Izveido graudu pirmapstrādi un ceļ vidējo ražību 0
Uldis Graudiņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunauces pagasta saimnieka Aivara Graudiņa SIA Svirpji aprīlī beigs Alvan Blanch graudu kaltes un glabāšanas torņu būvniecību, kas dos iespēju saimniecībā uz vietas apstrādāt un glabāt izaudzēto ražu un sniegt arī pakalpojumus kolēģiem. SIA Svirpji ar graudkopību darbojas kopš 2004. gada un ražošanā izmanto precīzās tehnoloģijas, kas ļauj efektīvi izmantot mēslojumu. Saimnieki Aivars un Indra Graudiņi intervijā Agro Topam stāsta par saimniecības biznesa modeli un nākotnes iecerēm.
– Kā Svirpjos pārziemoja ziemāji?
Aivars Graudiņš: – Tagad, marta beigās, izskatās, ka pārsēt neko nevajadzēs. Augiem gan bija un ir ļoti liels stress – no rītiem gaisa temperatūra ir -5 grādi, dienā aptuveni +10 grādi. Krasas temperatūras svārstības.
– Kādas šķirnes sējāt rudenī?
– Audzēju trīs ziemas kviešu šķirnes – ‘Skagen’, ‘Bosphorus’ un ‘Creator’. Sēju sertificētu sēklu, pēc tam saimniecības vajadzībām to pavairoju. Par pievēršanos sēklkopībai nedomāju, jo ir vajadzīgi ļoti tīri lauki, ļoti stingri jāseko līdzi, lai nebūtu citu kultūru un šķirņu piemaisījumu. It īpaši ņemot vērā to, ka audzējam arī ziemas miežus. Tie ir kā nezāle. Lai gan pēc miežiem sējam rapšus, miežus miglojam vairākas reizes, tomēr trešajā gadā pēc kviešu sējas tie, vienalga, kaut kur izdīgst.
Kultūru aprites secība ir šāda – ziemas mieži, rapši, kvieši. Vasaras kvieši vēl pa vidu. Zaļināšanai iesējām starpkultūru – rutku, sinepju, griķu un citu augu – maisījumu Zaļā zeme. Parasti šie starpkultūru 150–200 ha paliek vasarājiem, pavasarī tos iearu. Pavisam vasarājus audzējam 200 ha platībā, pārējie ir ziemāji – mieži, kvieši, rudzi un rapši.
Rudzus pērn vēl audzēju. Pārmaiņus vienu gadu sēju hibrīdo šķirni, otru gadu mēģināju līnijšķirni. Lēmu, ka šo kultūru vairs neaudzēšu neizdevīgās cenas dēļ. Ja par vienu tonnu lopbarības rudzu maksā 160 eiro, izdevīgāk lopbarībai ir sēt ziemas miežus. Tie maksā 250 eiro/t. Izmaksas rudzu un miežu audzēšanai ir pilnīgi vienādas. Vajag vienu reizi likt fungicīdu, reizi nezāles apkarot un reizi likt regulatoru. Rezultāts – miežiem raža ir lielāka, hibrīdajiem rudziem tā ir aptuveni 6–7 t/ha, līnijšķirnei – 4 t/ha. Labākajā gadījumā – 5 t/ha. Miežiem pērn kūlu 8 t/ha klētsvarā. Gadu agrāk – 7 t/ha. Ja pērn rudenī nebūtu sausuma, kūlums būtu bijis lielāks. Raža bija liela, tomēr graudu tilpummasa maza.
Ziemas kviešus kuļam vidēji 6–7 t/ha. Rapšus pērn neaudzēju.
Ik gadu izmēģinu jaunas šķirnes 10–20 ha platībā. Lai novērtētu to piemērotību, vajag 2–3 gadus. Šā iemesla dēļ mēs audzējam 3–4 šķirnes, ik gadu nevar atstāt vienu. Vienā gadā labāku ražu dod viena, citā gadā – cita šķirne. Katru gadu dabas apstākļi ir labvēlīgāki vienas, bet nelabvēlīgāki citas šķirnes audzēšanai.
– Cik kombainu patlaban ir saimniecībā?
– Mums ir trīs New Holland kombaini. Pietiek. Patlaban būvējam Alvan Blanch nepārtrauktas darbības dubultplūsmas kalti. Aprīlī tā būs uzbūvēta. Kaltes jauda būs 32 t/h, torņos varēs sabērt 8000 tonnu graudu – visu ražu. Ar šīs kaltes jaudu varētu iztikt ar diviem kombainiem. Vienu turam rezervei. Starpība ir tāda, ka mūsu saimniecībai pavisam tuvu atrodas Zemgale – Dobele, Zaļenieki. Zemgales saimnieki sāk kult, arī visus darbus veic nedēļu agrāk nekā mēs. Rudenī mēs sākam kult, kad viņi ir jau riktīgi ieskrējušies. Parasti pēc pirmajām 3–4 kulšanas dienām sākas lietus. Zemgalieši pa to laiku ir paspējuši nokult pusi savu platību. Šķiet, cik tad tālu – 20 kilometri. Zemgalē arī saulainu dienu ir vairāk, tāpēc graudiem ir labāka kvalitāte.
Agrāk braucām ar vienas tonnas tilpuma smidzinātāju. Nesen nopirkām trešo smidzinātāju, lai var iespējami ātri paveikt visus darbus.
– Kādas izmaiņas saimniecības darbībā ienesīs jaunais graudu pirmapstrādes komplekss?
– Esam iecerējuši sniegt arī kaltes un glabāšanas pakalpojumus. Līdz šim saimniecībā bija vieta 2000 t ražas glabāšanai, tomēr mēs kuļam līdz 8000 t graudu un rapšu gadā. Darbinieku nepietiek, nevar visus darbus tad paveikt. 1,5 miljonu eiro vērtais kaltes projekts gan nedaudz sadārdzināsies saistībā ar pēdējā laika notikumiem. Kad sākām būvniecību, metāla tonna maksāja 1500 eiro, patlaban 2500 eiro plus darbs. Tas neiet nevienā rāmī! Labi, ka paspējām metāla konstrukcijas par veco cenu nopirkt. Nedaudz nepietiek armatūras. Piebildīšu, ka SIA Voka kaltes iekārtas sūtīja savlaikus. Mūsu būvnieks ir LVS Building. Jau šā gada rudenī varēšu graudus ilgāk glabāt, laikus žāvēt un veikt pirmapstrādi. Būs saimniecībā uz vietas sagatavots pārdošanai gatavs produkts. Mūžīgā problēma bija, ka ražu varēju nokult, kombaina jaudas bija, tomēr pretim nebija kaltes jaudas. Bēru labību kaudzēs zem klajas debess un iespējami ātri vedām to pircējam. Tas traucēja citus darbus, toskait sējas darbus.
– Pieminējāt metāla sadārdzinājumu. Kā saimniecisko darbību ietekmē minerālmēslu cenas un energoresursu cenas?
– Graudus visus pārdevu rudenī, jo vajadzēja būvniecībai atbrīvot teritoriju. Pārdevu par 230–240 eiro/t. Nevar sūdzēties par zemu cenu. Ja salīdzina rudens cenu ar šā brīža cenu, kas ir aptuveni 400 eiro/t, šķiet lēti, tomēr ļoti būtiski ir kāpušas arī minerālmēslu un energoresursu cenas. Minerālmēslus ik gadu, arī pērn, pirku rudenī. Tos pērku, vēlākais, līdz gadu mijai.
Degvielu pirku tik, cik LAD limits ļāva. Neko lieku nepirku. Nav mums kur to saliet. Izmantojam AddBlue sistēmu, tas ir jālej klāt. Pērn maksāja 35 centus par litru, patlaban jau 50 centi/l. Kopējās izmaksas tuvojas 2 eiro/l.
Elektroenerģijas sadārdzinājums ir būtisks. Pirmajā mēnesī pēc valsts piešķirtā atbalsta – vidēji tērējam 1500 kWh – maksājām vidēji divas reizes vairāk nekā agrāk – 600 eiro par to pašu tērēto daudzumu. Nav variantu, būs jāmaksā pārdevēja prasītā cena. Bez elektrības nekas nenotiks.
– Vai ir iespēja mazināt izmaksas par enerģiju, izmantojot, piemēram, saules paneļus vai vēja ģeneratorus?
– Saules paneļi var dzīvojamo māju nodrošināt. Mums saimniecībai vajag 150 kW lielu jaudu. Ar vēja ģeneratoriem ir lielas naudas izmaksas, un nav rēķināts, vai un cik ātri šāds ieguldījums sevi atpelna. Tie, kuri saules paneļus lika agrāk, patlaban cenas kāpuma laikā tos atpelna ļoti labi. Atbalstu abus iepriekš nosauktos atjaunojamās enerģijas ražošanas veidus. Ja ir brīva nauda, noteikti vajag tajos ieguldīt.
Ja vērtējam plašāk – nav daudz ģimeņu, kas var atļauties uzlikt saules paneļus. Vai vidējā mājsaimniecība var atļauties tērēt 20 000 eiro paneļu likšanai uz jumta? Šādu ieguldījumu var atļauties maz mājsaimniecību. Lauku saimniekiem vajadzību vienmēr ir tik daudz, ka atjaunojamā enerģija paliek otrajā plānā. Zemes pirkumi apēd ļoti daudz naudas. Mums nesen bija jāiegulda nauda zemes pirkumā. Ja mēs zemi no iznomātāja nepirktu, to nopirktu Dānijas saimnieks. Mums apkārt darbojas ārzemnieki. Sākumā viņi pirka visu, ko vien varēja nopirkt. Patlaban sāk rēķināt izdevīgumu, aicina mainīt zemi, lai lauki būtu blakus.
– Kāda ir zemes cena Lietuvas pierobežā?
– 6000–8000 eiro par hektāru. Ja zeme atrodas pie ceļa un ir liels lauks, cena ir 8000 eiro/ha. Ja pārdod aptuveni 5 ha lielas platības, tad saimnieki prasa 6000 eiro. Ļoti nopietni pircēji ir citu valstu saimniekiem piederošās saimniecības, Dānijas kapitāla uzņēmums Klagati un Īrijas Tand Ukri Bēnē. Sāku kā jaunais zemnieks, saņēmu, šķiet, 16 000 latu lielu dāvinājumu. Nopirku Belarus traktoru un miglotāju. Pēdējais brīdis bija ņemt nomā pagasta zemes, mēs paņēmām 100 ha lielu platību. Pārņēmu vecāku saimniecību un veidoju savējo.
Indra Graudiņa: – Pirmie pirkšanas–pārdošanas darījumi tolaik bija 200 latu par ha. Mums tā šķita ļoti liela nauda.
A. G.: – Patlaban zemi pērk arī par 8000 eiro. Biju nosolījies sev dārgāk par 7000 nemaksāt. Ja esi visu laiku lauku apstrādājis un tavs īpašums atrodas arī kaimiņos, 40 ha kādam atdot? Sakodu zobus un pirku.
– Kādu augsnes apstrādes tehnoloģiju izmantojat?
– Es gan aru zemi, gan arī darbojos ar dziļirdinātājiem. Viss atkarīgs no dabas apstākļiem. Ja sauss, nearam, ja ir labi dabas apstākļi – aram. Jā, saprotu saimniekus, kuri teic, ka ar bezaršanu var taupīt, tomēr sējmašīna kaut ko maksā. Uzreiz par 200 000 eiro nevar nopirkt. Jārēķina, vai degvielas ietaupījums atpelna naudas ieguldījumu. Ja nav citas lietas jādara, paķer sējmašīnu un darbojies tiešajā sējā. Un otrs – vēl ir jāiemācās. Visi pieļauj kļūdas, tostarp sējot. Ar tiešo sēju nevar kā ar klasisko sēju – sastrādā zemi un sēj. Ja sēsi pārāk agri, būs par slapju, ir daudzas nianses, pie kurām jāpiestrādā. Mums kaimiņi sēj ar tiešās sējas metodi. Rezultāti ir atšķirīgi – vienugad ir labi, citu gadu neizdodas. Daļēji pāriešu uz tiešo sēju, tomēr par visiem 100% nepāriešu. Pēc būtības saimniecībā ir vajadzīgas abas nosauktās augsnes apstrādes tehnoloģijas. Tās vajag lietot atkarībā no dabas apstākļiem. Ja ir slapjš laiks, ar tiešo sēju var būt visādi. Ja ir normāli aparts, tad arumā ar un uzreiz sēj, kamēr zeme ir sausa. Un vēl – tas, kas der Zemgalē, tas neder mums vai kaut kur citviet, un otrādi. Ir ļoti individuāli.
– Kādi saimniecībā ir augsnes kvalitātes rādītāji?
– Mēs augsni kaļķojam, lai gan augsnes analīžu rezultāti neliek to darīt. Es kaļķoju pakāpeniski visus laukus, lieku 1–2 t/ha, lai atbloķētu elementus, lai fosfors, kālijs tiek klāt augiem. Vērtējam notiekošo. Šajā pavasarī atkal veiksim augsnes analīzes, ir aizvadīti pieci gadi kopš iepriekšējās reizes.
Minerālmēslus nu jau trīs gadus daļēji aizstājam ar putnu mēsliem. Iecavas SIA Egg Energy pārdod tos granulās. Var vizuāli redzēt, ka pēc šā mēslojuma lietojuma stiebri, salmi paliek dzeltenāki. Tas tāpēc, ka augsnē vairāk organikas, trūdvielu. Ar organisko mēslojumu ik gadu mēslojam aptuveni 300 ha lielu platību. Raža it kā nemainās, vien salmi izskatās veselīgāki nekā laukos, kur kaisīti vien minerālmēsli.
Mēs minerālmēslu kaisīšanāizmantojam precīzās tehnoloģijas – slāpekļa sensorus un citas lietas, vēl ir rezerve ražošanas izmaksu mazināšanā un ražības celšanā. Ir jāuzticas tehnoloģijām. Ar neapbruņotu aci raugoties, šķiet, ka vajag mēslojumu, tomēr sensors neber, tas ber to citā vietā. Sensors lasa vajadzību pēc zaļās masas, esam to izmantojuši pēdējos divus gadus. Sensoru var sasaistīt kopā ar smidzinātājiem. Var likt mainīgās devas arī smidzinātājiem. Var, piemēram, likt maksimālo un minimālo devu. Sensors lasa – tas vienai vietai dod maksimālo devu, citviet nedod. Resursu ietaupījums ir pāris litru uz visu lauku. Izmantojam arī E-Agronom saimniecības pārvaldības datorprogrammu. Laba lieta, visu var salikt un modelēt.
Cik liels ir ražas potenciāls, var redzēt, kad pavasarī pēc labības atgūšanās pēc ziemas uzsēj minerālmēslus. Tad var redzēt, cik biezs ir sējums. Un tad lem – bērt mēslojumu 6 vai 5 tonnām vai kaisīt 7 t/ha lielai ražai. Tas nekas, ka minerālmēsli ir nolikti 7 t/ha ražai, tas nenozīmē, ka es visus kaisīšu. Es tos kaisu vien tādai ražai, kurai redzēšu potenciālu. Nevar paļauties, ka varbūt izaugs. Šā iemesla dēļ mēslošanas plānu vērtēju kopā ar agronomu, un tad lemjam. Paredzam divus fungicīdus, uzliekam pirmo un vērojam, kas notiek. Ja vajag, liekam otro. Plāns secīgi veicamajiem darbiem ir izveidots. Ja realitāte atšķiras no prognozes, atsakāmies no nevajadzīgā. Tā ir mana pieeja darbam.
– Kas notiks, ja spēkā stāsies glifosāta lietojuma aizliegums?
– Ja tam nebūs aizstājēja, nākamajos piecos gados ieaugsim nezālēs. Visticamāk, glifosātu neaizliegs, būs cits preparāts ar citu nosaukumu. Vai citas darbīgās vielas, kas iznīcinās nezāles. Vēl viena iespēja – ģenētiski modificētas kultūras. Nebūs tā, ka atstās papuvē. Šajā gadā viss vēl notiek pa vecam. Nezinām, kas būs nākamajā gadā – LAD platību maksājumi tik smalki dalās, ka būs visādi brīnumi. Patlaban saņemam divus atbalsta maksājumus. Pagaidām ir iecerēts, ka nākotnē atbalstu varēs saņemt par daudzu nosacījumu izpildi.
– Kādu tehniku izvēlaties – lētāku un lietotu vai jaunus spēkratus?
– Visu nosaka tirgus. Ja konkrētajā brīdī jaunā tehnika maksā ļoti dārgi, loģiski ir pirkt lietotus spēkratus. Nesen nopirku lietotu miglotāju. Jauns ar man vajadzīgo komplektāciju maksā 130 000–140 000 eiro. Es samaksāju 35 000 eiro. Desmit gadus darbošos ar to, ir gan remontējams. Nomainīt manšetes, vārstus nemaksā tik dārgi. Ja var pirkt agregātus vai tehniku ar ES fondu atbalstu, tad viss kārtībā. Mums ar ES fondu projektiem arī sokas smagi.
Pēdējais ES atbalsta projekts tehnikai bija 2017. gadā, kad pirkām kombainus, sensorus. 2019. gadā – kaltes būvniecības projekts, ko vienu reizi atmeta manas vainas dēļ, nākamajā reizē – LAD dēļ. Ir sajūta, ka LAD darbiniekiem ES nauda jāpiešķir no sava maciņa. Ja punkta vietā ir ielikts komats vai otrādi – viss! Pieteikums neder. Iesniedzām pretprasību, neatbalstīja. Bija jāizsludina jauns iepirkuma konkurss, teikumā bija komats, nevis punkts, un derēja. Kavēšanās par gadu nozīmēja sadārdzinājumu. Pērn rudenī jau būtu darbojušies jaunajā kaltē.
I. G.: – Tas bija gluži cilvēciskas attieksmes jautājums.
– Vai pērkat transporta ārpakalpojumu?
– Mums pašiem ir divas kravas mašīnas graudu un citu kravu pārvadāšanai. Ieguldījums šajā pirkumā atmaksājas. Pērn viens kilometrs maksāja 80 centu. Patlaban – vismaz pusotru eiro. Var vienā reizē aizvest 24–25 tonnas kravu. Ja jāaizved 1000 tonnu, mašīnas cenu var atpelnīt gada laikā. Citi par pakalpojumu rēķina 5 eiro/t atkarībā no tā, cik tālu jāved. Ja krava jāved uz ostu – 12 eiro/t. Mūsu ražas lielākais pircējs galvenokārt ir Dobeles dzirnavnieks. Arī Latrapam vedam uz ostu Rīgā.
– Kādai būtu jābūt graudu cenai, lai pie šābrīža ražošanas izmaksu sadārdzinājuma varētu pelnīt?
– Aptuveni 380–400 eiro/t. Kad minerālmēsli maksāja 300 eiro/t, degviela 70–80 centi/l, graudi maksāja 200–230 eiro/t. Patlaban cena ir 400 eiro/t, minerālmēsli maksā vismaz 800 eiro/t. Graudi parasti maksā aptuveni pusi no minerālmēslu cenas. Naudu mēs, saimnieki, apgrozīsim lielu, tomēr peļņas rādītājs, iespējams, pat kritīs.
I. G.: – Jāņem vērā arī ģeopolitiskās norises, tās ļoti ietekmēs graudu cenu.
A. G.: – Neizslēdzu arī 500 eiro/t lielu kviešu cenu. Biržā, piemēram, kāds paspēlēsies vai neražas gadījumā. Nevar zināt, ko mēs izaudzēsim. Dabas apstākļi graudkopību ietekmē ļoti būtiski.
– Kāda patlaban varētu būt minimālā platība veiksmīgam graudkopības biznesam?
– Saimnieki, kuri apsaimnieko 100 un mazāk ha zemes, paši tiek galā. Viņiem ir citi izdevumi, un viņi nereti darbojas arī citā algotā darbā. Tad arī peļņa ir cita. Manai saimniecībai ir cita rentabilitāte, es nevaru atļauties neaudzēt lielu ražu. Nedrīkst pāršaut izdevumus, lielākai ražai ir jānes lielāka peļņa. Nav jēgas kaisīt minerālmēslus 8–9 t/ha ražas iegūšanai, ķīmiju liet, ja pēc analīzēm tik daudz nevar izaudzēt. Man ir jāatrod vidusceļš, lai kultu 6–7 t/ha. Kad ir pietiekams mitrums un siltums, daba var iedot arī 8–9 t/ha, un nekas, ka ir uzlikts 6 t/ha ražai.
– Cik konkurētspējīgas ir Latvijas selekcionāru izveidotās šķirnes?
– Esmu audzējis ‘Edvinu’, tas ir augumā garš, un tam ir daudz salmu. Lopkopjiem šī šķirne ir ļoti derīga. Es agrāk sēju šķirnes ar akotiem, patlaban mežacūku ir mazāk nekā agrāk. Mēs sējam to, kas vairāk ražo. ‘Fenomen’ šķirne ar akotiem man patīk labāk nekā ‘Fredis’, kas arī nebija slikts. Kūlu 4 t/ha. Agra šķirne. Ja vēlies kult vairāk, jāizmanto ražīgākas šķirnes. Mūsu saimniecībā, lai segtu ražošanas izmaksas, ir jākuļ vismaz 6 t/ha liela raža. Līdz 5 t/ha liels ražas kūlums aiziet izmaksās. Labākajā gadījumā ar šādu ražu var savilkt galus. Nedrīkst atļauties kult mazāk! No katra ha 1,5–2 t paliek saimniekam. Sausajā 2018. gadā kūlām aptuveni 3 t/ha lielu ražu. Togad bija citas izmaksas, mazākas. Caur adatas aci izlīdām. Par peļņu nevarēja sapņot. Nevienam parādā nepalikām. Es varu vēlēties un izdarīt visu no manis atkarīgo, lai iegūtu iespējami augstu ražu, varu uzlikt minerālmēslus 6–10 tonnu lielai ražai. Ja daba neiedos lietu un siltumu vajadzīgajā brīdī, nebūs septiņas tonnas lielās ražas.
– Vai sējumus apdrošināt?
– Izmantojam Latraps partnera Vereinigte Hagel apdrošināšanas pakalpojumu. No trīs pēdējiem gadiem, kad sējumus apdrošināju, divos pēdējos gados saņēmām apdrošināšanas atlīdzību. Pērn vasaras kviešus pirmo reizi mums izkūla krusa. Nokūlām vien 1–1,5 t/ha. Pēc apdrošināšanas kompensācijas saņēmām tik daudz, cik saņemtu, ja būtu normāla raža. Krusas graudi bija ķiršu lielumā.
I. G.: – Pēc krusas uz stiebra bija palikuši divi trīs graudi.
– Kā vērtējat valsts īstenoto lauksaimniecības politiku?
A. G.: – Vissvarīgākais ir ik gadu veiktās dažādās izmaiņas noteikumos, īpaši grāmatvedības noteikumos. Ir lietas, kam vajadzētu būt stabilām vismaz 3–5 gadus. Lauksaimnieki izjūt nenoteiktību. Un vēl – šo izmaiņu rosinātāji ne par ko neatbild, tomēr man ir jāatskaitās par katru izlietoto centu. Aizņemto valsts naudu, manuprāt, dažkārt tērē nepārdomāti – miljons uz vienu pusi, miljons uz otru pusi. Par to ir vislielākais rūgtums. Paši esam tādus varnešus ievēlējuši, bet viņi rīkojas, kā vēlas. Likums ir mainīts tā, ka referendumu rīkot nevar. Paši sev ceļ algas, piešķir transporta kompensācijas.
Zemniekiem vēl pārmetoši teic – jūs braucat ar džipiem. Bet ar citu mašīnu pa mūsu ceļiem nevar izbraukt! Nav runa par pagasta nozīmes ceļiem, šeit ir valsts nozīmes ceļš. Bet mums valstī ceļiem nav atsevišķa budžeta. Maksātais degvielas akcīzes nodoklis aiziet melnajā caurumā, valsts budžetā, nevis atgriežas uz ceļiem. Nesakārtotie ceļi ir vissvarīgākais iemesls, kāpēc lauki ir tukši. Līdz mums ir ceļa posms 40 km garumā – ja to noasfaltētu pirms desmit gadiem, daudzi cilvēki būtu palikuši savas dzimtas mājās. Līdz Dobelei un Saldum no mums ir 50 kilometru liels attālums. Aizbraukt pa asfalta klājumu varētu ļoti ātri. Tāpat uz Auci, kas 20 km attālumā. Saprotu cilvēkus, kuri dodas darba meklējumos uz citu valsti, jo šeit darba nav. Aizbraukt nevar, ceļš lupatās, mašīna trīs reizes gadā jāved labot. Vien ar džipiem var kaut kur aizbraukt. Citādi logs izsists ar akmeņiem vai ritošā daļa bojāta. Kad braukti pieci gadi, mašīnu var izmest.
– Kā vērtējat Zaļā kursa prasības minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu mazināšanai?
– Minerālmēslu lietojums būs jāmazina. Cik daudz – atkarīgs no augsnēm. Vienam vajag 100, otram, iespējams, 300 kg/ha vienādas ražas iegūšanai. Pateikt visiem, ka nogriezīsim 30%, nav pareizi. Man jau arī neaug tas pats kas Zemgalē, kur ar to pašu minerālmēslu daudzumu izaug lielāka raža nekā mums. Mums tātad vajag vairāk mēslojuma. Varētu vairāk lietot organisko mēslojumu, tomēr – kur mēs to dabūsim, ja nenodarbojamies ar lopkopību? Turklāt pieprasījums pēc organiskā mēslojuma noteikti kāps. Kaut kur ietaupīs, kaut kur pārmaksās. Patlaban par šo tēmu tāda zīlēšana vien iespējama, jo nav zināms gala lēmums – 10, 20 vai 30%? Ko samazinās – slāpekli, fosforu vai kāliju? Neviens īsti nezina procentuālo samazinājumu konkrētajam mēslojumam.
Mēs ik gadu atstājam aizsargjoslas gar grāvjiem un upēm. Pērn rūpīgi nomērījām un nospraudām, izpildījām zaļināšanas prasības.
Visā ES ir iecere palielināt bioloģisko platību īpatsvaru līdz 25%. Mums patlaban ir 15% bioloģisko zemju, citur arī pārmetīsies uz bioloģisko saimniekošanu, un kur tad liksim produkciju? Vācijas tirgū mēs savus produktus pārdot nevarēsim. Vai mēs paši Latvijā varēsim nopirkt un apēst tik daudz bioloģisko produktu? Saražot nav māksla. Iemācīties var arī darbošanos ar bioloģiskajām metodēm. Pirmie trīs gadi būs ar sliktākiem rezultātiem. Bet vai pircēji par bioloģisko produktu varēs samaksāt? Daudzi prasa zaļus produktus, tomēr vai viņi būs gatavi par bioloģisko gurķi veikalā maksāt piecus eiro, ja blakus par vienu eiro varēs pirkt ar integrēto metodi audzēto gurķi? Neatbildēts jautājums. Sāpīgi, ka daudzas lietas lemj neprofesionāli ļaudis.
– Kā tālāk attīstīsiet saimniecību?
– Esmu pārliecināts, ka var vēl celt vidējo ražību. Saimniecības darbību balstīsim uz analīžu rezultātiem un precīzajām tehnoloģijām.
Esmu gatavs iesaistīties zirņu pārstrādes rūpnīcas projektā, tāpēc zirņi būs nākamā kultūra, ko audzēsim. Proteīns, ko šajā ražotnē gatavojas ražot, ir nākotnes produkts. Zirņi būs labi arī augsnes auglības uzlabošanai.
UZZIŅA
Jaunauces pagasta SIA Svirpji:
* dibināšanas gads – 2004. g.;
* zeme – 1300 ha, tostarp 800 ha īpašums;
* darbinieki – 7, sezonas laikā – 9;
* dalība NVO – LPKS Latraps;
* tehnikas parks – trīs New Holland kombaini, četri New Holland traktori, Vaderstad sējmašīna, divas Magnum sējmašīnas, Kockerling augsnes apstrādes tehnika.
