– Tagad projektā izmantojat vēl kādu savas personības šķautni – esat aktrise, stāstniece. No kurienes šīs prasmes? 12
– Tie ir gēni. Mans vectēvs rakstnieks Jūlijs Pētersons radīja 22 lugas Nacionālajam teātrim un arī īsos stāstus. “Tā ir Jūlija Pētersona mazmeitiņa Ilze,” tā ar mani Amerikas latviešu aktieru sabiedrību iepazīstināja mana mamma. Man ļoti patika teātris, latviešu skolā vienmēr piedalījos izrādēs un arī deklamēju. Prasme uzstāties varētu būt mantota no Pētersonu dzimtas. Mammas brālis režisors Pēteris Pētersons droši vien daudziem ir spilgtā atmiņā. “Gardēžu” projektā ir arī manas receptes, tās veidoju no brīnišķīgajiem Latvijā audzētajiem pārtikas produktiem, ko iepazīstu, filmējoties sižetos. Ēst gatavošanu, galda klāšanu, ciemiņu uzņemšanu esmu mācījusies no savas mātes, arī no krustmātēm. Ēdienu un viesmīlības gēnu esmu mantojusi arī no sava vecvectēva, kuram bija krogs pie Smiltenes. Galda klāšanu angļu sakšu garā apguvu no savas amerikāņu krustmātes, kuras vecvectēvs bija parakstījis Amerikas Neatkarības deklarāciju. Bet tikai šomēnes aptvēru – tagad atgriežos otra vectēva Friča Auzera pēdās. Viņam piederēja milzīga – 120 hektāru liela – saimniecība Kurzemē, Lutriņu pagastā, viņš bija arī Lutriņu pagasta vecākais, viņu nošāva 1949. gadā. Tagad šajā projektā “Latvijas gardākie stāsti” visi mani gēni sanāk kopā – esmu žurnāliste, aktrise, kulināre un ar prieku un lepnumu esmu lauku saimnieku vidū.
– Vai jūsu tēvs Alberts Valentīns Auzers arī gāja sava tēva pēdās?
– Viņš bija tāds dumpinieks – negribēja saimniekot laukos, mācījās privātskolā Rīgā, pēc tam ar velosipēdu apbraukāja Eiropu. Pēc tam strādāja jaunizveidotās Latvijas izlūkdienestā. Mani vecāki satikās pēc kara Amerikā. No inteliģentu dzimtas nākusī mamma atzina, ka bijusi priecīga apprecēt nevis kādu no saviem intelektuālajiem pielūdzējiem, bet gan manu tēvu, jo tās bijušas svaigas asinis. Turklāt viņam kā saimniekdēlam nav piemituši nekādi kompleksi. Pašlaik grāmatā “Tavas zemapziņas spēks” lasu, kāpēc cilvēkiem neveicas. Tāpēc, ka viņi pieņem baznīcas un politisko varu uzspiesto domu, ka nabadzība ir laba. Tas ir blefs. Materiālas lietas nedrīkst būt pašmērķis, bet tās ir vajadzīgas, lai tu pats būtu priecīgs un lai citus varētu darīt priecīgus. Diemžēl ļoti nabadzīga bērnība un jaunība bieži vien cilvēkos rada kompleksus. Mums arī sākumā nebija daudz naudas, bet man bija apziņa, ka nāku no inteliģentas un turīgas ģimenes. Mans tēvs bija manā uztverē vīrišķīgākais cilvēks pasaulē, un līdz šim tādu neesmu satikusi. Tēvs spēja izturēt savas pirmās ģimenes zaudējumu (viņa pirmo sievu un dēliņu 1941. gadā nošāva, meitiņu izsūtīja uz Sibīriju), dzimtenes zaudējumu (pēc cīņām latviešu leģionā viņš aizbēga uz Skandināviju, vēlāk ASV) un ASV strādāt smagu krāsotāja darbu, lai uzturētu ģimeni. Turklāt tēvs nesabruka, nemainīja savu attieksmi pret cilvēkiem, politiskos uzskatus vai morāli, nekļuva īgns un turpināja būt ļoti mīlošs. Arī mans vectēvs Jūlijs Pētersons bija vīrišķības paraugs. 1944. gada 17. martā viņš bija viens no tiem, kuri parakstīja Latvijas Centrālās Padomes memorandu, un čekas pratināšanā palika pie saviem vārdiem. Izsūtījumā Sibīrijā vectēvs nenomira badā tradicionālā izpratnē, bet viņš atteicās no ēdiena: es nedzīvošu nebrīvē! Es arī darītu tāpat. Man nav tik svarīgi dzīvot par katru cenu, būtiskāk ir nenodot savus principus, morāli, savus cilvēkus, savu valsti, tautu. Mans tēvs man mācīja: “Ilze, nekad nebaidies! Pat, ja tevi nošauj, tas nav sliktākais, briesmīgākais ir – ja tu pazaudē sevi.”
– Jums ir bijuši lieliski vīrišķības paraugi. Tomēr ar vīru Jāni Jurkānu piedzīvojāt atšķirīgu izpratni par vērtībām…
– Es nenoliedzu – man sāp sirds, ka zināms posms manā dzīvē ir beidzies. Tomēr neviens mums nevar atņemt mūsu skaistākos gadus gan kopdzīvē, gan būvējot jauno Latviju. Mēs bijām vai nu uz skatuves, vai pirmajās rindās visam, kas notika. Un esmu priecīga, ka mums bija īsta mīlestība.
