– Vai varat pateikt, kuri jūsu dzīvē ir bijuši zvaigžņu brīži? 12
– Tādu ir bijis daudz. Esmu piedzīvojusi arī skaudību un neveiksmes. Bet, kad nokrītu no zirga, tūdaļ raušos sedlos atpakaļ. Un sevi nežēloju. Dievs un es pati sagādāju sev arvien jaunas zvaigžņu stundas. Kāda jautrība – 64 gados filmējos! Es cenšos izdomāt sevi par jaunu! To varam mēs visi. Mums katram ir tik daudz talantu! Pirms dažiem gadiem sāku apgleznot porcelānu, mazliet gleznoju. Mana mamma, savulaik studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, Amerikā gleznoja dekorācijas un veidoja kostīmus latviešu teātriem un vairāk nekā divdesmit gadus kā mākslas terapeite strādāja ar garīgi atpalikušajiem un psihiski slimajiem. Tolaik biju liela karjeriste, cienīju mammas darbu, tomēr nesapratu, kā mamma spēja ar viņiem strādāt, tas taču ir tik bezgala grūti un brīžiem pat bīstami. Bet, gadiem ejot, es pati izbaudu, kā tas ir – palīdzēt cilvēkiem. Esmu iemācījusies būt iejūtīga. Līdzjūtība ir vissvarīgākā. Tad tu ne melo, ne krāp, ne zodz. Cilvēki ir tik centrēti uz sevi, daudz ko pakārto savām vēlmēm un iegribām. Līdzjūtība ir tas, kas mums ļauj izkāpt no sava ego un pieņemt otru kā līdzvērtīgu. Izjust otra prieku, neskaust viņa panākumus, skaistumu, naudu un vienlaikus atļaut savai sirdij sāpēt tam otram cilvēkam. Imants Ziedonis 1991. gada 27. janvārī Ilzēs veltīja man dzejoli, kas sākas un beidzas ar rindām: “Sveika, Ilz, tev viss ir pills, Liktens tevi nepievils!” Es ceru, ka viņš ir paredzējis laimīgu manu ceļu arī turpmāk.
