkā dzīpara var adīt šalles mežģīņrakstā, kid mohēras pavedienu var pietīt pie citas, rupjākas dzijas, iegūstot nedaudz pūkainu adījumu. Var adīt kopā ar zeķu dziju, vilnas dziju, var šallē ieadīt atsevišķas svītras.
Japāņu zīmola Noro dzija, kuras sastāvā ir jēra vilna, zīds, kokvilna un poliamīds, paredzēta zeķu adīšanai. Taču būtu žēl šo kvalitatīvo, daudzkrāsaino, interesanto faktūru materiālu izmantot vienīgi šim mērķim. No tā var adīt džemperi vai jaku, turklāt tikai labiski, lai izceltos daudzveidīgie krāsu toņi un faktūra, kā arī pirkstaiņus, kam katrs pirksts būs savā tonī.
Zeķu dziju rokdarbnieces dēvē par sliņķa prieku, jo adot nav jādomā ne par rakstu, ne dažādu krāsu dzijas pavedienu pārstaipiem. Beidzot adīt, nav jānopūlas, pavedienu galus nostiprinot adījumā. Pavediens, izmantojot speciālu tehnoloģiju, apstrādāts tā, lai adot veidotos noteikts raksts vai svītras (uz katras fices iepakojuma ir attēls ar konkrēto rakstu). Lai svītrojums būtu vienāds, abas zeķes jāsāk adīt no vienas krāsas posma. No vienas fices (100 g) var uzmeistarot zeķu pāri vīrietim vai pusgarās zeķes sievietei. Var adīt šalles un cepures. Interesantu efektu iespējams panākt, šai dzijai pievienojot kid mohēras pavedienu un adot džemperi vai tuniku. Zeķu dzija sastāv no vilnas (75%) un poliamīda (25%).
Lina dzija ir izturīga, nopērkama dažādās krāsās. Karstā laikā tā dzesē, bet aukstā – silda. Dabiskam, nebalinātam linam piemīt vēl kāda vērtīga īpašība – jo darinājumu vairāk valkā un biežāk mazgā, jo tas labāk izskatās. Adījumus no lina dzijas ir viegli mazgāt, tie ir izturīgi, labi elpo. Lina šķiedrai mēdz pievienot kokvilnu un viskozi.
Bambusa šķiedras dzija Latvijas veikalos parādījusies samērā nesen. Tai piemīt antibakteriālas īpašības, tā labi elpo, ir mīkstāka un maigāka par kokvilnu, bet taustot atgādina zīdu. Šīs dzijas mīnuss – slidena, smagnēja, adījums mēdz izstaipīties. Tas jāņem vērā, izvēloties adījuma modeli. Džemperim nevajadzētu izmantot, jo pēc katras mazgāšanas tas pastiepsies garāks, taču greznai plecu šallei vai apmetnim – ideāls materiāls.
Zīda dzija ir ļoti izturīga un vienlaikus mīksta. No tās darinātus rokdarbus var nēsāt jebkurā gadalaikā, jo tie silda aukstumā un atvēsina karstumā. Taču šo ekskluzīvo dziju Latvijā iespējams nopirkt tikai dažviet. Parasti to vērpj kopā ar vilnu vai kokvilnu. Ja uz iepakojuma rakstīts, ka dzijas sastāvā ir zīda šķiedra, materiāls būs ādai ļoti patīkams.
Akrils ir populārākā sintētiskā dzija, jo lēta, šķiedras īpašības ļoti līdzīgas kokvilnai un vilnai, var mazgāt veļasmašīnā līdz pat +40 °C un žāvēt automātiskajā veļas žāvētājā. Ražotāji akrilu bieži pievieno vilnai un kokvilnai, lai adījums saglabātu formu un krāsu, būtu izturīgāks. Apģērbs no 100% akrila daudziem var šķist nepatīkams saskarē ar miesu, taču bērnu rotaļlietas, dekoratīvie spilvenu pārvalki ir gluži labi.
Kā pazīt dzijas trūkumus
Katram cilvēkam ir atšķirīgs ādas jutīgums, tāpēc, dziju aptaustot tikai ar rokām, vēl nevar zināt, kādas būs sajūtas, adījumu valkājot. Lai nenopirktu kaķi maisā jeb dziju, kas šķiet nepatīkama, fici pieliek pie vaiga vai kakla un pārliecinās, vai dzija nekož. Jāņem vērā, ka pēc mazgāšanas materiāls kļūst daudz mīkstāks un patīkamāks. Īpaši uzmanīgi jāizraugās dzija cepurei vai šallei. Ja āda ir ļoti jutīga, jāizvēlas kašmirs.
Tikpat svarīgi noskaidrot, vai adījums nevelsies. Dažkārt vilnas vai alpaka dzijas pavediens atgādina jēldziju, ir tikai nedaudz savērpts. Tad adītam apģērbam sānos un piedurkņu galos (vietās, kas intensīvāk tiek berzētas) parādās vilnas bumbulīši, tāpēc no tās labāk adīt šalli vai cepuri, nevis džemperi.
Vēl jāraugās, vai dzija nemet pūku. Ja plāno pirkt, piemēram, baltu kid mohēru šallei, ko nēsāt pie tumša vilnas mēteļa, ieteicams dzijas ficīti pielikt klāt un pārbaudīt, vai nepaliek baltas pūkas. Īpaša uzmanība jāpievērš arī dzijai, kuras sastāvā ir angora.
Kā kopt
Uz iepakojuma vienmēr norāda dzijas sastāvu procentos un svaru (parasti 25, 50 vai 100 gramu), kā arī pavediena garumu metros. Ar simboliskām piktogrammām uz iepakojuma atspoguļo adījuma blīvumu (valdziņu un rindiņu skaitu 10 x 10 cm laukumā) un adāmadatu, tamboradatu vēlamo izmēru. Nereti ir norādījumi par izstrādājuma kopšanu – mazgāšanas temperatūru un gludināšanu. Ja rokdarbu (piemēram, adītu kostīmu zīdainim) vajadzēs bieži mazgāt, jāraugās, vai uz dzijas iepakojuma ir uzraksts superwash, kas nozīmē – materiālu drīkst mazgāt veļas mašīnā saudzīgā režīmā.
Uzmanība jāpievērš dzijas krāsas kodam un krāsojuma partijai, ko parasti atveido ar zīmogu uzspiesti cipari. Noteikti jāsaglabā etiķete, lai, pietrūkstot dzijai, veikalā var atrast tieši tādu pašu.
