– Jūsu nopelns – bankomātu un debetkaršu ieviešana Latvijā. Bet jūsu plāns banku attīstībai netika paņemts. Kāpēc? Un, ja tas būtu realizēts, vai būtu citādāk? 12
– Mans plāns netika pieņemts atbildīgo darboņu korupcijas un ego dēļ. Plānā bija daudz pasākumu, piemēram, noguldījumu apdrošināšana, taisnais debets – ja tev samaksā, uzreiz atvelk nodokļus, tad Latvijā nebūtu tik liela pelēkā ekonomika. Protams, man ir sāpīgi redzēt, kas ir noticis Latvijā. Mūsu valsts varēja būt kā konfekte, mēs varējām ielēkt attīstībā, bet nostrādāja mūsu oligarhi, kas izzaga Latviju, un tad vēl tā šausmīgā korupcija, kas turpinās līdz šai baltai dienai.
– Negodīgu rīcību politikā un ekonomikā daudzi attaisno, sak, kapitālismā jau tā ir…
– Neatkarības sākuma gados kāds paziņa man stāstīja gadījumu, kurā cilvēks biznesā rīkojās negodīgi. Tas ir šausmīgi, teicu. Viņš pretī: Ilze, tu esi no Amerikas, tu taču saproti – tas ir bizness. Atbildēju, lai nejauc biznesu ar zagšanu. Tās ir atšķirīgas lietas.
– Pēc veiksmīgas finansistes karjeras esat izveidojusi tikpat veiksmīgu pavārmākslas ekspertes karjeru. Šorīt nopirku pēdējo jūsu grāmatas “Dzīves garša” eksemplāru. Būšot piektais izdevums. Vareni!
– Ir pagājuši 20 gadi, kopš Latvijā ieviesu bankomātus, par to esmu lepna. Bet cilvēkiem vairāk interesē ēdienu gatavošana. Šodien tikos ar Polijas vēstnieci, runājām arī par to, kāpēc visā pasaulē cilvēki ļoti pievēršas ēdiena gatavošanai, televīzijas šoviem par kulināriju, garšu ceļojumiem, un sapratu – tas ir likumsakarīgi. Visapkārt ir tik daudz ļaunuma un negāciju, cilvēkus māc bailes un nedrošības sajūta. Vajag līdzsvaru – ēdieni dod labu sajūtu kā bērnībā, ka viss ir labi. Cilvēkiem ļoti trūkst šīs sajūtas. Otrkārt – šobrīd ir tik maz situāciju, ko varam kontrolēt. Bet ēdiena gatavošana ir pilnībā mūsu rokās. Es lasu pavārgrāmatas kā romānus, tās mani nomierina. Man virtuvē ir dīvāns, un nakts vidū, ja nenāk miegs, paņemu pavārgrāmatu un palasu. Un treškārt – ēdienu gatavojot, vari būt radošs. Man ir laimējies strādāt darbos, kur man ļāva izvērsties, iet pa naža asmeni, ļāva riskēt ar milzu naudas summām un tas attaisnojās. Bet ir sfēras, kur nevari būt radošs, tad iesaku mājās izpausties ēst gatavošanā. Vēl es esmu cilvēks, kam nepieciešamas uzslavas. Un pēc lielām viesībām, kad dzirdu tik daudz pateicību, esmu lepna un priecīga.
– Kā visu varat paspēt? Gan agrāk – banku pasaulē strādājot, gan tagad – rakstot, filmējoties, lasot lekcijas, atbalstot radu bērnus…
– Es sevi ļoti dzenu. Netaupu, neļaujos slinkumam, es sev pavēlu – tu vēl izdarīsi to! Bet man ir ļoti svarīgi labi izgulēties. Šādi sevi motivēt iemācījos, kad Amerikā strādāju “Citibank”. Agri cēlos, ilgi strādāju, vēlu ballējos. No rīta pierunāju sevi: Ilze, ja tu tagad piecelsies, sestdien varēsi gulēt līdz divpadsmitiem, tev nekas nebūs jādara, tikai vakarā jāiet uz teātri. Vai arī – ja tagad piecelsies, sestdien es tev nopirkšu kleitu!
Mans dzīves moto ir – strādā, it kā visas tavas lūgšanas būtu veltas, un lūdz Dievu, it kā viss tavs darbs būtu veltīgs. Citiem vārdiem – tici Dievam un tici sev. Esmu tik laimīga, ka uzaugu kristīgā ģimenē un uzaugu ticēdama. Kad man bija četri gadi, mamma iemācīja, ka Jēzus Kristus mani mīl un Dievs mani mīl. Man vienmēr bija sajūta, ka par mani gādās. Bet, protams, sapratu, ka cītīgi jāmācās, turklāt pilnīgi visi priekšmeti. Un visi priekšmeti man arī patika un visi padevās.
